Ir pieņemts uzskatīt, ka Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, taču tikpat labi tas attiecināms arī uz ģenētiku. Daudz ir gadījumu, kad vienu vecāku bērni ir tik dažādi gan pēc savas būtības, gan sūtības. Kāpēc tā? Kas to lai zina…
Divdesmitā gadsimta sākumā kādā jaunā liepājnieku ģimenē piedzima meita. Beatrise un Indriķis savai pirmdzimtajai ielika senu un stipru vārdu. Anna. Tieši tik vienkārši sākās šis stāsts.
Latvijas teritoriju tolaik satricināja dažādi notikumi, satraucot tās iedzīvotājus, piemēram, 1905. gada revolūcija. Dzīve kļuva trauksmaināka, un, iespējams, tas bija iemesls, kādēļ jaunā ģimene nolēma Liepāju pamest un doties uz Krievijas impērijas iekšieni. Pirmdzimtā vien pāris gadu veca, viņai pirmais brauciens mūžā varēja nebūt viegls, taču, liekot svaru kausos argumentus par un pret pārmaiņām, Indriķis lēma par labu braucienam.
Liepājnieku ģimene nokļuva Jeļecā - kādā Krievijas impērijas pilsētā. Mazā Anna tika pie otra vārda, tāda slāviskāka, proti, Aleksandra. Joks kas joks, taču par Sašu jeb Sašuli draugu un radu vidū viņa tika dēvēta līdz mūža nogalei. Jeļecā ģimenes galva ieguva dārznieka darbu. Nopelnīt varēja pietiekami, lai Beatrisei nevajadzētu strādāt - vien tik, cik uzņemties rūpes par mājām un meitu. Naudas pietika, lai abas daiļā dzimuma pārstāves apgādātu ar skaistām drēbēm. Dzīvesbiedre drīz vien dāvanā saņēma garu, siltu kažoku, kas Krievijas ziemās lieti noderēja. Arī Sašule par smalkām drānām varēja nebēdāt - tēva gādātajās drēbēs saģērbta, viņa izskatījās kā maza, grezna lellīte.
Tuvojās 1910. gads, un ģimene pārcēlās uz Maskavu. Beatrise drīz vien saprata, ka ir stāvoklī. Vasaras vidū - 1910. gada 11. jūlijā - viņiem piepulcējās mazs brēkulītis. Pretstatā pirmajām, šīs dzemdības bija ilgas un smagas. Beatrise cīnījās visiem spēkiem, līdz pat pilnīgam to izsīkumam. Parasti esot otrādi: grūtākas ir pirmās radības, bet nākamās - vieglākas. Labi vismaz, ka zīdainis vesels. Nomocījusies un pārgurusi, jaunā māte pat nepainteresējās, kas viņai piedzimis, vien iekrita ilgā bezsapņu miegā. Kad ģimenē pieņemtā palīdze - jauna krievu meitene - viņai pirmoreiz atnesa brēkuli barot, Beatrise uzzināja, ka tā ir Marija. Tādu vārdu jaunais tēvs bērnam bija iedevis, kamēr viņa gulējusi. Dzīvesbiedrei iebildumu nebija - vārds populārs, problēmu nebūs ne šeit, ne arī… Sievietes sirdī gruzdēja maza, mazītiņa oglīte. Viņai klusi kā zaglis bija piezagusies cerība reiz atgriezties vietā, ko kādreiz sauca par dzimteni. Kaut krievu valoda problēmas vairs nesagādāja, paši savā starpā Beatrise ar Indriķi sarunājās latviski, taču Sašule braši buldurēja krievu mēlē. Kā būs ar mazo Mariju? Vai viņa, dzimusi svešumā, vispār ko latviski pratīs? Vai vēlēsies prast?
No Maskavas Beatrise ar Indriķi un meitām pārcēlās uz Tulas guberņu. Pagāja divi gadi, un Beatrise atkal kļuva grūta. Indriķis neslēpa, ka vēlētos dēlu, taču viņai vienalga, ka tikai izturētu radības. 1912. gada 3. martā - vēl krietnu sprīdi pirms Lieldienām - pasaulē ieradās pastarītis. Atkal meita. Šoreiz radības bija vieglas. Nesagaidījis dēlu, Indriķis tā kā sabozās, tā kā iecirtās un mazo nosauca par Mariju. «Vēl viena Marija?» - nobrīnījās Beatrise. «Kā tad tā…» Pazīdama savu stūrgalvīgo vīru, viņa iebildumus necēla. Ja Marija, tad Marija. Jaundzimusī būs mazā Marija, bet tā otra - lielā Marija.
Nevienam pat nevarēja ienākt prātā, ka briest kas liels un neapturams. Kas tāds, kas kājām gaisā apmetīs visu līdzšinējo dzīvi, un nekas vairs nebūs kā līdz šim. Sākās pasaules karš. Gadiem dzīvojuši mierā un bez raizēm, Beatrise un Indriķis sāka raizēties. «Varbūt dosimies atpakaļ,» sieviete šad tad klusi ierunājās. Vīrs tieši neatbildēja, taču no mīmikas varēja manīt, ka šāds risinājums viņu neapmierina. «Šeit esam iedzīvojušies, nedzīvojam slikti, lai neteiktu pretējo,» - tāds bija viņa arguments. Patiesībā Indriķim bija bail, ka, atgriežoties Latvijā, nevarēs atrast pienācīgu darbu, lai nodrošinātu sievu un nu jau trīs meitas.
Pienāca 1917. gads, nesot līdzi jukas, kas rezultējās ar revolūciju. Beatrise ar šausmām lasīja avīzē rakstu, ka nošauts cars ar visu ģimeni. Ja tā var izrīkoties ar Krievijas impērijas valdnieku, kur garantija, ka tāpat neizdarīs ar viņas ģimeni? Vēl trakāk - avīzē tika vēstīts arī tas, ka Krievijas impērijas vairs nav. «Kur tad palika? Kas tagad notiks? Un kas būs ar mums?» - uz sievas jautājumiem Indriķim nebija atbilžu.
Beatrise naktīs negulēja - iztēles radītas ainas viņai lika mirkt aukstos sviedros un karstās asarās. Šķiet, graudiņš patiesības ir teicienā, ka bailes pievelk bailes. Notika tas, ko sieviete nespēja iztēloties pat visļaunākajos murgos, - nelaimes gadījumā dzīvību zaudēja viņas vīrs. Pēkšņi Indriķa vairs nebija. Viņa bija palikusi viena ar vienu lielu un divām mazām meitām. Ar Sašuli un divām Marijām.
Sarīkojušas vienkāršas bēres, visas četras sāka saiņot mantas. Vērojot apkārt notiekošo - jauno kārtību, kas Beatrisei šķita neloģiska, pat absurda -, viņa saprata, ka jāatgriežas tur, no kurienes savulaik aizbraukts. Nevar būt, ka tur būs vēl sliktāk.
Neilgi pēc jaunās Latvijas valsts proklamēšanas kāda ģimene - atraitne ar trīs meitām - ieradās Liepājā. Viņām laimējās: Beatrise un Sašule dabūja darbu pilsētas slimnīcā, viņas tagad bija slimnieku kopējas, savukārt abas Marijas sāka mācības skolā. Viegli negāja, grūtības radīja nesen proklamētās valsts oficiālās valodas apguve. Pastarītei jeb mazajai Marijai mācību lietas vedās vieglāk - viņai gaiša galva, taču problēmas sagādāja lielā Marija. Viņasprāt, skola bija tukša laika izšķiešana. Skolotāji ar saviem noteikumiem un pamācībām tracināja. Mātei un vecākajai māsai taču arī nav izglītības. Un kas? Nekas!
Paralēli darbam slimnīcā Sašule sāka dziedāt baznīcas korī, taču tai mazumiņā brīvā laika, kas palika pāri, pamazām atklāja jaunu, agrāk neiepazītu pasauli. Puiši! Jā, puiši un mazie prieki, ko viņi spēja piedāvāt, Sašulei vareni patika. Spēles, spēlītes, klusie randiņi kāpās pie jūras. O, jā, - tas tik ir kaut kas!
Beatrise bija pārāk nogurusi, lai pamanītu vecākās meitas jauno interešu loku, taču tas nepalika nemanīts citam vērotājam - lielajai Marijai. Kā viņa to gribētu! Ak, kā gribētu! Savukārt mazā vien šķobīja seju, reiz izdzirdot abu vecāko runas par puišiem.
Pienāca 20. gadu vidus, un lielā Marija varēja uzelpot, jo skola ar Dievu uz pusēm bija pabeigta. Taču notika vēl kas - Sašule gatavojās kāzām. Viņas izredzētais bija nopietns, turklāt pat mazliet kautrīgs puisis - tik atšķirīgs no tiem, ar ko vecākā māsa labprāt izklaidējās kāpās un krūmos! Tā būtu mīlestība vai kā? Nē, tai Marija neticēja.
Sašule patiešām apprecējās un pārgāja dzīvot pie sava jaunā vīra, taču notika vēl kas. Mūžam aizņemtā un nogurusī Beatrise, pārnākdama vakarā no slimnīcas, nejauši sastapa savu vidējo meitu, izklaidējoties ar kādu puisi. Viss bija tik nepārprotami, pat pārāk… Mazā Marija jau sen gulēja, taču vidējā meita laiku velti netērēja. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm! Mūžam mierīgā un labdabīgā Beatrise sarīkoja skandālu! Izkliedzās un izraudājās. Lika izvēlēties - vai nu dzīvot kārtīgi, vai pārcelties citur. Bez kompromisiem. Un Marija izvēlējās.
Viņa pārcēlās ne tikai uz citu dzīvokli, bet arī uz citu pilsētu - uz Rīgu. Lai nu kas, bet drosmes Marijai netrūka. Iepazīšanās ar pretējā dzimuma pārstāvjiem radās un uzplauka cita pēc citas. Tieši puiši palīdzēja izkārtot gan vilciena biļeti, gan dabūt mitekli. Protams, par palīdzību ko saņemot arī pretī. Marijai šīs pazīšanās bija spēle, nekad ne mīlestība. Tikai un vienīgi spēle. Mīlestības nemaz nevarēja būt, jo tās ir jūtas, kas necieš spēli.
Nokļuvusi galvaspilsētā, Marija atklāja jaunus apvāršņus. Viņa gan bieži bija spiesta pārcelties no vienas īrētas istabas uz nākamo, taču tas bija nieks. Sliktāk bija tas, ka kaimiņi, dzirdot aiz sienas pārāk kaismīgu uzdzīvi, sāka sūdzēties policijai. Viņu izsauca uz iecirkni, uz profilaktiskām pārrunām saistībā ar dzīvesveidu. Un kas? Nekas! Marija jau atkal pārcēlās pie jauna brūtgāna, kurš īrēja miniatūru dzīvoklīti, taču tajā - ka tavu brīnumu - nekā netrūka. Viņi varēja lepoties pat ar dažām pavisam smalkām lietām, līdz pie durvīm atkal klauvēja policija. Šoreiz iemesls bija nevis amorālais dzīvesveids, bet gan zagtu mantu glabāšana. Par to Marijai kā līdzzinātājai pāris nedēļu vajadzēja atsēdēt cietumā. Tas bija šoks. Pirmā reize aiz restēm.
Pirmajai reizei sekoja otrā, trešā un ceturtā. Sekotu arī piektā, taču jaunkundze bija kļuvusi gudrāka, sāka bēguļot. Pametot kārtējo īrēto istabu, mājasgrāmatā neierakstīja, uz kurieni pārceļas. Un tad sākās juku laiki. Marija atkal bija nokļuvusi nepatikšanās, šoreiz daudz nopietnākās, tāpēc nolēma viltot dokumentus un Latviju pamest. Iespējams, plāns arī izdevās, taču, kad pēc daudziem gadiem piederīgie vēlējās noskaidrot, kas ar viņu noticis, tas nekādi nebija iespējams, jo valsti Marija pameta ar viltotu vārdu. Lai netiktu atrasta…
Patiesi notikumi, reāli cilvēki. Respektējot iesaistīto personu lūgumu, vārdi ir mainīti.
