VAKARA ZIŅAS. Ko dara Armands Birkens

 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

«Ir septiņi no rīta Rīgas ielās», «Līgo dziesma», «Mūsu mīlestība» – šīs un daudzas citas leģendārā ansambļa «Čikāgas piecīši» dziesmas daudziem asociējas ar skaistās balss īpašnieku Armandu Birkenu. Dziedātāja ikgadējās ciemošanās laikā Latvijā »Vakara Ziņas« viņu sastapa restorāna «Osiriss» terasē, kas šajās karstajās dienās bija pārvērtusies teju vai par viņa biroju. «Dažbrīd, tiekoties ar draugiem un paziņām, nosēdēju līdz pat deviņiem vakarā,» smej dziedātājs.

«Tupēju pagrabā un nelīdu ārā»

«Domāju, ka man šis pandēmijas gads bija ļoti līdzīgs kā daudziem citiem. Tas bija tāds «maskots» gads, tāpēc ceram, ka šogad mūs tomēr «atmaskos»,» smej Armands un stāsta, ka arī Amerikā kādu brīdi bijusi «tualetes papīra krīze»: «Acīmredzot bez histērijas un panikas mēs nevaram iztikt, un brīžiem tas bija pat traģikomiski. Paldies Dievam, šo krīzi pārdzīvojām.» Viņš pats visu šo gadu gandrīz neesot gājis ārā no mājas, gaidot, kad pasaulei pienāks gals. «Tāpat kā ikviens, darīju visu, ko varēju, lai nesaslimtu, un rokas dezinficēju tik pamatīgi, ka man jau trīsreiz no rokām nonāca āda,» Armands sev raksturīgajā stilā nosaka un atzīst, ka bez jokiem šo laiku pārdzīvot būtu vēl drūmāk.

«Paldies Dievam, neviens no «piecīšiem» nesaslima, taču diemžēl aizsaulē aizgāja vairāki mani paziņas. Un žēl, ka vīruss to veicināja, jo visi bija gados vecāki cilvēki. Tāpēc es tiešām ļoti sargājos, centos neiet uz veikaliem vairāk, kā vajadzīgs.» Arī visa koncertdzīve bija apstājusies: «Pēdējo reizi publiski uzstājos draugu bērna kristībās pagājušā gada decembrī, bet pēc tam valdības visu sāka slēgt ciet. Bija diskusijas par to, kas jādara, un atkal visi kļuva par vīrusa ekspertiem… Nu, tā mēs visi cīnījāmies. Un, protams, ne soli nevarēja paspert bez sazvērestības teorijām, kas pie tā visa vainīgs, bet man ir «grimstoša» sajūta, ka mēs nekad neko nenoskaidrosim.»

Ļoti ražens laiks Latvijā

Stāstot par divām Latvijā pavadītajām nedēļām, Armands smej, ka teju visi viņa draugi «Facebook» publicējuši bildes, kurās redzams, «kā caurām dienām sēžam šeit, «Osirisā». Pēterdienā viņš paviesojies komponista Pētera Vaska Amatciema mājā, lai nosvinētu Pēterus, un tā bijusi ļoti skaista viesošanās. «Man arī izdevās vairākkārt padziedāt draugu lokā: piemēram, Jāņos biju ciemos aktieru Viļa un Zanes Daudziņu Valles mājās, kuru tagad dēvēju par paradīzi zemes virsū; tur sastapu arī Latvijas Nacionālā teātra aktieri Juri Hiršu. Tāpat šajā ciemošanās reizē mani saveda kopā ar ģitārista Kaspara Zemīša ģimeni, un paviesojāmies TV raidījumā «Latvijas sirdsdziesma», kur Jāņu vakarā kopā nodziedājām «Līgo dziesmu». Tas bija tik skaisti un aizkustinoši! Manu draugu atsauksmes liecināja, ka cilvēkiem šis priekšnesums ļoti patika, savukārt tagad varu atklāt mazu noslēpumu - iespējams, kāds projekts kopā ar viņiem būs gaidāms arī nākotnē. Tāds ir mūsu mērķis.»

Dziedātājs gan atzīstas, ka laika trūkuma dēļ nav varējis satikt visus radus un draugus, jo tam būtu nepieciešamas vēl vismaz divas nedēļas.

Dziedāšanai punktu neliks

Pēc atgriešanās Čikāgā Armands Birkens plāno apmeklēt leģendārā kanādiešu folkdziedātāja Gordona Laitfūta koncertu, kas notiks Čikāgas operā un uz kuru biļetes ir nopirktas jau vairāk nekā pirms gada. «Es to kungu dievinu, jo viņš ir fantastisks! Viņš jau ilgus gadus ir viens no maniem elkiem,» atzīst dziedātājs un smej, ka astoņdesmitgadīgā kunga uzstāšanās viņu ļoti stiprinot, jo - «lai gan man ne tuvu nav astoņdesmit, kad redzu Gordona uzstāšanos, saprotu - ja es vēl varu un drīkstu, tad dziedāšu. Taču negribu būt viens no tiem, kas uz skatuves paliek ilgāk nekā vajadzīgs, jo negribu, lai par mani saka: ak Dievs, Birkens vēl dzied?! Kad viņš vienreiz beigs un pieliks punktu!» Tāpēc Armands lēnām dodoties nosacītā pensijā: «Man šogad ir skatuves jubileja. Protams, es priecātos, ja tie būtu četrdesmit gadi, bet - mīļie cilvēki, šogad aprit sešdesmit gadu, kopš pirmo reizi kāpu uz skatuves. Tā, tagad cilvēki sapratīs, cik vecs esmu, un dāmas man ies ar līkumu un necels klausuli… Tā tiešām ir traģēdija…» Tāpēc par lieliem koncertiem Armands domājot nosacīti, jo viņam labāk patīkot uzstāties mazos, intīmos pasākumos. Savukārt nekādus lielus koncertus Amerikā vai Latvijā pagaidām dziedātājs neplānojot. «Man ir dažādi citi radoši projekti Čikāgā, pie kuriem piestrādāju, tāpēc ar dziedāšanu pašreiz tik daudz neaizraujos. Taču priecē, ka pamazām atkal atgriežamies normālā dzīvē,» viņš rezumē.

Priecājas, ka «piecīšu» dziesmas neaizmirst

«Mums Čikāgā ir viens latviešu bērnu ansamblis, kuru vada ļoti apdāvināta un burvīga dāma. Viņi jau pagājušogad gribēja rīkot savu solokoncertu, taču tagad tas pārcelts uz nākamā gada pavasari, un par koncerta tēmu ir izvēlētas «Čikāgas piecīšu» dziesmas,» Armands ar lepnumu stāsta un piebilst, ka viņi abi ar Alni Ceru (arī viņš ir «piecīšu» dalībnieks) šajā koncertā piespēlēšot ģitāru. «Uz šo koncertu ir apsolījušies atbraukt visi «piecīši», kuri vēl ir un var.» Armands stāsta, ka pērn piedalījies ansambļa mēģinājumos, un atzīst, ka tas bijis ļoti aizkustinoši - dzirdēt, cik labi un sirsnīgi bērni dzied. «Nevaru sagaidīt šo koncertu!» atzīstas Armands un pastāsta, ka nākamgad arī Eslingenē (Vācijā) tiks rīkots koncerts ar «piecīšu» dziesmām, kur tās dziedāšot savulaik ļoti populārā Alberta Legzdiņa, kā arī Andra un Lolitas Ritmaņu sarakstītā mūzikla «Eslingene» dalībnieki. «Divi koncerti ar «piecīšu» dziesmām - tas ir ārkārtīgi mīļi! Tātad var droši teikt, ka «Čikāgas piecīši» ir mūžam dzīvi. Tas ir tik skaisti šajā laikā, kad diemžēl vairāki «piecīši» jau ir aizsaulē. Taču mēs - tie, kas esam vēl palikuši - ļoti, ļoti šo visu novērtējam, ko visi dara,» Armands neslēpj aizkustinājumu.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!