VAKARA ZIŅAS. Saulainā brazīliete Solanža Karlauskis

Radio NABA «Conexão FM Brasil» raidījuma vadītāja, mākslinieciskā un saulainā Solanža Karlauskis (Solange Borges Hanriot Karlauskis) ir brazīliete un ilgi dzīvo Latvijā. Viņa tic liktenim. Viena liktenīga tikšanās mainīja visu viņas dzīvi, un Solanžas ceļš atveda uz Latviju.

Pastāstiet, lūdzu, kā nokļuvāt Latvijā.

Iemesls ir ļoti vienkāršs - mīlestība. Es vīru satiku Parīzē. Man bija atvaļinājums. Aizgāju uz izstādes atklāšanu, kur bija arī viņš. Izstādi apmeklēju kopā ar draudzeni. Ieraugot Aldi, teicu draudzenei, ka esmu satikusi savu vīru. Pēc tam mūs iepazīstināja. Pēc mēneša izlēmām precēties, man atvaļinājums drīz beidzās. Toreiz teicu: padomā, ko tu īsti gribi? Es taču mainīšu visu dzīvi! Brazīlijā man bija savs birojs, pēc izglītības esmu arhitekte. Man bija sava māja un visa dzīve. Tā mēs runājāmies vienu vakaru. Nākamajā dienā zvanīju savai mammai un teicu: «Klausies, es domāju... Varbūt es precos, varbūt atgriežos Brazīlijā. Grūti pateikt.» Viņa atbildēja: «Meit, dari to, ko gribi.»

Mēs sākām kārtot visus papīrus. Protams, tas bija ļoti sarežģīts process - precēties latvietim un brazīlietei Parīzē, Aldis tur tajā laikā strādāja.

Tā es nokļuvu Latvijā. Tagad esam kopā 22 gadus. Šis stāsts ir tiešām kā pasakā. Godīgi sakot, ar draudzeni toreiz ilgi domājām, vai doties uz izstādes atklāšanu, jo šausmīgi lija lietus. Mēs bijām ļoti plāni apģērbtas. Bija jābrauc ar metro. Domājām, varbūt paliksim mājās, dzersim vīnu. Tas bija lēmums, kas mainīja visu dzīvi. Ja nebūtu gājusi uz to izstādi, es viņu nebūtu satikusi. Es ļoti ticu liktenim. Liktenis tev dod iespēju. Tev jāsaka jā vai nē tai iespējai. Visa dzīve ir tāda. Viss ir tavās rokās. Kad izstāstu šo mūsu iepazīšanās stāstu, cilvēki netic un domā, ka jokoju.

Tajā laikā zvanīju savam biznesa partnerim. Bija ļoti smieklīgi, jo viņš pa to laiku bija apprecējies. Es viņam teicu, ka būs jāatrod cits partneris manā vietā, jo es precos. Viņš jautāja: «Ko, tu arī?» Pēc daudziem gadiem atcerējos, ka mana vecmāmiņa bērnībā teica: «Tev būs kāzas Parīzē.» Savukārt Aldis izlēma no visām valodām mācīties tieši franču, tāpēc varēja strādāt Parīzē. Viņš sapnī redzēja, ka viņam ir jāmācās franču valoda. Šī iepazīšanās tiešām bija tik liktenīga.

Kāpēc izlēmāt par labu Latvijai, nevis Brazīlijai?

Kad apprecējāmies, es nebiju bijusi Latvijā un nezināju neko. Kādu laiku dzīvojām Parīzē, kur vīram bija darbs. Neilgi pēc tam Parīzē piedzima Rihards. Viņam bija septiņi mēneši, kad devāmies uz Rīgu pirmoreiz. Tas bija pirms 22 gadiem. Bija agrs pavasaris, aukstums. Tagad Rīgā ir daudz renovētu un atjaunotu māju. Toreiz bija drūmāk. Vīru darba dēļ sūtīja citur ik pa trim četriem gadiem. Pēdējo reizi dzīvojām ārpus Latvijas 2012. gadā. Izlēmām, ka vairs negribam nekur doties. Bērniem bija ļoti grūti pierast pie vides maiņas.

Kad mēs satikāmies un nolēmām apprecēties, tad, protams, skatījāmies arī uz praktisko pusi. Izvēle par labu Latvijai bija tāpēc, ka vīram bija stabilāks darbs nekā man. Es teicu: labi, paliksim Latvijā. Man bija interesanti. Kad cilvēki jautāja, vai es neskumstu pēc Brazīlijas, teicu - nē. Jo tā ir izvēle. Dzīvē ir izvēles, kas jāpieņem. Ja izvēlos pārcelties uz Latviju un pēc tam esmu neapmierināta ar savu izvēli, tad kaut kas nav labi. Protams, dažos brīžos bija grūti, jo nevaru biežāk būt kopā ar vecākiem, vecvecākiem. Bet tāda ir dzīve.

Sākumā bija ļoti grūti. Pirms 22 gadiem Latvijā bija liela trauma vēstures dēļ. Sabiedrība vēl nebija tik ļoti atvērta pret ārzemniekiem. Kad devos likt latviešu valodas eksāmenu, lai iegūtu pastāvīgo uzturēšanās atļauju, apmeklēju valodas centru, kur bija tikai krievi un es. Viņi runāja ar mani krieviski, atbildēju, ka nesaprotu. Viņi sāka smieties: «Viņa nerunā krieviski, bet ir šeit. Ko tu šeit dari?» Cilvēki nevarēja pieņemt to, ka šeit dzīvo arī citas tautības. Es viņiem atbildēju, ka esmu brazīliete. Tad viņi bija pārsteigti. Tad viņi saprata, ka nav vienīgie ārzemnieki šeit. Latvijas vēstures dēļ tā attieksme ir skarba. Latvijas sabiedrība ir ļoti mainījusies. Es ļoti par to lepojos. Vajag mainīties.

Kas ir Latvijas labās lietas?

Ir daudz labu lietu. Te es jūtos droši. Brazīlija ir ļoti dažāda. Mums cilvēki ir gan ļoti bagāti, gan ļoti nabadzīgi. Mums ir ļoti daudz analfabētu, Latvijā tā nav. Šeit valsts veselība un izglītība tik tiešām strādā. Varbūt, ja vēlies apmeklēt speciālistu, ir jāgaida ilgi rindā, bet kopumā abiem maniem bērniem viss ir par velti. Brazīlijā tu maksā par visu, arī par skolu. Un tas ir dārgi. Valsts skolā ir ļoti slikta kvalitāte. Brazīlijā vadībai vajadzētu apzināties, ka izglītība ir vajadzīga. Man liekas, ka Brazīlijā dzīvojošajiem piemīt elitāra domāšana, kas neiet kopā ar realitāti.

Pirmā lieta, ko ļoti cienu Latvijā, ir tas, ka latvieši mēģina saglabāt savu kultūru, kas ir ļoti svarīgi. Daudzas paaudzes dzied korī, dejo deju kolektīvā. Tas ir brīnišķīgi. Ticu, ka tautas sakne ir kultūrā. Ir jābūt atvērtam, jo mēs nevaram apstāties laikā. Bet jāatrod līdzsvars, kas tevi padara par tautu.

Otra lieta, par ko es saku: cepuri nost, ir muzikālā izglītība Latvijā. Tā ir ļoti iesakņojusies. Mūzika ir ļoti svarīga.

Trešā lieta. Pat ja man ir grūti ar laikapstākļiem, bet šeit es redzu gadalaikus. Rudens ir tik skaists! Ziemā gan ir ļoti auksts. Šeit es vairāk satuvinājos ar dabu. Mans vīrs nāk no Gaujienas, kur atrodas viņa dzimtas mājas. Kad pirmoreiz aizbraucu uz Gaujienu, teicu: «Ko es te darīšu?» Es augu Riodežaneiro. Lauki tur ir urbānāki. Brazīlijā viss ir nobruģēts un tiek atstāts, piemēram, viens dārzs. Šeit man ļoti patīk tas, ka cilvēki, atbraucot uz laukiem, paši pļauj zāli. Viņi paši taisa puķu dobes un dārziņus. Domāju, ka tad, kad brazīļi to sapratīs, viņi riktīgi mainīs savu dzīvi. Jā, varbūt nav perfekti, bet tu to esi izdarījis pats. Pēc dažiem gadiem iemācījos spiest sulu.

Un ceturtā lieta, kas mani ļoti šokēja, kad nolēmu precēties ar Aldi... Sākumā ļoti daudzi cilvēki man teica: «Ko tu atnāci šeit darīt? Ej atpakaļ uz Brazīliju. Tu gribi mūsu pasi?» Tas bija sāpīgi. Šodien tas pilnīgi ir mainījies. Tomēr, ja skatās uz Latvijas vēsturi, tas ir saprotams. Es sevi šodien saucu par latvieti. Jo esmu latviete. Ne par velti izdomāju programmu «Saknenis». Šī programma ir domāta ne tikai ārzemniekiem, bet arī latviešiem. Ne visi fakti par Latviju ir zināmi arī pašiem latviešiem. Kultūra ir kā puķīte, kas visu laiku jālaista. Man arī teica: «Solanža, ko tu dari! Mēs, latvieši, esam drūmi cilvēki, tu esi priecīga.» Bet es to neredzu! Vismaz Alda draugu loks nav drūms.

Dzīvot Latvijā nozīmē arī atteikties no krāšņās un siltās dienvidu pasakas Brazīlijas.

Cilvēki aizmirst, ka mēs arī strādājam. Piemēram, kā arhitektei man bija savs birojs. Un es negāju sestdien, svētdien uz pludmali, jo man bija jāstrādā un jāmaksā rēķini. Visa tā pludmale un skaistums ir tad, kad tev ir laiks. Bet arī brazīļi maksā savus rēķinus. Man ļoti patīk, ka Gaujienā mēs varam paņemt laiviņu un iet ar vīru uz upi uz sešām vai septiņām stundām. Tad mēs esam tik mierīgi. Kā man pietrūkst? Tas, ka Riodežaneiro varēju aiziet pēc darba uz pludmali, kur bija būdiņa. Tur spēlēja baigi foršo brazīļu mūziku, es varēju klausīties jūras viļņos un atslābināties. Dažreiz diena bija tik smaga, ka vienkārši nevari gulēt. Dažreiz naktīs peldējos, Brazīlijā tas ir droši.

Vai ir jūtamas temperamentu atšķirības, dzīvojot Latvijā?

Mēs ar Roberto mēdzam jokot par latviešiem un dillēm. Mēdzu viņam teikt: «Es tev sūtīšu dilles!» Viņš man atbild: «Nē! Dilles, nē!» Sākumā vēl varēju ieēst dilles. Bet kad viss bija vienās dillēs, vairs ne. Atceros, ka mans pēdējais piliens bija, kad ciemojos pie draudzenes. Viņa bija uzklājusi galdu. Protams, tur bija dilles. Tās bija gan pie kartupeļiem, gan arī bija vesela bļoda ar dillēm. No tā brīža es teicu, ka ir par daudz.

Otra lieta, kas ir ļoti smieklīga, bija tad, kad pirmoreiz taisīju Aldim ēst. Es taisīju kā Brazīlijā. Melnās pupiņas, rīsi, kartupeļi, salāti un gaļa. Mēs to visu ēdam kopā. Aldis atnāca un teica: «Mums ir tusiņš?» Tagad daudzus ēdienus gatavoju vienkāršākus, kas ir arī daudz veselīgāk. Vienreiz, kad aizgāju uz ēdnīcu, tur paņēmu gaļu. Darbiniece man parādīja piedevas - rīsus un kartupeļus. Es pateicu, ka gribu pusi rīsu un pusi kartupeļu. Viņa man pateica: «Neviens neēd rīsus un kartupeļus kopā!» Es teicu: «Es ēdu.» Viņa tiešām domāja, ka jokoju. Saku: kāpēc es nevaru to dabūt? Viņa ielika, bet redzēju, ka viņai tas bija grēks. Kultūršoks. Brazīļi ikdienā ēd pupiņas, rīsus, kartupeļus kopā ar gaļu un salātiem. Tas ir ļoti normāli.

Šāds salikums ir visai sātīgs, bet brazīļi ir diezgan labā fiziskajā formā.

Brazīļi daudz kustas. Brazīlijā ļoti piedomā par veselīgu dzīvesveidu. Ļoti daudzi dodas skriet pa pludmali. Ir daudz veloceliņu. Daudzi brauc ar skrituļslidām.

Vai brazīļi ir karstasinīgāki par latviešiem?

Domāju, ka ir. Par mani mēdz teikt - es atnāku, skaļi runāju un smejos. Es jautāju: «Vai man ir jāraud?» Protams, arī man ir problēmas. Bet mana problēma neattiecas uz jums. Kad es būšu mājās, tad risināšu savas problēmas. Ja ņemšu uz darbu savas problēmas, kas tā par atmosfēru būs? Būs ļoti smagi. Domāju, ka katram ir savas problēmas. Mēs nedrīkstam tās bērt virsū citiem.

Viegli jūs iztēloties, darot visdažādākos radošos projektus un arī radot gleznas.

Mana izglītība ir arhitektūrā. Kad apprecējos un pārcēlos uz Latviju, vīram bija tāds darbs, ka viņš visu laiku strādāja dažādās vietās. Braucām šurpu turpu. Savukārt arhitektūrai ir sava specifika un likumi. Man visu laiku bija nedroša sajūta. Tajā laikā pamazām sāku mācīties latviešu valodu. Nebiju apmeklējusi nekādus kursus. Kas man palīdzēja attīstīt valodu? Kad pārvācāmies uz Portugāli, tulkoju daudzus latviešu materiālus. Šobrīd nestrādāju arhitektūrā, bet strādāju par tulku. Tulkoju franču un portugāļu valodā. Jau astoto gadu man ir raidījums Radio NABA, kur atskaņoju brazīļu mūziku. Tad man ir mūzikas festivāls. Ir projekts «Saknenis», kas tiks atsākts jūnijā ar Eiropas Savienības atbalstu. [Projekts «Latvijas vēstures un laikmetīgās kultūras kodi» tiek īstenots ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu un to līdzfinansē Eiropas Savienība.] Svarīgi, lai «Saknenis» turpina būt. Gatavojam brīnišķīgu projektu, kas būs novembrī - par Brīvības pieminekli. Stāstīsim par katru no tām figūrām. Mēs ļoti nopietni piedomājam, lai visa informācija būtu precīza.

Kā bija apgūt latviešu valodu?

Sākumā bija grūti, kad mācījos valodu. Bet es atradu brīnišķīgus cilvēkus, kas mani visu laiku atbalstīja. Kad ar Aldi apprecējos, viņš man uzdāvināja brīnišķīgu grāmatu «Doing it in latvian», kas diemžēl vairs netiek izdota. Tad, kad lasi, visu saproti. Tiklīdz sāc runāt, ir aizķeršanās. Kad sāku strādāt pirmajā darbiņā Latvijā, domāju, ka iemācīšos runāt labāk, bet tur visiem darba bija pilnas rokas, tāpēc mēs runājām maz un daudz strādājām. Valodas ziņā toreiz neko vairāk neiemācījos.

Tad man bija draudzene, kas palīdzēja ar kosmētisko remontu, bet viņa runāja tikai latviski. Dzīvoju Latvijā un visu laiku mēģināju runāt. Pirms divdesmit gadiem bija smieklīgi, jo cilvēki dzirdēja manu akcentu un uzreiz sāka runāt krieviski. Uzreiz. Bet es teicu, ka nerunāju krieviski.

Vīrs ir iemācījies portugāļu valodu. Kad mēs satikāmies, viens ar otru runājām franciski. Mums ģimenē vienā teikumā var būt piecas valodas: angļu, portugāļu, franču, latviešu un krievu. Dēls runā arī spāņu valodā. Kad cilvēki to dzird, viņi jautā, cik valodās runājam. Bet mēs to pat nejūtam. Es esmu ļoti laimīga būt Latvijā. Man nekas nebija uzdāvināts, bet daudz kur atradu atvērtas durvis. Cilvēki man uzticējās. Man liekas, ir ļoti patīkami, ka cilvēki uzticas.

Vai nav tā: jo vairāk iemeslu tu meklē, lai nerisinātu problēmas attiecībās, jo ātrāk tās beidzas? Un jo vairāk meklē iemeslus, lai noturētu attiecības, jo ilgākas un laimīgākas tās ir ?

Iemesls, lai risinātu ir viens - es viņu mīlu. Ļoti vienkārši ir mīlēt perfektu cilvēku, bet mīlēt cilvēku, kuram ir savi mīnusi, - tā ir cita lieta. Jā, esmu pateikusi: man tas nepatīk, bet es viņu mīlu. Neviens nevar mainīt otru. Cilvēks mainās, ja pats vēlas. Jo godīgāka esi pret sevi, jo godīgāka esi pret citiem. Tolerance, pacietība, ieklausīšanās...

Reiz es dzirdēju tādu teicienu: «Kad tu gribēsi kaut ko pateikt, pirmkārt, domā tūkstoš reižu, vai to gribi teikt un vai to vajag teikt. Pa to laiku izdomāsi, ka varbūt to nemaz nevar teikt.» Jo vārdus nekad nevari ņemt atpakaļ. Viņi ir pateikti un kādu dienu atnāks atpakaļ. Ja teici kaut ko labu vai sliktu, cilvēki to vienmēr atcerēsies. Mums, brazīļiem, kuriem ir karstas asinis, tas ļoti noder. Pamēģināt klusēt. Pēdējā laikā es par to daudz domāju un mēģinu. Nezinu, vai sanāk, bet mēģinu. Domāju: ja nerunā, tu neko nerisini. Bet, ja runā par daudz, tas var apnikt. Dzīvē ir jāiemācās pielāgoties. Tev ir jāplūst pa straumi, protams, ar savu mugurkaulu. Kāda jēga iet pretī? Manī vienmēr ir alkas un nepieciešamība iemācīties jaunas lietas. Ik pa laikam man vajag kaut ko jaunu. Tas sevī kaut ko atjauno. Attiecības - tas nav viegli. Bet galu galā ir jautājums, vai ir vērts. Jā, ir! Es viņu joprojām mīlu. Neredzu savu dzīvi ne ar vienu citu. Ne arī viena pati. Vai es esmu perfekta? Nē. Vai viņš ir perfekts? Nē. Mums ir divi bērni Rihards un Sofija. Rihards piedzima Francijā, Sofija - Portugālē. Es Brazīlijā un Aldis Latvijā.