Jā, tieši šo savādo kovidlaiku min par iemeslu Teo Ralfs Jēkabsons, kaislīgs Rīgas porcelāna kolekcionārs un zinātājs, tam, ka ir uzplaukusi milzu interese par 60., 70., arī nedaudz 80. gadu Rīgas porcelāna rūpnīcu izstrādājumiem. Baldones muzejā (Mencendarbes muižā) ir atklāta viņa savāktās kolekcijas nozīmīgāko eksponātu izstāde, ko varēs apskatīt līdz jūlija beigām. Divās palielās telpās varam redzēt to, ar ko lepojas jaunais puisis Teo Ralfs. Teju ik katram eksponātam nāk līdzi kāds stāsts ar gadskaitļiem, autoru vārdiem, uzvārdiem un ražošanas noslēpumiem.
Tomēr šīs kolekcijas aizsākumam nav nekāda sakara ar pēdējo gadu globālajām cilvēces veselības problēmām, tās pirmsākums meklējams 2015. gadā, kad Teo saņēmis dāvinājumu no vecmāmiņas, kuras māsa savulaik strādājusi par trauku apgleznotāju Rīgas porcelāna rūpnīcā. Tieši šis notikums puiša biogrāfijā noteica paliekošu interesi un aizrautību par Rīgas porcelāna kolekcionēšanu un tās raibo vēsturi.
Jautāts par kolekcijas šī brīža apjomu, Teo nosmaida un atbild, ka nezina, cik priekšmetu ir kolekcijā, tomēr sarunas laikā pavīd kāds skops skaitlis - vairāk nekā 70 dažādas servīzes droši vien esot, tostarp tējas, kafijas un pusdienu servīzes.
Kā jau īstam kolekcionāram sirdij vistuvākie kolekcijas priekšmeti mainās, jo prieks par jaunieguvumiem vienmēr ir vislielākais. Intervijas laikā šajā statusā nonākusi kāda pirmajā acu uzmetienā šķietami necila vāzīte, kas tomēr ir nozīmīgs autordarbs - mākslinieka Andra Vēža darinājums, kas izgatavots AS «Rīgas porcelāns». Bet no sirdij vistuvākajām relikvijām ir kafijas servīze «Līva» un kafijkanna «Armēnija».
Senākie kolekcijas priekšmeti saistās ar «Kuzņecova» un «Jessen» fabriku fajansa un porcelāna izstrādājumiem vēl no 19. un 20. gadsimta mijas. Protams, arī šīs publikācijas tapšanas brīdī kolekcija jau ir papildinājusies ar vairākiem būtiskiem priekšmetiem.
Veidojot savu kolekciju, Teo ir nonācis pie atziņas, ka šie trauki, kas nereti glabājušies viesistabu trauku skapī un lietoti tikai īpašās svētku reizēs, nu veido savdabīgu bērnības garšu, tādu kā nerakstītu vēsturisko atmiņu. Arī tas ir dzinulis meklēt «to» servīzi, kāda reiz bijusi mājās, vai meklēt tās iztrūkstošās daļas, lai tā atkal priecētu ģimeni. Kolekcionārs uzsver, ka visas šīs Rīgas rūpnīcās ražotās lietas ir svarīgs kultūras mantojums, jo gan to formu, gan dekorējumus veidojuši vietējie mākslinieki. Kā vienu no pirmajām servīzēm var izcelt kafijas un tējas servīzi «Tauta», kuru formas autors ir latviskais gleznotājs Jēkabs Bīne (1895-1955).
Teo savā ziņā laimējās, jo bija iespēja izstaigāt pamestos «Kuzņecova» rūpnīcas korpusus [mūsdienās tirdzniecības centrs «Akropole»], kur vēl papilnam mētājusies gatavā produkcija -neapgleznotie trauki. Daļa no tiem arī skatāma izstādē, daži - ar savu īpašu stāstu. «Tas ir īsts mākslas darbs, tie neapgleznotie trauki. Arī skats pamestajos korpusos, kā tie tur kaudzēs stāvēja, savā ziņā bija neatkārtojami skaists, bet nu tas viss ir zudis uz neatgriešanos,» nosaka Teo.
Par katru priekšmetu, kas redzams izstādē, Teo var pastāstīt tekoši kā no grāmatas, un apmeklētāji var tikai brīnīties par šīm enciklopēdiskajām zināšanām. Pirmā informācija gūta no latviešu lietišķās mākslas grāmatām, no mākslas zinātnieka Zigurda Konstanta grāmatas «Rīgas porcelāns un fajanss», bet arī ar to izrādījies par maz, jo ziņas par atsevišķām servīzēm nav bijušas atrodamas ne tajās, nedz arī interneta plašumos.
Jau minētā servīze «Līva», kas iegūta no bijušās rūpnīcas darbiniekiem, sākumā bija nezināma autora darbs, līdz noskaidrojās, ka tā saražota vien četros eksemplāros un ir mākslinieces Ilzes Dreiblates darbs. Kolekcijā skatāmi arī pāris šķīvji, kas izgatavoti speciāli pēc Baldones kolhoza pasūtījuma. Daudzus skatītājus noteikti pārņems nostalģiskas jūtas, skatot atsevišķos priekšmetus, kas savulaik izgatavoti kafejnīcām ar tik zināmiem nosaukumiem - «Luna» un «Rigonda» vai, piemēram, ar «Aeroflot» logo. Ir arī liecības no nesenās pagātnes - laikraksta «Neatkarīgā Rīta Avīze» krūzīte.
Sociālā tīkla «Facebook» lietotnē ir vairākas grupas, kurās apvienojušies porcelāna kolekcionāri, interesenti un pārdevēji, tāpēc loģisks ir jautājums: kas šobrīd ir pieprasītākās servīzes, par ko ir interese? Pēc Teo novērojumiem, šobrīd pieprasītākās ir senākas servīzes, kafijas servīze «Laima» (1954-1958); tējas servīze «Marijka» (1962-1968); kafijas servīze «Ausma» (1960-1968); kafijas servīze «Stella» (1962-1967); tējas servīze «Laimdota» (1979-1997). Pēc pēdējiem novērojumiem, savas līderpozīcijas nedaudz zaudējusi kafijas servīze «Sigulda». Arī jau minētās kafijas vai tējas servīze (divas komplektācijas) «Tauta» (1939. g. - 20. gs. 50. gadi) noteikti ir uz izķeršanu.
Vēlākajos gados radītie trauki nav sevišķi pieprasīti, tie pagaidām nav arī īpaši dārgi. Reizēm meklē kādas trūkstošās daļas, kāds nopērk atsevišķus priekšmetus ar interesantu vai neparastu rakstu (dekolu). Ārpus interešu loka nereti nonāk arī servīzes, kas ražotas nelielā skaitā vai palikušas pavisam mazzināmas, piemēram, servīze «Armēnija».
Runājot par Rīgā ražotā porcelāna vērtību naudas izteiksmē, nekas nav skaidri pasakāms. Cenas interneta vidē vai izsolēs atkarīgas gan no pārdevēja sakāpinātās vērtību izpratnes, to uzskrūvējot, vai arī pircēja degsmes iegūt kāroto priekšmetu šeit un tagad. Te nu līderpozīcijas, liekas pieder servīzei «Sakta» (1960-1963), joprojām cenā turas arī «Sigulda», «Ausma», «Marijka», «Tauta» u.c. Jāņem vērā, ka gan pieprasījumu, gan cenu stipri vien nosaka trauka (servīzes) dekorējums un dekorējuma retums. Var gadīties, ka vienu un to pašu servīzi cenas ziņā dara atšķirīgu tieši trauku dekors. Un šajā gadījumā cenas atšķirībā var parādīties spēle ar nullēm cipara galā. Šad un tad gadās, ka piedāvājumam komentāru sadaļā sākas vairāksolīšana, īpaši ja piedāvājumam uzlikta pieņemama vai neliela sākumcena.
Pēc Teo teiktā, var gadīties antikvariātā nopirkt lētāk nekā internetā, bet katram jau savs veiksmes stāsts. Iepērkoties antikvariātā, cilvēks ir aci pret aci ar pārdevēju, bet interneta vidē «porcelāna grupās» biedru skaits svārstās starp diviem līdz pieciem tūkstošiem atkarībā no grupas popularitātes. Aktīvi interneta vidē ir arī mūsu kaimiņi igauņi un krievi, bet tas jau ir pavisam cits stāsts ar citu specifiku.
Kolekcionāra Teo Ralfa Jēkabsona nākotnes plāni ir samērā skaidri - pēc vidusskolas pabeigšanas viņš grib studēt vēsturi un ķīmiju. Vēsturi vēstures dēļ, bet ķīmiju - lai izzinātu porcelāna tapšanas brīnumu. Ir sapnis par savu privātmuzeju, jo šajā izstādē eksponēta vien niecīga kolekcijas daļa, bet kolekcija nestāv uz vietas, tā papildinās ik dienu.
Šo izstādi Teo ir veidojis sev (var būt, lai apliecinātu savu varēšanu), saviem draugiem, radiem un visiem, kam patīk porcelāns.
