Veterinārārstes Litas Konopores vārds ne tikai profesionāļiem, bet arī lielai Latvijas sabiedrības daļai zināms it labi. Viņa ir tā, kurai pietika drosmes neklusēt gan saistībā ar skandaloziem gadījumiem kā, piemēram, «Dogo» sāga, un nonākt par to uz apsūdzēto sola par pusi miljona eiro, gan arī par daudzu «glābēju biedrību» patiesajiem nolūkiem – vēlmi finansiāli iedzīvoties uz nelaimē nokļuvušo rēķina.
Veterinārārste nesen lasījusi ziņu feisbukā, ka biedrība X kaķim kājas amputācijai vāc 800 eiro. «Amputējām kaķim kāju, un cilvēkiem bija jāmaksā 130 eiro. Pat Latvijas dārgākajā klīnikā šī operācija izmaksātu trīsreiz lētāk,» viņa ir sašutusi par krāpniecību. Stingrās nostājas dēļ ieguvusi ne vienu vien nelabvēli, taču aizvien palikusi uzticīga savai profesijai un aicinājumam. Taču šoreiz pavisam par ko citu. Litas Konopores dzīvesvieta nupat kļuvusi par tādu kā bērnudārzu: viņas mīlule - neliela auguma bezšķirnes sunīte Poga - kļuvusi par auklīti sešiem mazītiņiem trīs dažādu metienu kaķēniem.
«Manā dzīvesvietā nedrīkstētu būt ne suņu, ne kaķu, jo meitai ir astma,» atklāj daktere. Taču nekā; dzīvnieku Litas mājā netrūkst, turklāt visi - gan tie, kuri uz divām kājām, gan četrkājainie - ir apmierināti.
Pirms trim gadiem savā klīnikā uz galda ieraudzījusi 10 līdz 12 dienu vecu kucēnu un sapratusi, ka ļoti vēlētos to sev. Sieviete, kura šo sunīti bija atnesusi, iebildumus necēla. «Kucēns vairāk izskatījās pēc pelmeņa nekā suņa. Tajā brīdī, kad izlēmu pēc 15 gadu pārtraukuma atkal paņemt suni, sevi jau pieķēru domas, kāpēc suņi dzīvo tik sasodīti īsu mūžu! Jā, atzīstos: neviens veterinārārsts nav veterinārārsts brīdī, kad ir runa par viņa personīgo dzīvnieku!»
Nesen, kopā ar meitām apmeklējot dzīvnieku kapsētu «Citi medību lauki» un lasot uzrakstus uz kapu pieminekļiem, daktere vēlreiz pārliecinājusies, cik īss ir mājas mīluļu mūžs. Kaķiem mazliet garāks, taču lielo šķirņu suņiem vecums skaitās pat astoņi deviņi gadi. «Vairums īpašnieku par to nedomā. Man tā neizdodas. Tāda kā profesionālā paranoja,» viņa nosmej.
Poga ar savu dzīvesprieku apbur; sunīte, tikko kā ieraudzījusi šo rindu autori, jau gatava draudzībai. «Poga ir ļoti labi socializēta, un tā ir panākumu atslēga. Socializācijas prasmi apguvusi veterinārajā klīnikā, kur arī iepazinusi gandrīz vai visus iespējamos dzīvniekus. Viņa ir labestīga no degungala līdz astes galam!» stāsta saimniece. Pogas mamma bija šicū, bet tēvs - Džeka Rasela terjers.
Lita Konopore atklāj, ka viņas sirds gan vairāk piederot lielajiem suņiem. Veterinārārstei vienlaikus piederējuši trīs Kaukāza aitu suņi. Pie viena no tiem - melnās Zuzes, kas pēc izmazgāšanas gan izrādījās skaistule ar baltām ķepām un pakrūti, - viņa tikusi, kad cilvēki uz klīniku atveduši sabrauktu suni. «Viņa jau tobrīd nebija jauna, bet nodzīvoja pie manis netipiski garu mūžu,» pauž daktere. «Trešo kaukāzieti dabūju, kad saimnieki to aizveduši uz klīniku un, nevēloties norēķināties, arī atstājuši. Vēl manā dzīvē bija modes kliedziens amerikāņu kokerspaniels Praisija, kas savu vārdu ieguva dārgās cenas dēļ. Pašlaik lielos suņus ir izkonkurējusi mazā, šiverīgā Poga. Es nevaru atļauties ne finansiāli, ne sava dzīvesveida dēļ, turēt lielu suni.»
Litas Konopores krustmāte ir aktīva kaķu glābēja un barotāja. Tika novērota kāda kaķene, kuru neviens nav varējis noķert, lai nogādātu uz sterilizācijas procedūru, gadu no gada kaķi vairojās. Kad kaķene atkal apdzemdējusies, veterinārārste ieteikusi mazuļus ņemt nost, iekams tie nav sākuši skriet, citādi būs par vēlu. «Zvanīju uz patversmi «Dzīvnieku draugs», vienojāmies, ka es mazuļus izbarošu un pēc tam atdošu viņiem. Es principiāli sadarbojos tikai ar Pārtikas un veterinārajā dienestā reģistrētām patversmēm. Tā arī radās Pogas iespēja sevi apliecināt kā priekšzīmīgai auklītei,» atklāj vetārste. Arī mazie kaķu bērni bijuši apmierināti, ka var gulēt sunītei pie uz sāniem un pie vēdera, saņemot siltumu un gādību. «Pēc tam kāds klients atnesa vēl sešus, jo, labu gribēdams, salika jaundzimušus kaķēnus kastē, uz kuru kaķene tā arī neatnāca. Pēc tam man piespēlēja vēl vairāku metienu dažādos apstākļos bez mammas palikušus kaķēnus. Kopējais skaits pagājušā gadā bija ap 20 kaķēniem, kurus baroju es, bet aprūpēja Poga.»
Atgriežoties pie jautājuma par kaķēniem, kas dzimuši ielas kaķenei, tos patiesi vēlams izņemt, cik ātri vien var, līdz mēneša vecumam, jo pēc tam viņi nav noķerami, jo kļūst par mežonīšiem. «Vislabākais ir atrast saimniekus un mazuļus padarīt par mājas mīluļiem. Taču, kas attiecas uz mājdzīvnieku pārprodukciju Latvijā, tas ir dzīvnieku biedrību izplatīts mīts. Man bija klienti, kuri vēlējās kaķēnu; mums vajadzēja pat papūlēties, lai pie tā tiktu! Visbeidzot klientiem kaķēnu atveda no laukiem.» Bet kucēni šobrīd ir tik liels deficīts, ka tos sāk ievest no Krievijas. Protams, ar lozungu - «glābšana».
Iepriekšējie sunītes izauklētie audžubērni tikuši pie īstajiem saimniekiem un mājām, taču relatīvi nesen Litas kolēģi bija dabūjuši mazītiņu melnīti, kam vārnas centušās izknābt acis. Mazulim ārkārtīgi paveicās, jo viņu laikus pamanīja bērni, un viņš tika izglābts. Pašlaik melnītis Pogas aprūpējamo pulkā ir vecākais; kaķēns ir nedaudz vairāk kā mēnesi vecs, turklāt ticis arī pie vārda Amanguss. To izdomājušas dakteres meitas par godu spēlei «Among Us». «Patiesībā ar tik maziem klientu kucēniem un kaķēniem ir grūti strādāt. Vai nu tu visu laiku esi klāt, vai nu rezultāts var sanākt slikts. Cilvēki ar savu pārcentību izdara vairāk sliktuma nekā labuma. Tāpēc man profesionāli ļoti patīk brīvība, strādājot ar bezsaimnieka mazuļiem. Jo tā mani neierobežo ne finansēs, ne ārstēšanas plāna izvēlē. Mazuļi jābaro reizi divu trīs stundu laikā, arī naktī. Es ceļos, bet saimnieki nereti izdomā, ka nakti pagulēs, bet no rīta iedos vairāk. Tā tas nenotiek. Pārbarots mazulis atgrūž lieko un nomirst no aizrīšanās un piena ieelpošanas plaušās.»
Īsi pēc melnā kaķēna parādīšanās Litas Konopores mājās tam piepulcējās četru strīpainīšu kompānija, kurus atrada ķērāji. Radās dilemma, ko iesākt. Patiesībā jau izvēles nebija, jo atstāšana uz ielas nozīmētu kārtējos nesocializētos ielas kaķus. Tā Poga tikusi vēl pie četriem aizbilstamajiem, kas pirmās dienas, neskatoties uz tikko atvērtajām acīm, šņāca kā čūskulēni. Tagad viņi jau ir īsti suņkaķi, kas no Pogas neatstājas kā no īstas kaķu mammas.
Īsi pirms mūsu norunātās intervijas Litai Konoporei piezvanīja dzīvnieku patversmes «Mežavairogi» vadītāja Danuta Priede. Viņa braukusi uz noliktavu pēc skrūvēm un tajā sadzirdējusi dzīvnieka pīkstienus. Kopā ar palīgu kājām gaisā apgriezuši pusi noliktavas, līdz atradusi vienu dzīvu un vienu mirušu kaķēnu. Kur likt divas dienas vecu kaķu mazuli? Izlēmusi nogādāt Litai Konoporei, kura to intervijas laikā arī apskata. Mazulis ir krietnas peles lielumā. «Tas ir vienu divas dienas vecs, ne vairāk. Re, pat nabassaite nav nokaltusi. Trīskrāsains kaķis, visticamāk, kaķenīte,» viņa konstatē. «Izredzes diemžēl nav labas, jo ļoti mazs vecums, nav zināms, cik gulējis vēsumā un nav ēdis.»
Kaķēnam tiek izmērīta temperatūra, viņš tiek sildīts, pieliekot pie dvielī ietītas pudeles, kas sapildīta ar karstu ūdeni. Pēc tam daktere jaundzimušo ar šļirces palīdzību mazliet cenšas pabarot. Jautāta, kas ar Pogas audžubērniem notiks tālāk, viņa ar pārliecību atbild: «Visi nokļūs pie saimniekiem. Pandēmijas laikā pieprasījums pēc dzīvniekiem - gan šķirnes, gan bezšķirnes - ir ļoti audzis.» Jāpiebilst, ka dažu dzīvnieku patversmju mājaslapu katalogos konstatējams daudz neatbilstību, tie ir neskaidri, turklāt laikus netiek atjaunoti. Līdz ar to cilvēkiem nav saprotams, kuri mājas mīluļi meklē mājas, bet kuri dzīvo patversmē kā īpašnieka apmaksātā viesnīcā. Bet cilvēkiem iestāsta, ka tie visi ir pamestie dzīvnieki.
Poga ir labestības iemiesojums, taču vetārstes pirmā pieredze ar suņiem bija krasi atšķirīga. «Esmu rīdziniece no Purvciema, turklāt atceros, ka šajā apkaimē vienā pusē bija ēkas, bet otrā purvs un dārziņi. Bērns būdama, stiepu mājās visu ko, taču vecāki mani nelaida iekšā ar to zoodārzu!» atklāj vetārste. Viņas pirmais suns bijis par pašas nopelnīto naudu - 65 rubļiem - iegādātais pūdelis Bonis, kurš esot nežēlīgi kodis. «Koda tikai savējiem! Man tādēļ divreiz vajadzēja gulēt slimnīcā. Ja atklāti, es pat brīnos, kā vecāki nenolēma suni iemidzināt, jo vienā no košanas reizēm viņš man pirkstus izrāva katru uz savu pusi. Tolaik nebija neviena, kas pateiktu, kā ar suni tikt galā. Bonis bija uzkundzējies.» Dusmīgais kodējs nodzīvoja 12 gadus, bet vetārste joprojām atceras sajūtu, kad pirmo reizi Čiekurkalna tirgū paņēma rokās to kamoliņu.
Pirmā saikne ar veterinārmedicīnu Litai Konoporei radās skolnieces vecumā. Viņas mamma strādājusi «Rīgas audumā» Matīsa ielā, kur griezusi lakatus. Netālu, Matīsa jeb tolaik Revolūcijas ielā Nr. 86, atradās veterinārā klīnika, uz kurieni Lita gāja skatīties, kas tajā notiek. «Vēl man ļoti patika rozā sivēni. Vienreiz vēroju, kā tos kastrē, taču savā dzīvē neesmu to darījusi ne reizes. Vienmēr prakse ietrāpījās pie govīm.»
Litas vecāki, uzzinot meitas vēlmi kļūt par veterinārārsti, bijuši neapmierināti. Iemesls pavisam vienkāršs: par veterinārārstiem Vecbebros tolaik strādājuši Litas tante un onkulis, kuriem profesijas dēļ savas personīgās dzīves neesot bijis. Viņu māja atgādinājusi iebraucamo vietu; jebkurā diennakts stundā kāds varēja negaidīti ierasties. Abi vetārsti nav pat slēguši mājas durvis, turklāt vietējie to zinājuši.
Šādu dzīvi savai meitai nenovēlētu nevieni vecāki. «Pirmos gadus tieši tāda pati iezīmējās arī mana dzīve. Taču, par laimi, attīstījās kapitālisms un strauji auga veterināro klīniku skaits. Naktīs varēja sākt gulēt.»
Pirms iestāties Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē, nākamajai veterinārārstei radās iespēja gadu nostrādāt Rīgas Zooloģiskā dārza ambulancē. «Vispirms darbojos karantīnas zonā, kur nokļūst ikviens uzņemtais dzīvnieks; pēc tam mani paaugstināja darbā par asistenti ambulancē. Medicīnā tas ir klasiskais variants, kad cilvēks sāk no apakšas, no tīrīšanas.» Tajā laikā Litai Konoporei bija saskare ar dažādiem dzīvniekiem: pelikāniem, kuri viņai ļoti patikuši, kraukli, kurš mācējis runāt: pēc skaņām precīzi atdarināt vecu smēķētāju klepu vai durvju skrapstoņu.
«Karantīnas zonā mani gandrīz noēda tīģeris, kurš bija noķerts Usūrijā. Labi atceros flamingo «parku», kuri pie mums diemžēl mira kā mušas, un neviens nespēja noteikt iemeslu,» atceras Lita Konopore. «Tur es arī sapratu, ka savās mājās nekad negribētu turēt pērtiķi tā neprognozējamās uzvedības dēļ, kaut gan pirms tam biju kā apmāta, tik ļoti to vēlējos.» Gadu praktizējot zooloģiskajā dārzā, viņa sapratusi arī to, ka gulbji nemaz nav tik forši putni kā pasakās, jo tie ar saviem spārniem un knābi spēj iesist ļoti stipri.
Par veterinārārsta darbu pastāv dažādi stereotipi. «Par mediķiem kopumā pastāv uzskats, ka viņiem ir jāmīl cilvēki vai, veterinārārstu gadījumā, dzīvnieki. Es teiktu - vispirms ir profesionalitāte, lai mīlestība tās klasiskajā izpratnē paliek ārpus darba. Pārlieka iejušanās klienta kurpēs traucē labi izdarīt darbu, tā apgrūtina,» ir pārliecināta veterinārārste. «Turklāt statistika rāda, ka mūsu profesijā ir ļoti augsts suicīda risks - esam pirmajā trijniekā.» Tam, protams, dažādi iemesli. Un viens no tiem ir līdzpārdzīvošana, nespēja nodalīt darbā savas vēlmes no iespējām. Ļoti grūti, kad nepieciešams pieņemt lēmumu par dzīvnieka eitanāziju - šī situācija ir smaga gan ārstam, gan dzīvnieka saimniekam. Par laimi, esam nonākuši situācijā, kad veseli dzīvnieki nevienam veterinārārstam vairs nav jāeitanazē, bet veciem un slimiem dzīvniekiem ir privilēģija tikt atbrīvotiem no ciešanām. Daudzi nedziedināmi cilvēki par to var tikai sapņot.
