Vai kādreiz esat vēlējušies justies kā slavenības, kā kinozvaigznes? Lai jūs pavadītu ieinteresētības un apbrīnas pilni skatieni? Lai nāktu klāt un lūgtu ar jums kopā nofotografēties? Cēsīs ir kāds, kurš spēj sagādāt šādu iespēju. Kas tad ir šis brīnumdaris, un kas tās par pārvērtībām?
Viņas vārds ir Maija Ulme, un viņa tāpat kā labā feja no pasakas par Pelnrušķīti spēj apveltīt ar pasakainu ietērpu, kas noteikti neatstās vienaldzīgu. Maija uzbur pasaku, darinot viduslaiku tērpus. Ja ir iespēja apvienot vaļasprieku ar darbu, tad tiek radīti brīnumi, jo ikvienā tērpā apvienojas profesionālisms ar laimes sajūtu par iespēju izpausties radoši.
Visticamāk, tieši Cēsu romantiskā, mazliet noslēpumainā, viduslaiku elpas piesātinātā gaisotne pamudināja no Alūksnes nākušajai māksliniecei pievērsties viduslaiku tērpiem. Tas romantisms viņā jau no bērnības, kad patika pasakas un pilis. Arī bibliotekāres darbā pavadītais laiks deva savu artavu nākotnes veidošanā.
Lai gan šūšana jau no jaunības dienām padevās viegli un dabiski, viss tā pa īstam sākās 1997. gadā, kad Cēsu muzeja darbinieki veidoja uzvedumu par Cēsu pils mestru «Mielasts ar Pletenbergu» un palūdza Maijai uzšūt tērpus pašam Pletenbergam, pāžam, mūkiem un mūķenēm. Tad arī Maija izlēma pilnībā ļaut izvērsties dabas dotajam talantam un atvēra savu šūšanas darbnīcu.
Maijas darbalauks ir ļoti plašs - tematiskie pasākumi, teatralizēti uzvedumi, ekskursijas ar gidiem un fotosesijas, kas dod iespēju apmeklētājiem, pasākuma vadītājiem un dalībniekiem ietērpties viduslaiku tērpos. Turklāt Maija padomājusi par ikvienu - tērpi top gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan pusaudžiem. Cik raibi šie pasākumi, tik neparasti dažādo tērpu stāsti.
Kāzas viduslaiku stilā ir viens no pasākumiem, kas tērpu darinātājas prātā palicis visspilgtāk. Jau iedomājoties vien līgavaiņa tērpu, kura sastāvā ietilpst 15 kilogramu smags bruņukrekls, pārņem cieņa un apbrīna. Šāds tērps piemērots īsti vīrišķīgam bruņiniekam, kura sirdsdāma visus apbur un pārsteidz ar greznu skaistu krāsu salikuma tērpu no sarkana samta auduma ar zelta krāsas auduma apdari. Turklāt tērpus papildina apmetņi, cepures, kā arī vainadziņš un somiņa līgavai. Redzot šādu pāri, iesilst ikviena sirds un piemirstas, ka kāzas notiek vēsā 9. janvārī.
Maijas pieredze un izdoma palīdz rast iespēju ikviena interesanta vēlmju piepildījumam. Izrādās, ka viduslaiku tērpiem piemīt patiešām negaidīta īpatnība - ja mazāka auguma cilvēkam uzvilks it kā lielāku un platāku apģērbu, arī tas izskatīsies labi. Viņa atceras, ka reiz kādā uzņēmēju pasākumā viens no uzdevumiem dalībniekiem bijis ienākt viņas darbnīcā, uzvilkt tērpu un tajā nofotografēties. Tad ienākusi kundze ar kuplām formām. Maija izdomājusi risinājumu, piedāvājot apmetni un cepuri. Pēc tam uzšuvusi lielāku apģērba gabalu, lai tāds būtu piedāvājumā.
Apmetņi ar kapucēm kļuvuši par meistares jaunāko aizraušanos. Tie var būt īsi, garāki vai pavisam gari. Kapuce ir ļoti ērts apģērba gabals, pasargā no vēja un putekļiem. Turklāt tie vienmēr rada nedaudz noslēpumainu iespaidu.
Meistarei darbu pilnas rokas. Nesen tapuši viduslaiku pusaudžu tērpi, cepures un apavi, kā arī mūka un mūķenes apģērbi Rīgas skolu muzejam, bet šobrīd tiek darināts bendes tērps un trīs tērpi meitenēm, kuras gribot izjust skaisto tērpu radītās emocijas.
Maija labprāt stāsta par pašas izjusto, uzvelkot kādu no viduslaiku tērpiem: «Uzvelku tērpu un jūtos citādi kā parasti, arī izskatos labāk nekā ikdienas apģērbā. Iekšējās sajūtas rada tēlu - cēlu dāmu. Cilvēks pilnīgi izmainās - mainās gan sajūta, gan izturēšanās.» Tik tiešām! Maijas radīto tērpu uzvelkot un sapošoties, neviļus iztaisnojas mugura, gribas izsliet galvu un izjust lepnumu par sevi. Izzūd ikdienā tik ierastais steidzīgais solis, jo tērps nosaka īpašu gaitu.
Ļoti apmierināta Maija ir par piedalīšanos 2019. gadā četru Cēsu fotogrāfu veidotajā dāvanā savai pilsētai valsts svētkos - fotoizstādē «Cēsnieki eposa centrā». Tad ne tikai fotogrāfi, bet pats pilsētas mērs Jānis Rozenbergs iejutās eposa «Lāčplēsis» varoņu tēlos.
Ikvienu filmu par viduslaikiem Maija skata ar vērtējošu profesionālu viedokli: «Jā, esmu pamanījusi, ka bieži vien filmas tērpi neatbilst tam, kādi tie attēlotajos laikos varēja izskatīties. Piemēram, bendes tērps. To mēdz attēlot kā uz galvas uzliktu kapuci ar izgriezumiem pretī acīm. Varbūt tā nemaz nebija? Domāju, ka ar tādu tērpu bende diezgan slikti varētu notēmēt liktenīgo cirtienu. Skatoties izrādes operā, arī esmu nodomājusi, ka es gan būtu uztaisījusi labākus tērpus. Saku to patiešām ar pārliecību.»
Meistare uzsver, ka viduslaiku tērps sevī ietver ne tikai kleitu, kreklu vai bikses. Tas ir komplekts. Lai spētu izjust ceļojumu laikā, ir jāiejūtas tēlā no matu galiņiem līdz papēžiem - ar apģērbu, frizūru, rotām, apaviem. Tādēļ Maija sadarbojas ar dažādiem citu arodu meistariem. Apkārtējo cilvēku atbalsts reizēm ir pārsteidzošs: «Cilvēki nes man rotaslietas, nesen atnesa divas bronzas jostas. Mani vairāk interesē bronzas arheoloģiskās rotas. Īstu palīgu gan nevaru atrast, arī partneri man piesakās, bet kaut kā nesanāk tā kopīgā darbošanās. Jāatzīstas, ka kādā brīdī bija doma izpārdot kolekciju, tagad atkal viss iet uz priekšu. Vai ir vēl kādas tādu tērpu šuvējas? Kam tik daudz tērpu kā man, domāju, ka nav.»
Maija ir sarūgtināta par sadarbības pārtraukumu ar izcilu rotkali: «Nu jau veselu gadu viņš ir apvainojies. Ceru, ka dusmas pāries.» Kā nereti gadās, arī šoreiz strīda pamatā pārpratums un radošām personībām reizēm tik raksturīgais emociju uzliesmojums. «Teica, ka es esot viņu aprunājusi. Es viņu, tieši otrādi, - vienmēr uzlielu un iesaku. Vienīgais trūkums viņa darbos reizēm - arheoloģiskām (autentiskām, kā senos laikos izskatījās) rotām no sevis grib ko pielikt klāt.»
Taču šajā jautājumā Maijai ir stingra nostāja: «Reizēm nepiekrītu citu skatījumam uz viduslaiku tērpu izskatu. Daudzi grib teikt, ka latvieši bija pelēki. Nebija pelēkās peles, kā grib iestāstīt, vienmēr to uzsveru. Maz avotu, kur tas piefiksēts, un izrakumu atradumu, pēc kuriem varētu rekonstruēt tērpus. Sākumā apģērbs bija taisns, divi auduma gabali plecos vai vidū saņemti. Tad bija linu apakškrekls, zils vai brūns vilnas audums. Greznumu radīja bronzas un sudraba rotas. Apavus apskatījos muzejā Rīgā un Kuldīgā. Tos šuva no biezas vilnas, vadmalas, apakšā lika ādu.»
Pēc tērpiem redzams, ka arī tajos laikos apģērbam pievērsa lielu uzmanību, lieliski apvienojot skaistumu un praktiskumu.
Gadās, ka, Maijas iedvesmots un iedrošināts, kāds arī pats ķeras pie viduslaiku apģērba šūšanas. Sava. Unikālā. Pašam valkājamā un mantojumā atstājama. Tādos gadījumos Maijas palīdzība un atbalsts ir neaizstājami. Meistarei prātā nāk kāda kundze, kura šuva tērpu: «Domāju, ka nepabeigs. Saku, ka rotas vajag, saktiņu, pēc tam paliks bērniem un mazbērniem. Viņa atbild, ka mazbērni par tādām lietām neinteresējas. Es saku, ka tas nekas, tu iemācīsi interesēties. Tomēr uztaisīja to tērpu ar visiem piederumiem. Es biju priecīga un teicu: re, kā tu vari, ja gribi.»
Jā, Maija savā aizrautībā nebūt nav viena, taču reizēm viņa domā, ka pašvaldības un tūrisma centra attieksme varēja būt ieinteresētāka un rūpīgāka: «Ja es pati neplēsīšos, nekas jau nebūs. Kādu brīdi Jaunajā pilī atļāva, bet kādam kas nepatika un mani pārcēla uz Amatu māju Drabešos. Drabešos! Tepat Cēsu centrs pilns ar tukšām mājām, kur varētu darboties amatnieki un mākslinieki. Mani kādreiz aicināja Rīgas teātrī strādāt, bet es atteicu, negribu prom no Cēsīm. Mana paziņa teica, ka tagad izdzīvoju viduslaikos neizdzīvoto dzīvi.»
Redzot, ka šuvējas darbnīca atrodas turpat viņas dzīvoklī un tērpiem derētu plašākas telpas, kur tos izlikt, tiešām rodas jautājums: kāpēc darbnīca neatrodas tuvāk pilsētas viesu apmeklētām vietām? Jauki būtu, ja kādā pietiekami plašā telpā netālu no muzeja un viduslaiku pils tūristi varētu aplūkot šos tērpus, varbūt nofotografēties tajos, aprunāties ar šuvēju vai pavērot, kā viņa strādā.
Ikdienā darbojoties ar viduslaiku tērpiem, neviļus rodas salīdzinājums ar mūsdienu modi. Iepazīstot viduslaiku tērpu izsmalcinātību un piemērotību valkātājam, mūsdienu mode neiepriecina. «Modē valkāt apžmiegtas bikses un krekliņu. Labi, ka vasarā jau tomēr uzvelk svārkus. Jaunieši viens no otra noskatās, neapdomā, vai piestāv vai nepiestāv. Uz ielas mēdzu nopētīt garāmgājēju apģērbus un pamanīt, kas nav labi apģērbā. Acis seko līdzi un gribētos pieiet un teikt gan par modeli, gan krāsu - ai, meitene, kā tu nepareizi dari! Nevajag izcelt savus apaļumus. Pat slavenības neprot saskaņot tērpa krāsas.»
Diemžēl Maija nav saskaitījusi un nofotografējusi visus tapušos darbus, nav pierakstījusi, kur katrs aizceļojis. Protams, kura feja gan uzskaita savus brīnumdarbus!? Saka, ka nesen gan esot nopirkusi kladīti un apņēmusies visu pierakstīt, arī atskatoties pagātnē.
Lai sagādātu meistarei pārsteigumu, varam aicināt tos, kas iegādājušies Maijas tērpus, atsūtīt māksliniecei kādus foto vai stāstus, kā ar tērpiem veicies.
*****
Uzziņa: kas ir viduslaiki
Kā viduslaiku sākumu un beigas nevar nosaukt konkrētus gadskaitļus, jo nav universālu kritēriju, kas palīdzētu novilkt precīzas robežas starp senajiem laikiem un viduslaikiem un starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem. Kompromiss panākts, atzīstot, ka pārejai starp vēstures periodiem ir ilgstošs raksturs un to hronoloģiskās robežas nosakāmas plūstoši. Jāņem vērā, ka šajā laika posmā Eiropa sasniedza dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes.
69. Latvijas Universitātes konferences ietvaros 2011. gada 9. februārī Vēstures un filozofijas fakultātes Viduslaiku vēstures katedras rīkotajā diskusijā «Viduslaiku un agro jauno laiku vēstures periodizācijas problēmas» ar ziņojumu uzstājās vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Misāns. Tā tēma bija «Tradicionālie viduslaiku periodizācijas kritēriji un to pielietošanas iespējas Livonijas vēstures periodizācijā». Ziņojumā lasām, kas būtu jāņem vērā, lai noteiktu viduslaiku robežas Rietumeiropā un Livonijas zemēs:
*«Robežšķirtnes noteikšanā starp antīko laikmetu un viduslaikiem Rietumeiropā pastāv plaša amplitūda - no 4. līdz 8. gadsimtam. Kā zīmīgi notikumi, kas būtiski ietekmēja vēstures gaitu, tiek minēti 313. gadā pasludinātais Milānas edikts, huņņu iebrukums un Lielās tautu staigāšanas sākums 375. gadā, pagānu kultu aizliegums Romas impērijā 391. gadā, pēdējā Rietumromas impērijas imperatora gāšana 476. gadā, Kārļa Lielā kronēšana par ķeizaru 800. gadā u. c.
*Pāreju no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem daži autori saista ar renesanses sākumu un humānisma ideju izplatīšanos 14. gadsimtā, tomēr vairums to datē ar 15. gadsimta otro pusi un 16. gadsimta sākumu. Kā zīmīgi notikumi, kas ilustrē vai aizsāka pārmaiņas, visbiežāk tiek minēta Konstantinopoles krišana turku rokās 1453. gadā, pirmās burtliča saliktās iespiestās grāmatas - Gūtenberga Bībeles iznākšana 1455. gadā, Kolumba ekspedīcija 1492. gadā, Mārtiņa Lutera tēžu publiskošana 1517. gadā.
*Neviens no šiem simboliskajiem gadskaitļiem, lai cik zīmīgs pats par sevi tas arī būtu, nevar tikt uzskatīts par universālu viduslaiku sākuma vai beigu gadu, jo tas viens pats nenozīmēja radikālu lūzumu. Lai arī sabiedrības vēstures apziņa, nosakot viduslaiku sākumu un beigas, vēl arvien lielā mērā orientējas uz atsevišķiem notikumiem un gadskaitļiem, mūsdienu vēstures zinātne pāreju uz viduslaikiem un jaunajiem laikiem skata kā ilglaicīgu procesu. Viduslaiku sākumu latīņu kristīgajā Eiropā ir pieņemts datēt ar laiku ap 500., bet beigas ar laiku ap 1500. gadu.
*Par viduslaiku sākuma atskaites punktu Austrumbaltijā varētu uzskatīt 13. gadsimta sākumu. To raksturo tāds zīmīgs notikums kā Rietumu kristietības ekspansija un tirdzniecības centra izveidošana Rīgā 1201. gadā. Vieni no pirmajiem redzamajiem nākamo pārmaiņu signāliem bija pirmo mūra piļu celšana Ikšķilē un Mārtiņsalā.
*15. un 16. gadsimta mijā Livonija piedzīvoja līdzīgas pārmaiņas kā citas Rietumu kristītās pasaules zemes, un nav pamata tās viduslaiku beigu robežu atbīdīt līdz 1561./1562. gadam. Plašākā nozīmē parrobežu starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem Livonijā, tāpat kā citās Rietumu kristietības zemēs, var uzskatīt laiku ap 1500. g.»
Lai viduslaiku attīstībai varētu vieglāk izsekot, pieņemts šo laika periodu dalīt 3 posmos: agrie viduslaiki (5.-8. gs.); attīstītie jeb ziedošie viduslaiki (8.-13. gs.); vēlie viduslaiki (13.-15.gs.).
