VAKARA ZIŅAS. Stāsts "iz dzīves". Trakie Jāņi

Pēc tiem Jāņiem murdēja viss ciems. Visi notikumi notika līgošanas naktī estrādē uz pussalas. Līgo vakarā tur svinēt sanāca lielākā daļa iedzīvotāju – lai arī lauku miests, kolhoza māju pagalmā taču ugunskuru nekursi.

Divi pāri

Valērijs bija precējies ar Neldu, klusu, biklu, introvertu sievieti. Atgādināja pelēko peli. Pat ne neglīta, drīzāk caurspīdīgi neuzkrītoša. Pelēki mati, kalsna seja, ēterisks augums. Neko lecīgu viņa mugurā nevilka, vismaz sabiedrībā ejot. Arī Valērijs bija raksturā mierīgs, rāms, nekāds podu gāzējs. No malas šķita, ka abi dzīvo kā cimds ar roku.

Pēteris bija izskatīgās, skaļās, žiperīgās Almas vīrs. Vīrs kā ozols, uz viņu ar labpatiku varēja atskatīties visu vecumu grupu pilngadīgās dāmas. Uz Almu, protams, arī! Vīrieši - ar prieku, sievietes ar skaudību. Almu nevarēja neredzēt un nedzirdēt - skaļa balss, vienmēr sarkani uzkrāsotas lūpas, pāri pleciem krītoši ieveidoti tumši mati. Labi ģērbta. Divos vārdos: skaists pāris. Kā radīti viens otram.

Abi pāri dzīvoja kolhoza mājās. Ciema centrā bija trīs baltu ķieģeļu nami ar diviem dzīvokļiem katrā stāvā. Kolhozs saviem strādniekiem tos bija uzbūvējis. Jā, katrā dzīvoklī gāze ēdiena gatavošanai no balona, toties bija vanna un ūdens - pagājušā gadsimta 70. gados tā bija greznība. Ja bija ģimene, tad vismaz vienam vajadzēja strādāt kolhozā, lai saņemtu šādu, tiem laikiem labiekārtotu dzīvokli.

Šajā gadījumā tie bija šī stāsta vīrieši. Vispār - vīrieši kā jau vīrieši. Ne pārlieku pļēguri, ne kašķa podi. Labi pelnīja. Kolhozā varēja labu naudu saņemt, ja strādāja. Pēteris un Valērijs darba nebijās.

Valērijs un Nelda dzīvoja vienā mājā, Pēteris un Alma - tieši kaimiņos. Visi cits citu zināja un pazina, vīrieši bija kolēģi, draudzējās ilgus gadus. Abiem pāriem bija arī bērni, vecumā starp bērna un pusaudža gadiem.

Kārtīgi cilvēki

Līdz tam neviens nebija mēles kulstījis ne ap abiem vīriem, ne viņu sievām. Laimīga laulība, bērniņi, trīsistabu dzīvoklis, saticīgi dzīvo, apkārt nestaigā. Lauku miestā, ja kāds paspertu soli sāņus, visi zinātu. Un tolaik cilvēkus pieskatīja arī partijas biedri. Partija - vienīgā un īstā: komunistiskā. Ja gribēji taisīt karjeru, tad nedrīkstēja apgādāties ar mīļāko. Dziļos laukos lielākajai iedzīvotāju daļai bija vienalga, vai partijas biedrs pārkāpj laulību, tomēr vietējo sievu mēles šķēpelēja asāk nekā smilšpapīrs. Kaut kur Maskavā mītošais Brežņevs nebija tāda autoritāte kā visu zinošās un visu vērtējošās ciema vispareizākās kundzītes. Bet pat viņām nebija nekas slikts sakāms par Neldu, Almu, Pēteri un Valēriju. Ai, labi, Almu viņas mazliet skauda, un Pēteris viņām pašām nedaudz patika, bet kopumā ciema klaču vecenes ap viņiem mēles netrina.

Dzīve kaimiņos

Tāpēc tad, kad Līgo nakts un Jāņu dienas dullums bija izgulēts, ne tikai ciema tenku kulēm bija ko runāt, bet vispār visiem - Pēteris un Valērijs samainījušies sievām! Vai arī Nelda un Alma apmainījušās vīriem. Abi pāri pat neslēpās. Jau nākamajā dienā pēc līgošanas vīri samainījās arī ar dzīvesvietām. Tālu nebija jāiet - uz kaimiņmāju. Viņi turpināja dzīvot kaimiņos, tikai ģimene bija cita.

Par laimi, abu pāru skolas vecuma bērniem lika mieru - bērnus, viņu vienaudžus, šī rokāde pārāk neinteresēja, tāpat kā neinteresēja, ko viņu vecāki domā par citu vecāku dīvainībām. Skolotāji septembrī ar jautājumiem neuzplijās, jo līdz rudenim situāciju bija pieņēmuši.

Kāpēc tā notika?

Ne pirmie Jāņi, kad sirdis aizklīdušas neceļos, un ne viens vien kārtīgs ģimenes cilvēks papardēs paslīdējis. Kad roka tā vien tīkojusi noglāstīt cita sievas ceļgalu vai velns dīdījis uzpūst kutinošu elpu citas vīram uz kakla. Bet lai tik klaji samainītos...

Nelda arī pirms tam nerunāja daudz, tāpēc viņu īpaši neiztaujāja. Daudzi nodomāja: skaidra lieta, ka Valērijs noskatīja ugunīgo Almu, cik ilgi tad dzīvos ar kluso Neldu. Bet kāpēc Pēteris aizgāja pie Neldas, tur nu bija ko galvu palauzīt. Valērijs bija gruntīgas miesasbūves, ja ļoti sakaitināja, tad pēc vārda kabatā nekad nelīda, tāpēc viņu neviens neuzdrošinājās uzstājīgi tincināt, kāpēc tāds notikums. Varbūt vīri savā bariņā kādu vārdu pārmija, bet ciemā nekādas runas neizplatījās.

Alma kā bija smējēja, tā palika. Ja kāds uzsāka sarunu par vīru maiņu, viņa atjokoja, nosmēja, papurināja matus un aizgāja, sarkani krāsotās lūpas savilkusi šleipītē. Pēteris par savu jauno izvēli ne sarunās, ne skaidrojumos neizplūda. Bet izskatījās apmierināts, tas gan.

Pagāja viens mēnesis, otrs, abi pāri negrasījās mainīties atpakaļ. Dzīvoja, uz ielas cits citam muguru negrieza. Ciems nomierinājās. Gadījās un gadījās šāds kāzuss...

Alma ciema dzīvei nav radīta

Pēc dažiem gadiem Alma paņēma dēlu un aizbrauca. Valērijs palika. Pēteris un Nelda nepašķīrās, bet arī oficiāli precējušies nebija.

Almai tāda maza miesta dzīve šķita par šauru. Visi cits par citu zināja, bija jāuzvedas cēli kā britu karalienei, un viņa jau tad, padomju laikos, uzskatīja, ka cilvēks nav radīts, lai visu mūžu nodzīvotu ar vienu partneri. Viņai patika grozīties visiem pa priekšu, kaut gan viņa nebija palaistuve - ar tādu vārdu ciema tikumības sargātājas mēdza apveltīt brīvākas uzvedības sieviešu dzimuma pārstāvi. Viņa bija uzticīga vīram (nu jāprecizē, kuram) - vispirms jau Pēterim, ar kuru, starp citu, apprecējās vismaz septiņus gadus pēc dēla piedzimšanas. Tādas formalitātes viņu neuztrauca. Vīriešiem viņa patika, bet Alma nedeva iemeslu tuvoties, un potenciālie mīļākā kandidāti respektēja gan Almu, gan bijās no Pētera un pēc tam - no Valērija. Viņš daudz nedomās, iešķils, un runa būs īsa. Gan Pēteri, gan Valēriju viņa mīlēja, bet jūtas ar laiku apdzisa. Alma nemācēja sildīt ar pusliesmu, viņai vajadzēja degt kā brīnumsvecītei.

Kopā nevar...

Kad Alma šķīrās ar Valēriju, tad gan uguņi šķīda pa gaisu. Pa kluso bija sarakstījušies. Kopdzīvē kaut kas bija iekrāts, kopīgi gādāts. Visvairāk kašķējās par mašīnu. Dzīvokli kolhozs bija piešķīris Almas pirmajam vīram Pēterim, tur nekāda dalīšana nevarēja notikt, bet mašīna... Ciema padomes sekretāre tolaik pildīja gan notāra, gan mediatora funkcijas. Viņa ar papīriem pie Almas un Valērija staigāja vairākas reizes, līdz neizturēja un teica: izlemiet un tad sauciet mani, es pie jums visas brīvdienas pavadu! Valērijs mašīnu nepārdeva, laikam Almai samaksāja viņas daļu rubļos. Viņa paņēma, kas nu tolaik bija modē, - kristāla traukus, glāzes, televizoru, un prom bija.

Valērijs skuma pēc Almas, kaut arī viņas temperaments ļāva dzīvot tā: kopā nevaram un atsevišķi arī grūti. Bet skaidrs, ka Valērijs ugunīgo sievieti neprata noturēt savā tuvumā. Alma iekārtojās Rīgā, kur jutās kā zivs ūdenī.

Traģēdija

Kad Almas un Pētera dēls pieaudzis atgriezās pie tēva, Nelda neiebilda - kur divi bērni, tur trešajam arī vieta atradīsies. Pēc vēl vairākiem gadiem dēls nogalināja tēvu. Nejauši. Brauca ar traktoru, stumdījās, grozījās, neredzēja, ka tētis ir aizmugurē un iespieda starp piekabi un mūra mājas sienu. Un atkal ciemam bija ko runāt un atcerēties senos notikumus. Nelda Pētera dēlu prom nedzina. Viņu tiesāja, notikušo atzina par nonāvēšanu aiz neuzmanības.

Pētera bērēs abas satikās. Nē, visi trīs satikās. Alma, Valērijs un Nelda. Alma bija gandrīz tikpat izskatīga kā jaunībā. Skaļa, un tās sarkanās lūpas...

Un sākas viss no gala

Pētera un Almas dēls palika dzīvot ciemā, jutās vainīgs, un, kaut gan Neldai bija pašas bērni, palīdzēja, cik varēja. Sāpes ar laiku notrulinās, un Nelda, kā zināms, bija nerunīga. Ko viņa pārdzīvoja, ko juta, kā viņai sāpēja - neviens, pat ne tuvākais kaimiņš, neuzzināja. Viņa caurspīdīgi planēja pa ciema dzīvi.

Bet Alma atkal to sagrieza kājām gaisā. Almas dēls, kopā dzīvojot, laikam bija pieredzējis mammas aizraušanās un to, kā tās beidzās. Almai vienmēr viss bija pa īstam. Nē, ciemā viņa nepalika, bet atsāka braukt pie Valērija. Un Valērijs brauca pie viņas. Attiecības no attāluma, slepenības piegarša... Almai patika. Valērijs padevās. Tagad mēs teiktu, ka vīrietis pēc 60 ir vīrs kā ozols, tolaik tas bija riktīgs pensionārs. Kur nu skries, ko jaunu meklēs tāds vecs vīragabals. Ja Alma viņu pieņem, tad ir ļoti labi. Viņš ir ar mieru. Ja Almai ir labi, arī viņam ir labi.