VAKARA ZIŅAS. Pino. Skaistule ar vīna krāsas kažociņu

Labradoru šķirnes sunīte Pino mūziķu Jāņa Ķirša un Rūtas Dūdumas-Ķirses ģimenē dzīvo vairākus gadus. «Meklējot suni, ilgi domājām un gūglējām, jo mums vajadzēja tādu, kas varētu pielāgoties mūsu aktīvajam dzīvesveidam. Nosliecāmies par labu labradoram, jo viņš nav ne pārāk milzīgs, ne maziņš; mums patika arī šā suņa raksturs,» par savu izvēli saka Rūta.

Izaudzināt suni pašiem

Stāstot par to, kā Ķiršu ģimene tikusi pie savas mīlules, dziedātāja piebilst, ka audzētavā, kur viņi atraduši Pino, savu suni pirms kāda laika iegādājusies arī operdziedātāja un Saeimas deputāte Evita Zālīte-Grosa. «Mūsu suņi gluži nav brālītis ar māsiņu, jo Evitas suns ir vecāks par mūsējo, taču, tā kā tur suņu radniecība noteikti ir krustām šķērsām, tad varbūt viņi ir brālēns un māsīca,» smaida Rūta.

Starp citu, sākotnēji Ķiršu ģimene bija apspriedusi iespēju savu suni sameklēt kādā no dzīvnieku patversmēm, veduši to iemītniekus pastaigā, un viens suns jau bijis noskatīts, taču, kā skaidro dziedātāja, «sapratām, ka ar patversmes suni ir jāiegulda ļoti, ļoti milzīgs darbs, lai ar viņu kaut kur varētu iziet un būt drošs par suņa uzvedību. Manuprāt, tas ir milzīgs psiholoģisks darbs ar suni, un sapratām, ka ar mūsu aktīvo dzīvesveidu no patversmes ņemts suns nebūs mierīgs, ka varbūt mēs ar viņu tomēr nevarēsim tikt galā, tāpēc nosliecāmies par labu no audzētavas ņemtam sunim». Viņa gan uzsver, ka, izvēloties mīluli, nav bijuši svarīgi suņa ciltsraksti un tas, cik karaliska ir viņa dzimta. «Noteicošais faktors bija tas, ka paņemam mazu kucēnu un tad no nulles viņu paši izaudzinām.»

Par to, kā Pino tikusi pie vārda, Rūta stāsta: «Mājā, kurā savulaik dzīvojām, virtuvē bija milzīgs vīna plaukts, un, tā kā tam blakus sienā bija smuka niša, izlēmām, ka tā varētu būt piemērota guļvieta sunim. Savukārt, domājot par suņa vārdu, zinājām, ka tam jāsākas ar burtu P, jo audzētavā metiens, no kura ņēmām suni, bija tā dēvētais «p metiens». Tāpēc skatījāmies vīna šķirnes, kuru nosaukums sākas ar «p» burtu, un vispiemērotākā mums šķita «Pinot Grigio», jo labradora kažoks ir gaiši iedzeltens - tātad ļoti atbilstošs šīs vīna šķirnes krāsai.»

Mīļākā vieta - blakus bungām

Zinot, ka pēdējās nedēļas Rūta ir strādājusi pie jaunas dziesmas, kura nāca klajā nesen - viņas 30. dzimšanas dienā -, loģisks šķiet jautājums, vai suns, kas dzīvo divu mūziķu ģimenē, arī ir muzikāls. «Biju gaidījusi, ka Pino, atrodoties manā sabiedrībā, būs daudz aktīvāka un dziedošāka, taču faktiski viņa rej un nosacīti muzikāli izpaužas tikai divreiz gadā. Līdzi man viņa nedzied, taču, iespējams, Pino kaut ko kalkulē domās,» atzīst Rūta un piebilst, ka ģimenes mīlule tiek ņemta līdzi gan uz mēģinājumiem, gan koncertiem. «Kad Pino bija pavisam maza, viņa mums brauca līdzi uz kāzām. Kad vajadzēja izvēlēties vietu, kur gulēt, Pino, protams, apgūlās tieši blakus bungām, tāpēc varbūt tomēr mūsu suns ir muzikāls.»

Tā kā labradori ir diezgan alerģiski, pašreiz saimnieki izvēlējušies Pino dot speciālo zivju proteīna barību, taču ikdienā viņai ļoti garšojot burkāni un gurķi. «Viņa mums ir tāda dārzeņu mīle!» Gluži tā neesot, ka Pino ieiet dārzā un norauj gurķi, taču, kā smej Rūta, «ja mums dārzā būtu gurķi, domāju, ka viņa tā noteikti darītu. Tas pats ar burkāniem - ja Pino redzētu burkāna oranžo galu, viņa saprastu, ka tas ir īstais kārums un ka to var raut ārā no zemes un apēst».

Ļaujas Grētas mīlestībai

Tā kā Jāņa un Rūtas mērķis bija panākt, lai Pino var droši visur ņemt līdzi, un būt pārliecinātiem par to, ka sunīte nedarīs blēņas, nekodīs, nerūks un klausīs saimniekus, viņa tika vesta uz suņu skolu pie kinologa un suņu trenera Ivara Lielpētera. «Ļoti rekomendēju viņu arī tiem, kas paņem jaunu kucēnu un grib viņu izaudzināt par kārtīgu un paklausīgu suni. Suņu skolā gājām pusotru gadu un cītīgi mācījāmies, lai gan, manuprāt, suņu skolā vairāk jāmācās saimniekam nekā sunim,» dziedātāja rezumē un piebilst, ka, viņasprāt, ar suni ir ļoti svarīgi strādāt un viņu mācīt.

Pino lielākais un laikam nedarbs esot reiz bērnībā sagrauztais interneta vads, jo saimnieki savu mīluli ātri vien atradinājuši no graušanas. Rūta ik pa brīdim uzsver: «Mums Pino ir kā ģimenes loceklis, lielā māsa mūsu divgadīgajai meitiņai Grētai.» Tāpēc, taujāta, kā suns sadzīvo ar meitiņu, Rūta atklāj, ka Pino ir ļoti pieklājīga un pacietīga, tāpēc ļauj Grētai viņu bužināt, čubināt un samīļot. «Sākumā, kad Grēta piedzima, Pino turējās pa gabalu un laikam nesaprata, kas tas par jaunu iemītnieku ienācis mājās un ieņēmis viņas vietu un uzmanību. Bet tagad, pēc divu gadu kopdzīves, abas meitenes ir sākušas draudzēties un sadzīvo patiešām labi. Pat ja Grēta nejauši parauj Pino aiz astes vai ausīm, sunīte neko nesaka. Es tiešām apbrīnoju viņas pacietību, bet, protams, mācām meitiņai, ka ir lietas, ko nedrīkst darīt.»

Kurš ir saimnieks?

Kuru no abiem mūziķiem Pino uzskata par īsto saimnieku? «Jānis dažos brīžos pret viņu ir stingrāks, un man jau šķiet, ka Pino viņu ļoti klausa. Ar mani ir tā: ja sunīte saož kaut ko garšīgu un es nepagūšu viņu pasaukt atpakaļ, visticamāk, Pino aizskries un to apēdīs. Bet visādi citādi viņa ir ļoti paklausīga, tāpēc, ejot pastaigāties, es pat bieži aizmirstu paņemt siksniņu, jo viņa nekad neskrien prom, un man nekad nav bijis problēmu ar viņas savākšanu vai neklausīšanu,» priecājas Rūta.