VAKARA ZIŅAS. 5 lietas, kas raksturo Jāni Purviņu
«Ir būtiski, kā dejai līdzi dzīvo skatītājs. Būtiski ir arī aplausi, un lieliski, ja tie ir jau dejas vidū. Bet visīpašākais mirklis ir tad, ja kaut pāris sekundes pēc dejas zālē ir absolūts klusums – tāds skatītāju līdzpārdzīvojums dejas stāstam ir liels gandarījums,» saka horeogrāfs, dejas pedagogs, tautas deju ansambļa «Līgo» mākslinieciskais vadītājs un vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs un lielkoncertu mākslinieciskais vadītājs Jānis Purviņš.
DEJA UN DEJOTĀJI
«Viss, ko es daru, vairāk vai mazāk ir saistīts ar dejošanu - jau 1. klasē sākot dejot «Uguntiņā», pēc tam «Līgo» un valsts deju ansamblī «Daile», vēl pēc tam kļūstot par horeogrāfu un veidojot dejas. Deja ir sava veida emociju, sajūtu, dzīves redzējuma un nu jau arī dzīves pieredzes izpausme. Tas ir vairāku mākslu apvienojums - tā ir mūzika, kustība, tērps, zīmējums, solis, mana iecere un, protams, arī dejotājs, kas ir viens no būtiskākajiem dejas elementiem, jo viņš pievieno arī savu līdzpārdzīvojumu,» stāsta horeogrāfs un dejas pedagogs. Viņš mīl visas dejas, bet sirdsmīļa Jānim ir «Sidrabrasa» ar Imanta Kalniņa mūziku.
DABA, JŪRA, LAIVOŠANA
«Daba un jūra ir divas lietas, kur es gūstu spēku un iedvesmu savām dejām un darbiem vai kurp dodos noslēpties pēc kādiem lielākiem projektiem, lai atkal atgūtu enerģiju. Jūra ar savu mainību, netveramību un neprātīgo enerģiju iedod bezgalīguma sajūtu. Bet šajā reizē gribētu akcentēt laivošanu, kas manā ģimenē ir tradīcija gandrīz 30 gadu garumā - mēs katru gadu jūnijā ar gumijas laivām dodamies trīs dienu braucienā pa kādu no Latvijas upēm,» stāsta Jānis, piebilstot, ka lielākā daļa upju jau izbrauktas, jau iet pa otru riņķi. «Tās ir putnu dziesmas, ko klausāmies, braucot pa upi, tā ir lakstīgalu pogošana, tie ir miglas rīti, un tie ir vakari pie ugunskuriem, un tā ir mana īpašā meditācija.»
Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!