Jaunais, talantīgais dziedātājs Gustavs Melbārdis līdz šim, iespējams, vairāk bija pazīstams kā vokālās grupas «Insomnia» dibinātājs un dalībnieks. Taču jau oktobrī viņš dosies uz Londonu, lai Mauntvjū universitātē (Mountview University) trīs gadus studētu aktiera – mūziķa specialitātē. Īsajā vizītkartē Gustavs par sevi teic: «Man ir 21 gads, rīdzinieks, Rīgas Doma kora skolā esmu absolvējis Mūziklu nodaļu. Īsumā tas arī būtu viss.»
Pašreiz jūsu aktuālākais jaunums, šķiet, ir iestāšanās Londonas Mauntvjū universitātē.
Jā, maija vidū, uzzināju, ka esmu uzņemts vienā no pasaulē vadošajām teātra mākslas un mūzikas augstskolām «Mountview University» Londonā, «Actors / Musicianship» (aktieru - mūziķu) kursā. Tā ir unikāla iespēja apgūt aktiera profesiju un vienlaikus turpināt attīstīties kā profesionālam mūziķim. No vairāk nekā 1500 jauniešiem, kas šogad pretendēja uz šo specialitāti, kursā tika uzņemti tikai 25, turklāt no universitātes saņemtā vēstule apliecina, ka konkursa trešajā kārtā esmu viens no tiem, kas saņēmis teju vislielāko punktu skaitu.
Ar ko jums mūziklu žanrs šķiet saistošs un pievilcīgs?
Noteikti šo izvēli ietekmējuši mani vecāki [Latvijas Nacionālā teātra aktieri Anna Klēvere un Egils Melbārdis] un vide, kurā esmu uzaudzis. Teātris un mūzika ir manā asinsritē, un mūzikls ir punkts, kurā tas viss apvienojas. Man vienmēr ļoti paticis klasiskais teātris, klasiskie rakstnieki, klasiskie mūzikli. Taču vēl viens iedvesmas avots ir bijusi Rīgas Doma kora skola, kur mācījos piecpadsmit gadus - skolotāji, skolas biedri un vide, kas ne tikai dod iespēju attīstīties kā jaunam māksliniekam, bet arī ļauj izaugt kā personībai, sākot jau no pašas pirmās dienas!
Domājams, ka Nacionālajā teātrī esat redzējis gana daudz muzikālo izrāžu. Kura bija visuzrunājošākā?
«Sapnis par Brodveju», kas teātrī tika iestudēta pirms divpadsmit gadiem, bija viens no tiem koncertuzvedumiem, kas man deva pamatīgu grūdienu mūziklu žanra virzienā. Šķiet, šo izrādi noskatījos simtiem reižu! (Smejas.) Reizēm pat gāju skatīties tikai izrādes otro daļu, kur skanēja fragmenti no pasaulslaveniem mūzikliem, un tikai tāpēc, lai redzētu Gundaru Grasbergu dejojam un dziedam «Get Me to the Church on Time» no mūzikla «Mana skaistā lēdija». Astoņus gadus vēlāk, kad 2017. gadā Rīgas Doma kora skola sadarbībā ar Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu veidoja mūzikla koncertuzvedumu, man bija izdevība dziedāt Alfrēda Dūlitla lomu. Vēl mani ļoti uzrunāja Indras Rogas iestudētais mūzikls «Kabarē» - šķiet, viens no pirmajiem Brodvejas mūzikliem, kas uzvests Latvijas Nacionālajā teātrī.
Arī mani vecāki ir ļoti rūpējušies par to, lai es iepazītu dažādus teātra un mākslas novirzienus, piemēram, mūziklu kultūru, tāpēc man bijusi iespēja redzēt vairākus iestudējumus gan Vestendā (Londonā), gan Brodvejā (Ņujorkā). Tas viss kopā ir radījis izpratni par šo žanru gan no skatītāja, gan mazliet arī no mākslinieka puses, un ļāvis noteikt mērķi un gūt pārliecību, ka vēlos tur būt.
Nav slikti, ja ir šāda pārliecība.
Bez tās nevar. Man ir palaimējies, ka varu darīt to, kas patīk, un to, ko gribu darīt un kas, cerams, arī padodas. Nesen kādā interneta audiointervijā pie draugiem runājām arī par «Insomnia» un to, kur smelties iedvesmu un mērķtiecību. Uzskatu, ka iedvesma un mērķis jāatrod pašam. Un tad, ja būs lemts, viss arī notiks.
Vai mērķtiecība piemīt visiem divdesmitgadniekiem, un viņi visi zina, ko grib sasniegt?
Par visiem būtu ļoti grūti runāt. (Smejas.) Taču man ar apkārtējiem cilvēkiem ir paveicies: piemēram, gan vokālajā grupā «Insomnia», gan projektos, piemēram, mūziklā «Rent», ko iestudējām pērn, esmu sastapis savus vienaudžus, kurus ļoti iedvesmo tas, ko viņi dara, un viņi patiešām ir mērķtiecīgi; es pat teiktu - maksimālisti. Varbūt tas skan skaļi un saldi, bet tiešām es zinu, ka esam gatavi iet un darīt, lai tur vai kas!
Vecāki šajā ceļā jūs atbalstīja vai tomēr teica «mēs tev skatuvi nenovēlam»?
Vecāki mani vienmēr ir ārkārtīgi atbalstījuši visā, ko daru. Atbalsts ir ļoti jūtams, taču gan agrāk, gan tagad viņi man ļauj gūt dažādu pieredzi un, pats galvenais, izdzīvot to pašam. Es to ārkārtīgi novērtēju!
Atgriežoties pie mūzikliem: kuri no Londonā un Ņujorkā redzētajiem atstājuši visspilgtāko iespaidu?
Londonā tas noteikti bija «Les Miserables» («Nožēlojamie»), turklāt likumsarga Žavēra loma ir kļuvusi par vienu no manām sapņu lomām. Otra ir Endrū Loida Vebera «Sunset Boulvard» («Saulrieta bulvāris»), turklāt dienā, kad iebraucām Ņujorkā un nopirkām biļetes, šis iestudējums tika izrādīts pēdējo reizi. Galvenajā lomā bija Glena Klouza, bet pēc izrādes uz skatuves paklanīties uznāca pats izrādes mūzikas autors Vebers. Pēc tam eiforijas stāvoklis mūs pavadīja visu atlikušo ceļojumu.
Jūsu sapnis būtu dziedāt lomu kādā no Vebera mūzikliem?
Tagad runāt par sapņu lomām būtu mazliet pāragri. Pašreiz mans mērķis ir iejusties jaunajā vidē, un apzinos, ka tas nebūs viegli. Zinu, ka to gribu, un, ja tam būs lemts notikt, tas notiks. Gribu mācīties, komunicēt, strādāt, pilnveidoties ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā personība. Protams, ir sarežģīti, jo «Brexit» dēļ mācību maksa ir augusi divkārt. Viena mācību gada izmaksas sasniedz 21 tūkstoti eiro, dzīvošanas izmaksas ir ap 15 tūkstošiem eiro... Tāpēc pirms došanās uz Londonu visu daru secīgi. Iestājeksāmenu posms noslēdzies, un tagad, lai dabūtu Anglijas vīzu, jābūt pierādījumam - pilnībā apmaksātam pirmajam mācību gadam manā skolā, turklāt tas jāizdara līdz 5. jūnijam. Šobrīd man tas ir visbūtiskākais - spert pirmo soli.
Ir dzirdēts, ka vairāki latviešu jaunieši, kuri studējuši Karaliskajā mūzikas akadēmijā, ir strādājuši «pabos» un pelnījuši naudu dzīvošanai.
Vīzas ietvaros tiek izskatīts, cik stundu students drīkst strādāt. Ļoti ceru, ka man būs iespēja strādāt un veidot materiālo bāzi, taču vispirms, protams, jātiek uz Londonu. Tāpēc caur Mūzikas un mākslas atbalsta fondu ir iespējams atbalstīt manu sapni. Tāpat esmu izveidojis ziedojuma platformu, tāpēc priecāšos un būšu ļoti pateicīgs par jebkuru atbalstu.
Varbūt jau ir zināms, kas jūs sagaida mācībās? Piemēram, meistarklases pie Vebera.
Ārpus grupu stundām katram nedēļā būs trīsdesmit individuālās klātienes nodarbības, tātad mācību intensitāte būs pamatīga. Meistarklases pie Vebera nesola gan, taču būs daudz citu vieslektoru. Augstskolas prezidente ir Džūdija Denča [leģendārā britu aktrise Dame Judi Dench], reizēm vieslekcijas lasa Olīvija Kolmane un vēl vairāki teātra un mūzikas profesionāļi un praktiķi. Tā ka šī vide ir tik dažāda un daudzsološa… Trešā kursa otrā puse tiek atvēlēta audzēkņu kastinga sagatavošanai: tiek veidotas fotosesijas un īsfilmas, respektīvi, tiec sagatavots tā, lai pēc skolas beigšanas uzreiz varētu sākt strādāt savā profesijā. Turklāt skola rūpējas par to, lai šajos pandēmijas apstākļos mācīties klātienē būtu droši, jo aktiermāksla un «zoom»… Kādu nedēļu šādas mācības ir iespējamas un var pielāgoties, bet tas nekad neaizstās dzīvu komunikāciju.
Trīs gadus būsiet prom no Latvijas. Kas šajā laikā notiks ar jūsu dibināto vokālo grupu «Insomnia»?
Par to esam runājuši ar grupas muzikālo vadītāju Robertu Memmēnu, domājot dažādus risinājumus par sastāva darbības turpināšanu. Ceru, ka koncertēšana zūmā drīz beigsies, un «Insomnia» varēs atgriezties pie skatītāja ar jaunu enerģiju un mērķiem. Ļoti vēlos, lai šis sastāvs turpina savu dzīvi.
Jau esat domājis, kur liksiet lietā Londonā gūtās zināšanas un iemaņas?
Tik tālu vēl nedomāju, taču, lai gan Latvijā mūziklu niša un tirgus pašreiz nav pārāk plašs, domāju, ka daudzas lietas varēšu darīt šeit. Pašreiz iegūt augstāko izglītību mūziklu specialitātē nav iespējams, taču Latvija ir moderna valsts, kas attīstās, tāpēc ticu, ka tuvāko desmit gadu laikā mūzikla žanrs attīstīties arvien vairāk, jo stabils pamats ir jau ielikts - operete, muzikālās izrādes, rokoperas, koncertuzvedumi...
Tātad tagad varam cerēt, ka pēc trim gadiem, kad atgriezīsieties Latvijā, pie mums atdzims mūziklu žanrs?
Tik skaļus vārdus es neizvēlētos. (Smaida.) Taču šogad neesmu pirmais latvietis, kurš dodas apgūt mūziklu dziedātāja profesiju: mans «cīņu biedrs», padomdevēja un kursa biedrene Emīlija Pavlovska ir iestājusies Manhetenas Mūzikas augstskolas mūziklu nodaļā. Turklāt Annijas Putniņas un Unas Stades vadītā mūziklu nodaļa Rīgas Doma kora skolā attīstās ļoti ātri, tāpēc zinu, ka tuvākajos gados būs daudz jaunu absolventu, kas varēs braukt mācīties ārzemēs, lai nestu Latvijas vārdu pasaulē, bet pēc tam atgrieztos un strādātu pie daudzveidīga, pilnvērtīga Latvijas kultūras telpas piedāvājuma. Tā ka gaidāms ļoti interesants laiks, un viss notiks tā, kā tam jānotiek.
