Psiholoģijas doktore un vairāku grāmatu autore Airisa Šteinberga gadu, kas vēsturē paliks kā pandēmijas laiks, aizvadījusi ar sev piemītošo optimismu un pozitīvo attieksmi pret visām pārvaramajām grūtībām. Būdama psiholoģe konsultante, viņa par darba trūkumu nesūdzas. Paralēli pienākumiem Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātes Humanitārajā institūtā, kur Airisa Šteinberga ir asociētā profesore, daudz bija nepieciešams strādāt ar skolu pedagogiem, vadīt kursus saistībā ar psiholoģiskās kompetences celšanu. Skolotāji ir profesores visiecienītākā auditorija.
«Laikos, kad vēl strādāju skolā, gan kolēģi, gan skolēni uzreiz zināja - tur nāk Airisa! Acīmredzot manā gaitā ir tikai man raksturīgs piesitiens un temps, kas saglabājies vēl joprojām. Šobrīd, kad varētu mierīgi iziet pastaigāties, es to nemaz neprotu, jo vienmēr skrienu, it kā kaut kur būtu jāpaspēj,» smejas psiholoģe. Savukārt attiecībā uz savu balsi viņa novērojusi, ka gadījumos, kad studenti vai kāds cilvēks uz ielas Airisu Šteinbergu neatpazīst, atliek tikai sākt runāt. «Pēc balss mani atpazīst momentā!»
«Mani raksturo tas, ko lasu! Imanta Ziedoņa «Epifānijas», un tieši šis krājumiņš ir ceļojis man līdzi gan uz sporta nometnēm, gan studiju laikā uz prakses vietām, gan vēlāk komandējumos, jo paņemt līdzi romānu un izlasīt to pirmajā vakarā nav interesanti. Savukārt lasīt vienu un to pašu epifāniju varu vēl un vēl, un vēl. Otrs iemesls - mācoties 11. klasē, izmantojām epifānijas, gatavojot priekšnesumu žetonu vakaram, kas mums ļoti labi izdevās. Pat tie skolotāji, kuriem es nepatiku, pēc žetonu vakara teica: «Airisa, tu biji lieliska!»»
«Ja agrāk bija neērti atzīties, ka esmu iecienījusi kriminālo žanru, tad tagad es ar milzu lepnumu atzīstu, ka man ļoti patīk kriminālfilmas un labi kriminālseriāli. Ir viens, kuru varu skatīties daudz un bieži - tas ir pēc Agatas Kristi darba motīviem uzņemtais seriāls par Erkilu Puaro ar Deividu Sušē galvenajā lomā. Tieši šis aktieris kā Erkils Puaro man šķiet izcils.»
«Mūziku klausos ļoti daudz un bieži, ik reizi piemeklējot garastāvoklim atbilstošāko. Īsti svarīga man gan ir tikai viena grupa un viens mūziķis - «The Doors» un Džims Morisons. Mums mājās ir viņa plakāts, ko man dzimšanas dienā uzdāvināja dēls. Man, protams, ir arī šī izpildītāja mūzikas disks un filma, taču tas nolikts plauktā pie grāmatām, nevis citiem diskiem.»
Simbols draudzībai. Dāvana, kuru Airisa saņēma savā 40 gadu dzimšanas dienā no bērnības draudzenes. «Bija pienācis brīdis, kad sapratām - nav jēgas dāvināt ziepes un šampūnus, tāpēc sākām izvēlēties simboliskās dāvanas. Šī laiva tiešām ir simboliska, jo vienalga - okeāna viļņos vai tuksnesī - mēs viena otru atbalstītu. Draudzene pat piemeklējusi atbilstošu matu krāsu meitenītēm, kas atrodas laivā: viņa ir ar gaišiem, bet es - rudiem matiem. Vēl klāt bija pielikts arī vēstījums jeb leģenda.»
«Kolekcijas pirmsākums ir kopš laika, kad no ārzemēm vairs nebija interesanti vest drēbes un kosmētiku, jo tas beidzot bija pieejams arī pie mums, tāpēc izvēlējos kādu piemiņas lietu. Biju izdomājusi, ka tie varētu būt dekoratīvie šķīvīši. Tos ir viegli atvest un forši izlikt apskatei. Līdz ar to nav vienmēr jāskatās fotogrāfijas - paskaties uz šķīvīti un atceries, kur biji. Kad tikko iepazināmies ar otro vīru, viņš man no Anglijas atveda šķīvīti (attēlā). Šim eksemplāram ir absolūti sentimentāla nozīme.»
«Ar šīm koka karotēm tika ēsts no māla bļodiņām, bet lielās lietojam vēl aizvien. Tās visas ir mana tēta Arvīda Špona grebtas karotes. Tētim bija divi hobiji: grozu pīšana un karošu grebšana. Patiesībā karošu būtu daudz vairāk, bet mēs tās lietojām! Savukārt mans tētis 10 gadu garumā bija Drāmas teātra direktors. Viņa laikā iestāde atguva vēsturisko nosaukumu - Latvijas Nacionālais teātris, kā arī aizsākās tradīcija ar brīvdabas izrādēm. «Mērnieku laiki» un «Skroderdienas Silmačos» guva lielu popularitāti.»
«Tie ir speciāli man veidoti auskari, ko uz 30. dzimšanas dienu dāvināja mans pirmais vīrs Juris Šteinbergs. Mani fascinē auskaru oriģinalitāte; tie ir mazliet ekstravaganti, bet ne pārspīlēti. Auskari ir pietiekami lieli; nēsāšanai ikdienā nederēs, taču tie ir tik ļoti manējie! Izmantots sudrabs un zaļš akmens - acīmredzot tādu mani redzēja gan mākslinieks, gan Juris.»
«Mans vienīgais rituāls ir rīta kafijas dzeršana. Neesmu rīta cilvēks, un, ja man tās kafijas krūzes nav, šķiet, ka diena būs galīgi garām. Gandrīz katru rītu man ir kafija gultā, taču atvaļinājuma laikā to no rītiem dzeru uz terases. Kafijas malkošana ir miera mirklis, laiks pašai ar sevi. Kaut arī uz krūzes nav rakstīts «Airisa», neviens cits to neaiztiek.»
«Māja, kurā dzīvoju, ir manu vecāku būvēta vasarnīca, turklāt tikpat veca, cik es. Kad man palika 18 gadi, kas bija vēl īsts padomju laiks, savā dzimšanas dienā saņēmu šo māju dāvanā! Tajā brīdī tas vēl nebija oficiāls, pie notāra apstiprināts dāvinājums; tie bija ādas vāki, kuros tētis bija ielicis kartīti ar pantiņu un ierakstu: «Turpini rūpēties par šo māju, tā ir Tava!» Oficiāli vasarnīcu savā īpašumā saņēmu stipri vēlāk, jau šī gadsimta sākumā.»