VAKARA ZIŅAS. Sandijs Semjonovs: Kvalitatīvas žurnālistikas loma šobrīd ir svarīgāka nekā jebkad

«Kvalitatīvas žurnālistikas loma šobrīd ir svarīgāka nekā jebkad. Mēs redzam informatīvi ļoti radikalizētu sabiedrību, kurā cilvēki kaut kur izlasītu informāciju nereti uzdod par patiesību. Žurnālistu pienākums ir būt aktuāliem un spēt izskaidrot notiekošo. Raidījuma «Preses klubs» formāts ļauj to paveikt,» uzskata režisors un žurnālists Sandijs Semjonovs.

Diskusiju raidījumu «Preses klubs», kurā ik dienu pulksten 17 tiešraidē iespējams uzzināt profesionāļu un sabiedrībā zināmu cilvēku privāto un profesionālo viedokli par konkrētās dienas notikumiem, no tā pirmsākumiem vada Aivis Ceriņš. Pāris gadus šo raidījumu vadīja arī mūziķis Ansis Klintsons. Pēc viņa aiziešanas no raidījuma «RīgaTV 24» komanda meklēja citu iespējamo pārinieku Aivim Ceriņam, un no 7. jūnija par tādu kļuvis pieredzes bagātais žurnālists un režisors Sandijs Semjonovs. Žurnālists, kurš savu pieredzi uzkrājis, daudzus gadus strādājot ziņu un analītiskajos raidījumos, pētījis aktuālas un izaicinošas tēmas, devies uz pasaules karstajiem punktiem un pat slēpies no lodēm.

Kas jūs mudināja pievienoties «RīgaTV 24» raidījuma «Preses klubs» komandai?

Ir labi dzīvē ik pa laikam kaut ko pamainīt, un es arī labprāt ļaujos jauniem izaicinājumiem. Nav interesanti visu laiku «braukt ar vienu velosipēdu». Esmu strādājis «Panorāmā», raidījumos «De facto» un «Nekā personīga», pēdējos desmit gadus esmu strādājis Latvijas televīzijas raidījumā «Vides fakti», un «Preses klubs» būs man jauna pieredze. Man patīk šī raidījuma formāts, kas ļauj apspriest dienas aktualitātes ar dažādu jomu pārstāvjiem. No vienas puses, šis formāts ir viegls, bet, no otras - pietiekami sarežģīts, jo ir svarīgi, lai tā nav tukša muldēšana, lai raidījuma saturs ir ar kādu pievienoto vērtību. Pēc pirmās darba nedēļas man pārmeta, ka es bieži pārtraucot viesus. Jāsaka, man patiešām ir šāds ieradums, jo es nevaru paciest, ka runā pa tukšo vai ar konkrēto jautājumu nesaistītas lietas. Tad, manuprāt, ir jāiejaucas un jāmēģina viesis ievirzīt saturīgā gultnē. Galu galā, mēs runājam par savu un skatītāju laiku. Un man ir nepieņemami, ja to tērējam pa tukšo. Ir jāciena skatītājs. Piemēram, vienā no dienām studijā bija Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības šefs. Viņš paņēmis līdzi pētījumu par Covid-19 un sāk studijā stāstīt, ka nav lasījis. Man tas nav saprotami, tad labāk par šo pētījumu neminēt vispār.

«Preses klubs» ar saviem skatītājiem tiekas jau septiņus gadus. Vai iepriekš esat skatījies šo raidījumu? Kā to vērtējat?

Līdzīgi kā «Latvijas radio», kas mašīnā skan fonā, arī «Preses klubu» ik pa laikam esmu klausījies fonā, tādā veidā uzzinot par aktuālo, kas notiek Latvijā. Agrāk Kārlim Streipam bija raidījums «Skats no malas», kur viņš sabiedrībā aktuālās tēmas apsprieda ar žurnālistiem. «Preses klubs» ir līdzīgs, tikai savu viedokli un skatījumu par dažādām norisēm var paust jebkurš. Domāju, ka skatītājam tas ir interesanti, jo katrs jau meklē sev līdzīgi domājošos un ieklausās viedokļu līderos. Arī man ir interesanti ne tikai diskutēt par politiskiem jautājumiem, bet uzzināt katra personīgo pieredzi un pamatojumu dažādām ikdienas izvēlēm. Savs šarms ir arī tam, ka raidījums ir tiešraidē - kas ir pateikts, to vairs nevar atsaukt un uzpucēt. Tā teikt - izlietu ūdeni nesasmelsi.

Jūsu debija «Preses klubā» bija 7. jūnijā. Kādas bija sajūtas, pirmoreiz satiekoties ar «Preses kluba» viesiem un skatītājiem? Bija uztraukums?

Tas bija nevis uztraukums, bet patīkams adrenalīns. Tā vienmēr ir, sastopoties ar kādu jaunu lietu, jo īpaši, ja tas notiek publiski un tiešraidē. Arī pieredzējuši mūziķi, kuri uzstājas lielām auditorijām, saka to pašu: tu vari gadiem ilgi būt publikas priekšā, bet adrenalīns, uzejot uz dzīvās skatuves, ir vienmēr. Domāju, ka tas nervs ir vajadzīgs, lai dabūtu raidījumam asumu. Un tiešraide to dod.

Kas ir pats grūtākais, vadot diskusiju raidījumu tiešraidē?

Ir svarīgi tam nopietni sagatavoties. Tā jau ir jebkurā lietā - jo vairāk esi sagatavojies, jo vairāk darba ieguldījis, jo rezultāts ir prognozējami labāks. Pats no sevis nekas nenotiek, ir jāstrādā un jāstrādā. Jo, ja raidījumam nav satura, primāri par to atbildīgs ir sarunu vadītājs.

Kā notiek gatavošanās raidījumam?

Raidījumam ir redaktors, kurš palīdz izvēlēties tēmas, par kurām runāt, bet mēs jau arī paši tās redzam ziņu portālos un sociālajos tīklos. Mana iepriekšējā pieredze, strādājot ziņu raidījumos, ir iemācījusi atšķirt būtisko no nebūtiskā, ieraudzīt to, kas sabiedrību interesē. Un, lai arī man šķiet, ka pārāk daudz tiek runāts par kovidu, to nav iespējams mainīt - vairāk nekā gads ir pagājis kovida zīmē, un tā ietekme būs jūtama vēl ilgu laiku. Bet katru dienu notiek vēl arī daudz kas cits, tādēļ meklējam sabiedrībai aktuālas un būtiskas tēmas.

Vai ar savu pārinieku Aivi Ceriņu, kurš šo raidījumu ir izlolojis un vada jau no tā pirmsākumiem, esat kolēģi vai konkurenti?

Es domāju, ka drīzāk kolēģi. Gan jau skatītāji mūs salīdzinās, tādā ziņā esam konkurenti, bet iekšēji mēs tādi neesam. Un mums jau nav par ko konkurēt. Mūsu interese ir veidot profesionālu un skatītāju mīlētu raidījumu.

Jo raidījums viens un mērķis viens.

Jā, un arī reitings viens. Mēs abi esam ieinteresēti, lai tas iet uz augšu, tāpēc šī sadarbība veidojas ļoti veselīga. Mums nav izdevīgi vienam otru gremdēt.

Kas, jūsuprāt, ir vislielākais izaicinājums tiešraides diskusiju raidījumā?

Žurnālistikā iemāca no visa mazliet, bet neko ļoti specifisku. Tāpēc, ja jārunā par kādām ļoti specifiskām lietām, kas saistītas, piemēram, ar ekonomiku vai zinātni, ko niansēs, iespējams, nepārzini, ir jāgatavojas vēl rūpīgāk. Un tā mēs arī darām, jo tēmas, par ko runāsim, visi iepriekš zinām. Arī raidījuma viesi. Ir tādi raidījuma dalībnieki, kuri iepriekš šajās tēmās iedziļinās un rūpīgi pārdomā, ko teikt, un ir tādi, kuri godīgi atzīstas, ka nav bijis laika sagatavoties - teiks, ko domā. Arī tas ir labi, ka šis raidījums ir tāds nosacīti brīvais mikrofons, kurā katrs var izteikt savas domas. Tā ir priekšrocība, ko mums vajadzētu novērtēt, redzot, kas notiek tepat kaimiņos, Baltkrievijā un Krievijā. Mēs tik ļoti esam pieraduši pie demokrātijas un vārda brīvības, pie iespējas ceļot. Tas šķiet tik pašsaprotami - ka tā vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Bet cik tad gadu mēs esam neatkarīgi, cik gadu esam Eiropas Savienībā un varam to visu baudīt?... Tās ir vērtības, par ko mums ir jāiestājas. Un ne tikai raidījumam, bet visai mediju videi un sabiedrībai kopumā. Jo īpaši tagad, kad ir tik daudz sazvērestību teoriju un tik daudz «ekspertu».

Kādas tēmas pašu interesē un izaicina, par ko gribētu runāt ar raidījuma viesiem?

Mani interesē cilvēki - kā viņi dzīvo, ko domā, kā vērtē to, kas notiek? Cilvēku personiskās refleksijas. Jo viss jau sākas ar katru no mums personīgi - vai mēs ejam balsot, par ko mēs nobalsojam, kā katrs attiecamies pret savu ģimeni, savu valsti, nodokļu maksāšanu un visām pārējām lietām. Tikai ar savu attieksmi un pozitīvo piemēru mēs varam viens otru iedvesmot.

Vai jūsu radošajā dzīvē šajā laikā ir vēl kādi izaicinājumi? Pie kā strādājat vai par ko domājat, izejot no «Preses kluba»?

Finišējam dokumentālo seriālu par Bolīviju - «Bolīvija. Pa kokas pēdām», ko demonstrēs «Go3». Tas parādīs legālo un nelegālo kokas biznesu Bolīvijā un atspoguļos skandalozā narkotiku kurjera Rolanda Prīverta pieredzi kokas industrijā. [Sandijs Semjonovs to veidojis kopā ar savu komandu - seriāla vadītāju Jāni Krīvēnu jeb Krivenchy, operatoriem Jāni Indriku un Ģirtu Straustiņu».] Viss dzīvē nav tikai balts vai melns - tas ir galvenais, ko vēlamies parādīt skatītājiem. Ir dažādi cilvēki un dažādas dzīves pieredzes. Pētīt labā un ļaunā robežas ir mūsu kā dokumentālistu pienākumi un tieši to darījām seriāla tapšanas laikā. Tomēr nav iespējams izprast ļauno, neieejot šajā teritorijā, lai parādītu, ka mēs katrs pats atbildam par savu rīcību un tās sekām.

Strādājam arī pie divām dokumentālām filmām - par Gunāru Astru un bokseri Mairi Briedi, ko izlaidīsim rudenī. Ir vēl dažādas ieceres, dažas jau procesā. Tas notiek paralēli «Preses klubam», jo vienu nedēļu raidījuma studijā esmu es, otru - Aivis. Un tas ir forši, ka esmu atpakaļ arī aktīvajā žurnālistikā un pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal varu turēt roku uz aktuālo notikumu pulsa.