VAKARA ZIŅAS. Konkurējošās britu dāmas Frīda un Adele

 
©MELBĀRŽU ĢIMENES ARHĪVS

Latvijas Nacionālā teātra aktieru Annas Klēveres un Egila Melbārža ģimenē ir divas mīlules – britu īsspalvainā kaķene Frīda un viņas meita Adele. «Mums jau tas «kaķu karalis» ir Egils, turklāt tiešām šķiet, ka Frīda un Adele viņu uzskata par kaķi,» saka Anna.

Briti ir vislabākie!

«Esmu izteikts kaķu cilvēks, un mūsu ģimenē pirms dēla Gustava piedzimšanas bija divi bezšķirnes kaķi - Strīpa un Rūta. Diemžēl tad, kad piedzima dēliņš, abas kaķenes uz bērnu, kurš gulēja gultiņā, reaģēja ļoti īpatnēji, jo acīmredzot viņām pamodās mednieka instinkts, tāpēc viens kaķis aizceļoja pie Annas vecākiem, bet otrs pie maniem vecākiem,» saka Egils. Tomēr viņš joprojām sapņojis par to, ka reiz atkal mājās būs kaķis, un tā nu dzimšanas dienā no dzīvesbiedrenes un dēla Gustava viņš ticis pie britu šķirnes kaķenes Frīdas. «Iespējams, tāpēc, ka mums pašiem ir «briti», es tiešām esmu pārliecināts, ka viņi ir visforšākie kaķi, lai gan daudzi man droši vien nepiekritīs. Turklāt man vienmēr tieši šie ir likušies tādi klasiskie kaķi; vismaz vizuāli. Ja es bērnībā būtu zīmējis kaķus, tad, visticamāk, tie būtu bijuši līdzīgi mūsu kaķenēm,» saka aktieris.

Šķirnes kaķu saimnieku sarežģītā dzīve

«Pētot un domājot, ko iesākt ar šādu dārgumu - čempionu bērnu, kuram ir visi papīri, noskaidrojām, ka šīs šķirnes kaķenes divreiz mūžā drīkst dzemdēt kaķēnus. Pēc tam pavērās durvis uz sugas kaķu pasauli, par kuru mums pirms tam nebija ne jausmas - sākot ar klubiem un beidzot ar kaķu «vīru» meklēšanu pa visu plašo pasauli, arī piedalīšanās izstādēs.» Sākumā Annai un Egilam tas šķitis ļoti aizraujoši, taču vienā brīdī viņi sapratuši - nu ir mazliet par traku, turklāt neiztika arī bez ekscesiem. «Frīdai, kas bija un ir absolūts dzīvokļa kaķis, jebkura braukšana ārpus mājas bija īpašs pārdzīvojums, un reiz pat no čempionāta rīkotājiem saņēmām aizrādījumu, ka viņa ir saskrāpējusi tiesnesi. Tāpēc dabūjām kaķenei apgriezt nagus, tāpēc braucām to darīt uz klīniku, kur Frīdai arī nepatika.»

Kaķēnu tālie ceļi

Arī braukšana pie runča esot īpašs pasākums: kaķene tiek aizvesta pie potenciālā «vīra», kur paliek uz divām trim dienām, taču to, kas notiek tālāk, zinot tikai runča saimnieki. «Pēc tam gadās visādi: runča saimnieki zvana un saka - piedodiet, jūsu meitenei nepatīk mūsu runcis, un tur nekas nespīd! Tā ir sava veida zinātne un pat dzīvesstils,» rezumē Egils un piebilst, ka pirms kopā laišanas tiek pētīti kaķu raduraksti, lai būtu drošība, ka raduraksti nekrustosies un ka piedzims veseli kaķēni, tāpēc viņi tik ilgi bijuši kluba biedri un darījuši visu nepieciešamo.

«Mūsu kaķēni tagad izklīduši teātra mākslas pasaulē: viens runčuks ir pie Annas Heinrihsones, viens pie Karīnas Tatarinovas, kaķenīte - pie Asnates Siliņas, bet viens runčuks kopā ar manu bijušo kolēģi Madaru Saldoveri izbraukājis Ameriku turp un atpakaļ,» viņš palepojas un atklāj - kad Frīdai bija pirmais kaķēnu metiens, vienu viņi paturēja sev, un tā tika pie Adeles. «Mums šķita - kaķim taču ir vajadzīga kompānija, un tikai pēc tam uzzinājām, ka britu kaķiem kompānija nav vajadzīga,» Egils smejas.

Frīdas īpašais cilvēks

Egilam ar Frīdu ir ļoti īpašas attiecības, kas nostiprinājušās tad, kad kaķenei bija diezgan sarežģītas otrās dzemdības un bija vajadzīga palīdzība. «Tad bija «karstā līnija» ar ārstu, bet es kaķenei masēju vēderiņu un pieņēmu dzemdības. Kopš tā laika kaķene uz mani paļaujas par simt desmit procentiem. Protams, ik pa laikam viņa parāda zobus, bet diezgan bieži viņa guļ uz muguras un ļauj bužināt vēderu, kas ir īpaša laipnības izpausme. Adele nekad to neļauj, toties Gustavs ar viņu var darīt visu, ko grib. Brīžiem tiešām rodas sajūta, ka Frīda mani uzskata par kaķi: viņa nāk mani mazgāt, runājas… Laikam esmu viņas bars, ja tā var teikt.» Frīdas balss esot mazliet piesmakusi, savukārt Adelei, kas pie vārda tikusi par godu britu dziedātājai Adelei, ļoti patīkot gan papļāpāt, gan reizēm tik skaļi ņaudēt, ka saimniekiem nākas pārliecināties, vai viņu mīlulei viss ir kārtībā.

Konkurējošās dāmas ar savu rituālu

Vai Frīda un Adele kādreiz ir sastrādājušas lielas blēņas? «Nu, kaķi ir kaķi - viņas plēš un dīrā gan, bet ar to mēs rēķinājāmies kopš paša sākuma. Tiesa, nesen uzzināju par skrāpeli - speciālu kaķu nagu asināšanai domātu ietaisi, kas vienu laiku atviegloja situāciju. Taču attiecībā uz savu ģimenes locekli jāpieņem arī viņa negatīvās rakstura īpašības,» spriež Egils, atzīstot, ka citādi nevar sūdzēties, jo abas kaķenes ir ļoti tīrīgas un kārtīgas. «Es teiktu, ka viņas ir līdzīgas suņiem: katru reizi mūs sagaida pie dzīvokļa durvīm; kad ejam prom, skrien pakaļ un pavada. Katru rītu, kad dzeram kafiju, abas sēž mums blakus un pieskata.»

Abām viņu ģimenes mīlulēm, kā jau britu šķirnes pārstāvēm, esot vairāki dzelžaini izteikti rituāli, kas tiek mainīti tikai retu reizi. «Piemēram, kad eju uz vannas istabu mazgāties, Frīda vienmēr nāk līdzi, sēž un arī mazgājas. Kad vakarā saku: «Ejam čučēt!» - abas kā sunīši nāk līdzi uz guļamistabu.»

Taujāts par mammas un meitas attiecībām, Egils stāsta - kamēr Adele bijusi maza, viņas ar mammu spēlējušās, taču vienubrīd ieslēgusies konkurence, kas tagad esot 80 procenti no kaķeņu dzīves. «Tā izpaužas visur. Protams, mums ir pietiekami liels dzīvoklis, tāpēc katrai ir sava teritorija, kuru gan kaķenes mēdz mainīt un arī cīnīties.» Spalvu mešanas laikā cīniņš mēdzot būt ar bļaušanu un kliegšanu, kuros neviens nejaucas, savukārt no rīta izskatoties, ka cīniņa vietā ir noslaktēts kāds trešais dzīvnieks… Kaķenes tiek ķemmētas: «Mēs smējāmies, ka no tās vilnas varētu adīt džemperus un šalles, jo vilnas ir vairāk nekā paša kaķa. Esam arī dzirdējuši, ka pavasarī kaķa spalvas var izlikt ārā, jo putni tās izmantojot ligzdu vīšanai. Lai gan dzīvojam Rīgas centrā, putni jau arī te ir, tāpēc domājam, ka kādreiz to varētu pamēģināt.»

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!