VAKARA ZIŅAS. Ko maina viens zvans uz Maskavu? Vijas Artmanes pieredze

Viena no visu laiku iecienītākajām latviešu spēlfilmām ir 1966. gadā Rīgas kinostudijā uzņemtais kinodarbs «Purva bridējs» pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles ar tādu pašu nosaukumu, kā arī stāsta «Atriebšanās», lugu «Ugunī» un «Pazudušais dēls» motīviem.

Tā ir režisora Leonīda Leimaņa filma, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Galveno lomu tēlotāji - Vija Artmane un Uldis Pūcītis, kaut sākotnēji tika iecerēts pavisam citādi. Kristīnes lomai bija izvēlēta un jau apstiprināta cita latviešu aktrise, kuras kandidatūra gan pēc vecuma, gan citiem parametriem būtu atbilstošāka. Šai skatuves māksliniecei pat sāka šūt tērpus, ar kuriem viņai vajadzētu filmēties. Taču viss mainījās vienā mirklī, kad par filmas uzņemšanu uzzināja slavenā dīva Vija Artmane, kurai tolaik jau bija 37 gadi. Viņa Kristīnes lomā saskatīja vienīgi sevi. Kā zināms - mīlestībā un karā visi līdzekļi labi, tādēļ aktrise atmeta kaunu un piezvanīja uz Maskavu, lai jautājumu nokārtotu. Un nokārtoja teicami - ko vēlējās, to saņēma. Tas arī iemesls, kāpēc vešerienes meita Kristīne, kurai, pēc Blaumaņa darbu motīviem, būtu jābūt nedaudz vairāk nekā 20 gadus vecai, tik iecienītajā filmā jau sasniegusi gandrīz 40 gadu vecumu.

Latvijas kino vēsturē tas, protams, nav vienīgais gadījums. Līdzīgi sanācis Paulam Butkēvičam, kurš jau bija apstiprināts štandartenfīrera Maksa Otto fon Štirlica lomai kara drāmā - PSRS miniseriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi» (Семнадцать мгновений весны), ko pēc rakstnieka Juliana Semjonova romāna motīviem ar tādu pašu nosaukumu režisēja Tatjana Ļioznova. «Padomju izlūka lomā būs latvietis? Latvietis un nevis krievs? Jūs esat traki!» - kliegusi augstākā priekšniecība. Ar to pašu Butkēviča liktenis tika izlemts, viņa vietā filmēties tika uzaicināts aktieris Vjačeslavs Tihonovs.