Dažādu radošo profesiju pārstāvji ir apvienojušies, lai protestētu pret nodokļu reformu, kas skar autoratlīdzību saņēmējus. Sociālajos tīklos popularitāti īsā laika periodā ir iemantojis režisores Jūlijas Kovas estētiski veidotais videomākslas darbs "#dodmākslaielpot". "Vakara Ziņas" aprunājās ar pašmāju radošo profesiju pārstāvjiem, lai noskaidrotu, kā reforma ietekmēs viņus. Jautājām arī, vai pandēmijas un nodokļu reformas dēļ nezaudēsim daudzus lieliskus Latvijas talantus, kas var pielikt punktu radošajai darbībai mūsu valstī vai vispār.
"Ir diezgan grūti laiki. Lielākajai daļai viss ir apstājies. Tagad it kā nedaudz sāk palikt labāk. Priekšā ir liels atkopšanās periods. Šīs reformas nepalīdz un nepadara to vieglāku. Notiekošais var izraisīt dažādas sekas. Mēs varam pazaudēt talantus tādā veidā, ka viņi izlems pārcelties uz ārzemēm vai atkāpties no mākslas jomas. Man ir paveicies ar to, ka ir liela ģimene, liels draugu loks. Citam citu noteikti ir jāatbalsta. Vienmēr ir jāmeklē kaut kādi ceļi, lai darītu to, ko tu mīli. Beigu beigās, ja ir pietiekami liels darbs ielikts, cīniņš parasti atmaksājas. Galvenais ir vienmēr atrast izeju. Galvenais ir nepadoties. Es strikti pieturēšos pie mākslas ceļa."
"Es tiešām esmu cilvēks, kuru nodokļu reforma ietekmēs. Nestrādāju tādu darbu, kurš, piemēram, garantē katru mēnesi valsts līdzekļus, ka par mani maksās nodokļus. Es esmu pati vai nu autortiesību ņēmējs vai pašnodarbinātā. Man pašai ir savs mikronodokļu uzņēmums. Mākslinieki nevar paredzēt savus ienākumus. Vasarā, ziemas sezonā pelnām varbūt vairāk. Pa vidu pelnām nulli un dzīvojam no iekrājumiem. Ja mūs apliek ar neapdomīgu nodokli, tad, lai to nomaksātu, katram no mums ir jāmeklē papildu darbs. Tas nozīmē, ka mums jāstājās valsts darbā, jāapgūst vēl viena profesija un nevaram simtprocentīgi nodoties mākslai. Vai arī mums ir jāizdomā kaut kādi mistiski ienākumi. Bet nevaram paredzēt, kāds būs mūsu nākamais mēnesis. Tas nav reāli. Valsts mums sola, ka nākamgad pasākumi būs atvērti, varēsim pilnvērtīgi strādāt. Bet varbūt tā situācija krasi mainās, atkal ir lokdauns, un mēs nevaram strādāt. Atkal mums ir jāmaksā mistisks nodoklis un jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā provizoriskie ienākumi. Nu kādi provizoriskie ienākumi? Kā mēs to varam zināt?
Mums nav darba stundu no desmitiem rītā līdz sešiem vakarā kā valsts iestādēs. Mēs tomēr radām. Domāju, ka noteikti daļai mākslinieku nav ienākumu un nav, no kā dzīvot. Protams, ka cilvēks meklē, kur var nopelnīt savu zināšanu un iespēju robežās. Man ir paziņas, kas sākuši strādāt citus darbus, sevišķi tie, kuriem ir ģimenes.
Mani un vīru tas ļoti ietekmē. Mēs abi esam sava mikrouzņēmuma vadītāji un šobrīd esmu vecāku kopšanas atvaļinājumā. Es nestrādāju, jo dzīvojos kopā ar bērniņu pa mājām. Tomēr, domājot par nākotni, zinot iespējas, skatoties, kā manam vīram ir... Kur tos līdzekļus ņemt? Mēs to esam pētījuši.
Mīlestība pret mākslu ir liela, bet nevajag valstij kāpt uz tās mīlestības virsū. Pašiem viņiem patīk skatīties mākslu, bet nu māksliniekus grib aplikt ar interesantiem nodokļiem. Es reāli neredzu, kā tas vispār varētu strādāt. Tas ir bišķiņ smieklīgi - man ir jāparedz kaut kādi ienākumi. Tie likumi ir tādi, ka nav sapratnes par to, kā strādā mākslinieki. Māksla ir maize mūsu dvēselei. Gribētos, lai ir tā maizīte. Nekad jau māksla nav pelnījusi nenormāli daudz."
"Es izteikšos ļoti negatīvi. Domāju, ka šie nodokļu ieviesēji ir sajukuši prātā. Viņiem veselais saprāts ir pazudis. Viņi nesaprot, ko dara. Tāds ir mans viedoklis. Tas ir absurds, ko viņi dara. Es teiktu vairāk - viņi darbojas šobrīd kā bioroboti. Tas ir mans viedoklis. Mani šokē viņu rīcība un izdarības. Šobrīd visi radošie cilvēki ir ļoti apjukuši, neziņā par nākotni. Arī man pašam šobrīd ir uzņēmums jautājuma stadijā - slēgt vai neslēgt ciet sakarā ar nodokļiem un reformām, kas notiek. Cilvēki ir šokā un neziņā. Man ir tieši tāda pati neziņa. Likumi mainās ik pēc mēnešiem, neko nevar saprast. Radošie cilvēki nav speciālisti grāmatvedībā un likumos, kas nemitīgi mainās. Līdzsvars un balanss tiek izjaukts nemitīgi. Tas ir būtisks pretstats tam, kā notiek Francijā, kur mans dēls jau vairākus gadus strādā un dzīvo. Viņš pastāsta, kāda likumdošana ir tur, kā tur izturas pret cilvēkiem. Es varu teikt, ka šeit notiek ārprātīgo festivāls. Nesaprotu, ko viņi domā. Vai nu viņi ir pilnīgākie muļķi, vai arī tautas ienaidnieki, vai idioti. Es klusāk nevaru pateikt. Un klusi nav nekāda jēga teikt. Man ir sakrājies! To pvisu varu viņiem pateikt acīs, jebkuram no viņiem."
"Man ir tāda sajūta, ka neviens no valdības nezina, no kurienes nauda māksliniekiem nāk un kā viņi izdzīvo. Neviens nezina, ka man kabatā līdz algai ir pieci eiro un domāju, kur lai vēl piepelnos. Ja man, šādi dzīvojot, ir jādomā, kā nomaksāt sociālo nodokli... Esmu sapratis to, ka, audzināt bērnus mūsu valstī, tas ir uz mūsu pašu pleciem. Man vienīgā doma ir tāda: ļaujiet man dzīvot, gan es viņiem kaut kādā veidā nopelnīšu! Man nav nekāda lielā pensija - 360 eiro uz visu lielo ģimeni. Protams, ka ir kaut kas jāpiepelna klāt.
Valdībai neinteresē, kā dzīvo parastie cilvēki. Nodokļu reforma attiecas uz visiem, ne tikai māksliniekiem. It kā mēs saņemtu tūkstošus! Mēs vispār nezinām, kā nomaksāt rēķinus dažbrīd. Man nav nekādu cerību. Es jau sen esmu viņus [valdību] norakstījis. Kas beigās būs ar mums? Visiem piedāvās maznodrošināto pabalstu? Ir grūti kaut ko prognozēt. Domāju, ka mēs zaudēsim daudzus radošajās nozarēs strādājošos cilvēkus. Bet valdību tas neinteresē. Māksla arī viņus neinteresē. Viņus neinteresē, lai tauta būtu vienota un vesela. Lūk, tas viņus neinteresē nemaz.
Protams, arī deputāti mēdz nemaksāt nodokļus. Demokrātija ir tikai uz papīra. Tā ir tāda acu aizmālēšana. Kaut kas notiks tikai tad, ja visi celsies kājās. Pēc 2013. gada janvāra Vecrīgas nemieriem, kad Saeimai tika izdauzīts logs, liela daļa nospļāvās un aizbrauca prom. Mēs gan jau kaut kādu izeju atradīsim. Atradīsim labu grāmatvedi vai arī kaut ko noslēpsim. Viņiem tas ir vajadzīgs, lai atkal sāktos kaut kādas maksāšanas nevis valsts kasē, bet pa taisno kabatā?! Acīmredzot tā būs. Neviens vairs nedomās par to, kāda man būs pensija. Kad pienāks mans laiks, tad jau redzēsim.
Viņi minēja, ka vidējā alga ir pāri tūkstotim. Par to visi smejas. Es nezinu nevienu mākslinieku, kurš saņemtu tūkstoti mēnesī. Es saņemu 360 eiro lielu pensiju un vēl ir bērnu nauda, kas ir smieklīga. Mēs esam seši cilvēki. Visus jāizbaro. Bērni mācās, viss ir kārtībā. Viņi visi ir ļoti talantīgi bērni. Šobrīd tas viss ir uz maniem pleciem. Es skrienu, mēli izkāris, ko viņi, valdība, pat iedomāties nespēj. Viņiem tas visgrūtākajos sapņos nerādās. Es arī gribu dzīvot un elpot, nevis tikai eksistēt. Bet viņi mani piespiež eksistēt. Tā ir cūcība. Esmu nomaksājis visus mikrouzņēmēja nodokļus. Es nezinu, kā tālāk dzīvošu, vai varēšu būt mikrozuņēmējs. Man ir sen visas rozā brilles nokritušas. Bet es nepadošos. Lai viņi necer! Es nekad to nedarīšu. Es spļauju uz viņiem pa labi un kreisi, bet eju uz priekšu. Tāpēc viņi nav mani draugi. Es ar viņiem kafiju nedzeru kopā. Tāpēc, ka man riebjas. Man riebjas būt ar cilvēkiem, kas sevi paši neciena. Kāpēc lai es izliktos?”
