VAKARA ZIŅAS. Auklītes suņiem un kaķiem

 
©LAURAS AUDERES PERSONISKAIS ARHĪVS

Jau vairāk nekā gadu ieilgusī Covid-19 pandēmija atstājusi ietekmi uz daudzām nozarēm. Cietēju vidū ir tūrisma, sabiedriskās ēdināšanas, transporta, kultūras nozares, un dažās no tām darbība kādu laiku pat apstājās pavisam. Kā vīrusa izplatīšanās ietekmējusi tādu savdabīgu darbības nozari kā mājdzīvnieku pieskatīšana? Suņu un kaķu auklīšu pakalpojumi Rīgā pieejami kopš 2006. gada. Par šābrīža situāciju sarunājāmies ar vienu no šāda servisa izveidotājām Lauru Auderi.

Viskijam vairs nevajadzēja

Laura stāsta: «Bieži ceļoju, un bija reizes, kad nav, kas pieskata vai izved pastaigā manu pirmo suni (bērnībā man lielākoties bija kaķi) Viskiju. Tad nu nolēmu, ka pašai jāizveido mājdzīvnieku pieskatīšanas un pastaigu serviss. Varu teikt, ka Viskijs ir šīs idejas vaininieks, bet tagad arī galvenais priekšnieks. Komiskākais tas, ka palīdzība Viskija pieskatīšanai vairs nebija aktuāla, jo beidzu savas sportistes gaitas, un līdz ar to beidzās arī biežā ceļošana. Tagad tikai varu priecāties, ka tas noder citiem mājdzīvnieku saimniekiem un dzirdam labas atsauksmes. Vienīgais, kā pandēmija ietekmējusi pakalpojumu, ir tas, ka cilvēki gandrīz vairs neceļo, daudzi strādā no mājām, līdz ar to vajadzība pēc pieskatīšanas nav tik liela kā pirms pandēmijas.»

Taksometru vai auklīti?

Lielākoties cilvēki vispirms izskata iespēju atstāt mājdzīvniekus draugiem, radiem, paziņām. Ja tas nav par apgrūtinājumu un viņi spēj tik galā, kāpēc ne. Tomēr ne visiem ir šāda iespēja, tāpēc daudzi vēršas pie mājdzīvnieku pieskatīšanas pakalpojumu sniedzējiem.

Kā zināms, ārzemēs tāds pakalpojums pieejams jau sen. Šobrīd tas gājis līdzi laikam, un citās valstīs ir dzīvnieku pieskatītāju mājaslapas ar iespēju sazināties ar palīgiem un atstāt atsauksmes, ir arī tādas, kurās nezini, kura auklīte sniegs pakalpojumu, līdzīgi kā ar taksometru aplikāciju - izsauc, un ieradīsies vistuvāk esošais. «Mums tā doma savā ziņā ir līdzīga, jo mums ir vairākas auklītes dažādos rajonos, piemēram, centra auklītes parasti apkalpo centru, un Pārdaugavas auklītes - Pārdaugavu. Lai ir ērti gan auklītēm, gan klientiem, jo arī samaksa tad ir mazāka - auklītei nav tālu jādodas, lai izvestu pastaigā klienta suni,» stāsta Laura.

Vispieprasītākās esot pastaigas un pieskatīšana pie auklītes mājās. Vēl piedāvājumā ir suņu un kaķu pieskatīšana saimnieka mājās, mājas vizītes, kas pārsvarā ir kaķiem, kad jānāk viņus pabarot un sastādīt kompāniju, kā arī mazo dzīvnieku pieskatīšana (grauzēji, putni utt.).

Bez mīlestības - nekādi

Nebūs skaļi teikts, ka šis ir viens no retajiem darbiem, kurā tā darītājam savs auklējamais ir jāmīl. Varbūt ne uzreiz konkrētais cita cilvēka mājas mīlulis, bet noteikti jābūt mīlestībai pret dzīvniekiem, pieredzei ar tiem un arī atbildības izjūtai. Tāpēc svarīgākais šajā tēmā ir auklītes un viņu klienti.

Kurš tad var kļūt par auklīti, un kuru var nosaukt par labu auklīti? Stāsta Laura: «Visām auklītēm ir priekšzināšanas par mājdzīvniekiem, kādai ir veterinārmedicīnas izglītība, citai kinologu kursi. Jāsaprot, ka daudziem klientiem mīlulis ir kā viņu bērns, un viņi vēlas, lai tieši tāda ir aprūpe - vislabākā, ko arī auklītes cenšas nodrošināt - regulāri informē par mīluļa gaitām, sūta foto, komunicē.

Noteikti jāievēro saimnieka norādījumi. Ja, piemēram, saimnieks teicis, ka suni nevar laist gultā, tad tas ir jāievēro. Laba auklīte ir tad, ja spēj atrast kopīgu valodu ar jebkuru mīluli neatkarīgi no vecuma un rakstura. Atraisīt pašu bailīgāko un pielāgoties aktīvākajam pat tad, ja jāmaina visa ikdiena.

Kad auklītes nāk vest pastaigās suņus vai uz mājas vizītēm, klienti bieži parāda, kur atrodas tējkanna, TV pults, gardumi - ar domu, lai ilgāk uzkavētos un justos ērti. Protams, vislielākais novērtējums ir tad, kad klienti atgriežas atkal un atkal. Pozitīvs novērtējums no klientu puses jūtams, kad klients turpina sazināties ar auklīti, atsūta bildes, kā mīlulim klājas, piemēram, ar tikko safrizētu mīluli, lai auklīte arī redzētu un priecātos.»

Visi auklējamie ir personības

Mājas mīluļu auklīšu servisa klienti pārsvarā ir sievietes. Iespējams, tāpēc, ka parasti sievietes ir tās, kuras parūpējas par mājas soli un sakārto arī mājdzīvnieku jautājumus.

Ir gadījies, ka saimnieki nepastāsta, ka suns mēdz būt agresīvs un ne tikai var, bet ir arī iekodis auklītei. Tomēr pārsvarā saimnieki paši ir pietiekami paškritiski, lai izvērtētu sava mīluļa temperamentu un spēju uzturēties svešā vietā.

Runājot par suņu šķirņu uzvedības īpatnībām, Laura norāda, ka vairāk ir jāņem vērā nevis konkrētas šķirnes īpatnības, bet kā suns tiek audzināts un socializēts. Ja ar to viss ir kārtībā, tad šķirnes īpatnībām nav tik liela nozīme. Protams, ir šķirnes, kas ir aktīvāki, kas vairāk guļ, kas rej un nerej nemaz, bet tās ir detaļas. Viņi visi ir lielas personības un ar savu «Es». Katram jāatrod individuāla pieeja.

Par katru mīluli savs stāsts

Ir reizes, kad saimnieks stāsta, ka suns ir ļoti mierīgs un pārsvarā tikai guļ. Kā saimnieks prom, tā suns skrien, rej, dauzās. Nosūtot saimniekiem video, viņi ir neizpratnē, jo suns tā mājās neuzvedās, bet pie auklītes sunim ir atvērusies otrā elpa, un viņš sāk atkal izbaudīt dzīvi ar pilnu krūti.

Gadās suņi, kurus mājās nevar atstāt vienus, jo tie stipri skumst vai parādās destruktīva uzvedība. Šādiem klientiem pārsvarā nepieciešama mīluļa pieskatīšana prombūtnes laikā, kamēr saimnieks ir savās darīšanās.

Mājdzīvnieks pie auklītes mājās pārsvarā pierod ātri, un bieži vien klienti izvēlas tās pašas auklītes. Tad dzīvnieks jau zina, kurp brauc un ko gaidīt. Gadās, ka auklīšu mājdzīvnieki ar ciemiņiem ļoti sadraudzējas un negrib šķirties. Kaķiem adaptācijas periods gan mēdz būt ilgāks. Citreiz atved kaķi, kurš divas dienas sēž zem gultas, bet pēc pāris dienām ar auklīti ir labākie draugi, pa klēpi vien dzīvo. Ir tādi, kas jūtas ļoti komfortabli un dodas kārtoties nevis uz savu kastīti, bet auklītes kaķu kastē. Vai arī savu ēdienu vairs neatzīst, bet pieprasa to, ko dod citam kaķim. Tad saimniekiem nākas mainīt pārtiku, jo kaķim tā tagad patīk labāk.

Gadās, ka mīlulis ir tik labi iekārtojies pie auklītes, ka, ierodoties saimniekam, nemaz nedomā doties prom. Ne tāpēc, ka mājās iet slikti, bet tāpēc, ka pie auklītes ir tik interesanti un labi. Tad nākas pierunāt un teikt, ka varēs atkal braukt ciemos.

Patiesībā ar katru mīluli saistās kāds stāsts vai sīkumiņš, kas ir raksturīgs tieši viņam. Piemēram, suns, kurš gandrīz mēnesi nodzīvoja pie auklītes, pirmajās dienās bija istabā novilcis iedomātas līnijas, kurām pats nedrīkst kāpt pāri. Atnākot mājās, suns skrien pretim tikai līdz iedomātajai līnijai un pāri nekāpj, priecājas un luncinās pie līnijas. Kad paņem rokās, tad var staigāt pa visu istabu, bet, ja spēlējoties mantiņa pārkrīt pāri līnijai, tad stāv pie iedomu līnijas un stiepjas pakaļ, bet pāri nekāps neparko.
Cits piemērs - ja klientam ir divi suņi, ar tiem auklītēm parasti iet jautri, jo viņi kā bērni ģimenē - parasti ir uz vienu roku un izdomā visu ko. Piemēram, kad viens mopsis redzēja, ka otru, kuram tiešām sāpēja ķepiņa, nes rokās, viņš sāka tēlot, ka sāp kāja, un gāzās gar zemi, lai viņu arī nestu. Tas izskatījās smieklīgi, kā suņuks ļoti centās imitēt sāpošu kāju.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!