Krievijas galvaspilsētā šī gada 1. maijā tālsatiksmes satiksmei slēdza Rīgas vārdā nodēvēto dzelzceļa staciju. Tagad no tās kursē tikai elektrovilcieni uz Piemaskavu, piemēram, Volokolamsku. Maskavas vara jau pirms 40 gadiem prātoja par Rīgas stacijas likvidāciju, lai tās vietā uzbūvētu dzīvojamo namu kompleksu. Bet tikai tagad šie plāni sāk īstenoties. Interesanti, ka stacijas pirmsākumos tā nesa Ventspils vārdu un no tās vilcieni uz Rīgu nemaz nekursēja.
Vienu no deviņām lielajām Maskavas dzelzceļa stacijām un arī mazāko no šīm deviņām - Rīgas staciju - pazīst desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, jo gadu gadiem uz turieni brauca pasažieru vilcieni no Rīgas un atpakaļ. Tikai pagājušā gada pavasarī sakarā ar kovidpandēmijas izplatīšanos tika pārtraukta pasažieru dzelzceļa satiksme ar Maskavu no Rīgas uz nenoteiktu laiku. Un, ja tā arī tiks atjaunota, tad no Rīgas uz Rīgas staciju vairs nevarēs aizbraukt.
Zīmīgi, ka 19.-20. gadsimta mijā, kad stacija tika uzbūvēta, tā nemaz nebija paredzēta satiksmei ar Rīgu, un tās oriģinālais nosaukums ir Vindavas jeb Ventspils stacija (Ventspils vēsturiskais nosaukums krieviski ir Виндава, vāciski - Windau, poliski - Windawa). Tagad to, kā tajā piestāj tālsatiksmes vilcieni, varēs redzēt tikai kinohronikās vai padomjlaika superpopulārajās mākslas filmās: piemēram, kara spiegu seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi» par Štirlicu Rīgas stacija bija kļuvusi par Šveices Bernes staciju, bet Eldara Rjazanova 1982. gada mīlestības melodrāmu triloģijā - filmā «Stacija diviem» dzelzceļa stacijas skati un peroni filmēti tieši Rīgas stacijā (pārējām divām šīs melodrāmu triloģijas filmām, arī padomju kinogrāvējiem - «Dienesta romāns» un «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!» ar Rīgas vārdu gan nav nekāda sakara).
Jau 2002. gada janvārī laikraksts «Diena» no Krievijas reportēja: «Iespējams, jau šī gada beigās vilcieni Rīga-Maskava pienāks nevis Krievijas galvaspilsētas Rīgas, bet gan Ļeņingradas vai Baltkrievijas stacijā. Maskavas vicemērs Vladimirs Resins paziņojis, ka pieņemts galīgs lēmums par Rīgas stacijas likvidāciju. Uzturēt īpašu šim maršrutam paredzētu staciju kļuvis neizdevīgi, jo krasi samazinājies vilcienu skaits.»
Tomēr pēc šī paziņojuma vēl gandrīz divas desmitgades no Rīgas stacijas kursēja vilcieni gan uz Rīgu, gan Krievijas rietumu pilsētām Pleskavu un Veļikije Lukiem. No šī mēneša no turienes atiet tikai elektrovilcieni uz Piemaskavu - Volokolamsku, Dedovsku, Rumjancevu un citām Maskavas satelītpilsētām.
Tomēr Rīgas stacija Maskavā no zemes virsas nepazudīs. Šī gada martā tai piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss, un tas nozīmē, ka stacijas centrālā celtne tiks saglabāta tās vēsturiskajā veidolā. Tagad šajā ēkā bez lielas uzgaidāmās zāles ir arī restorāns, dzelzceļam veltītu izstāžu ekspozīcijas un jauno dzelzceļnieku apmācības komplekss, bet uz bijušās preču stacijas sliedēm - dzelzceļa tehnikas muzejs ar vairākiem desmitiem vēsturisku lokomotīvju.
Tas nozīmē, ka stacijai nākotnē būs saistība ar dzelzceļu, bet vairs ne kā pārvadājumu mezglam. Dzelzceļa stacija, kas kādreiz bija viena no lielākajām Maskavā, un tās godība nu pāraug jaunā dimensijā: kravu pārvadājumi jau sen kā tur nenotiek, bet pasažieru ērtībām nu atlikušas vien dažas piepilsētas «eļektričkas».
Rīgas staciju krievu eklektisma stilā uzbūvēja no 1897. līdz 1901. gadam pēc arhitekta Staņislava Bržozovska projekta. Bržozovskis bija ievērojams krievu dzelzceļa arhitekts, kurš specializējās dzelzceļa infrastruktūras būvniecībā un kuram Krievijas impērijas Mākslas akadēmija bija piešķīruši arhitektūras akadēmiķa nosaukumu.
Vindavas stacija Maskavā tapa kā privātās dzelzceļa līnijas Ventspils-Maskava galapunkts, un tā nemaz negāja caur Rīgu. Latvijas teritorijā šī dzelzceļa līnija no Krustpils gāja uz Jelgavu, tad uz Tukumu un tālāk uz Ventspili (tie, kas ar vilcienu brauca pagājušajā gadsimtā, atceras, ka bija tādi pasažieru vilcieni kā Jelgava-Tukums un Jelgava-Krustpils - bijušās pasažieru vilciena Maskava-Vindava trases paliekas). Šobrīd sliedes šajos posmos tiek izmantotas tikai kravu pārvadājumiem, un tās sen aizmirsušas, ka pa tām, apejot Rīgu un Jūrmalu, uz Ventspili brauca pasažieru vilciens no Maskavas. Bet, protams, dzelzceļa līnija uz Vindavu no Maskavas jau netapa tādēļ, lai Kremļa bajāriem būtu ērtāks ceļš uz Kurlandi. Šī dzelzceļa līnija pirmām kārtām tika uzbūvēta tādēļ, lai vienu no Krievijas iekšzemes lielākajiem rūpniecības centriem savienotu ar Ventspils ostu.
Pēc boļševiku apvērsuma mainījās politiskās iekārtas un valstu robežas, un Padomju Savienības galvaspilsētā vairs nevarēja pastāvēt dzelzceļa stacija, kura nosaukta «buržuāziski fašistiskas» valsts pilsētas vārdā. Tādēļ iesākumā staciju pārdēvēja Baltijas, bet vēlāk Rževas (Rževa - pilsēta Tveras apgabalā uz Maskavas-Ventspils dzelzceļa līnijas, nozīmīgs Krievijas dzelzceļa mezgls) vārdā. Tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Rīga kļuva par vienas no PSRS republiku galvaspilsētām, stacijai piešķīra Rīgas vārdu, jo nu no tās brauca vilcieni uz okupēto Baltiju.
Jau padomju laikā Rīgas stacija sāka nīkuļot, un nevis tādēļ, ka nebūtu vilcienu, kravu vai pasažieru, bet gan tāpēc, ka tā aizvien vairāk ieauga megapoles centrā, kur vairs nevarēja organizēt lielu kravu loģistiku, un tā gluži vienkārši kļuva par šauru lielai pasažieru plūsmai. Tādēļ to sāka izmantot kinematogrāfisti. Maskavas laikraksts «Sobesedņik» pirms pāris gadiem rakstīja: «Filmu veidotāji labprāt izvēlējās Rīgas staciju viena vienkārša iemesla dēļ: stacija atrodas gandrīz pašā Maskavas centrā, un vilcienu kustības grafiks tajā nebūt nav tik aktīvs kā pārējām astoņām galvaspilsētas stacijām - tikai divi vai trīs tālsatiksmes vilcieni dienā.»
Rīgas stacijā filmēta virkne Krievijas mākslas filmu un seriālu, kuros vajadzēja atainot vilcienu pienākšanu un atiešanu, dzelzceļa stacijas burzmu un atmosfēru. Slavenākās no tām: «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», «Stacija diviem», «Mēs no džeza», «Brigāde», «Traktieris Pjatņicka ielā» un daudzas citas. Bet it īpaši restorāna ainas tika filmētas Rīgā.
Padomju kinematogrāfa vēsture par Rīgas staciju glabā kuriozus faktus. Tas ir sīkums, ka «Stacijā diviem» vērīgākie filmas skatītāji var ievērot, ka Zastupinskas stacijā uzkrītoši bieži pie perona stāv savulaik visā PSRS pazīstamā ekspreša «Latvija» sastāvs tikai tam raksturīgajā dzeltenīgajā krāsojumā. Kā zināms, tas PSRS laikos bija ekspresis nr. 1, kas kursēja maršrutā Rīga-Maskava.
«Stacijas diviem» darbība sākas ar pārpratumu un skandālu izdomātas pilsētas - Zastupinskas stacijas restorānā, kur oficiantes, kuru tēloja Krievijas kinodīva Ludmila Gurčenko, nekaunības dēļ pasažieris nokavē vilcienu. Un arī pēc tam filmas darbība it bieži risinās stacijas restorānā un uz peroniem. Visas šīs ainas filmētas Rīgas stacijā.
Gurčenko vēlāk stāstīja, ka filmēšanas laikā, neraugoties uz kinematogrāfistu rosību, restorānā ik pa laikam iebrāzās izsalkuši pasažieri un, uzskatīdami Gurčenko par īstu oficianti, viņai pieprasīja tūlīt pat pasniegt siltas pusdienas. Pilnīgi iespējams, ka kāds mūsu tautietis, no Maskavas steigdamies uz dzimteni, pieskrējis pie Gurčenko un viņai skarbā tonī pieprasījis šniceli ar makaroniem vai skābu kāpostu zupu. Aktrise gan par to īpaši nav ļaunojusies un atzinusi, ka šīs neieplānotās situācijas viņai labāk palīdzējušas iejusties lomā.
Savukārt «Septiņpadsmit pavasara mirkļu» 12. sērijā Štirlics Bernes stacijā radisti Ketu sēdina Parīzes vilcienā. Par to, ka tā nav Šveice vai Francija, vērīgs kinoskatītājs pārliecinās brīdī, kad uz vagona ierauga uzrakstus kirilicā. Šis vilciens atradās Rīgas stacijā. Savukārt «Septiņpadsmit pavasara mirkļu» 6. sērijā Rīgas stacija bija pārvērtusies par kādas Vācijas provinces «vokzāli», kurā profesors Pleišners uzsāk ceļu uz Berni.
Savukārt padomju kinematogrāfa vēsturē zelta burtiem būtu jāieraksta muzikālās komēdijas «Mēs no džeza» filmēšanas process Rīgas stacijā 1982. gada 10. novembrī - dienā, kad nomira PSRS vadonis, PSKP ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Filma stāsta par pagājušā gadsimta Odesas džezmeņiem, kuri vilciena stacijā sagaida kubiešu dziedātāju Klementīni Fernandesu, kuru spēlēja krievu estrādes zvaigzne Larisa Doļina. Sagaidītāju pūlis dzīvespriecīgo kubieti sagaida ovācijām, skan līksmas džeza melodijas, ziedi, bučas un tā tālāk… Un tas viss Brežņeva nāves dienā pašā Maskavas centrā! Kad slavenās džeza dīvas vilciena sastāvs, fanfaru, jautru melodiju un ovāciju pavadīts, piestāja pie Rīgas stacijas perona un filmēšana notika pilnā sparā, režisors Karens Šahnazarovs ieraudzīja, ka aizelsdamies pa peronu filmēšanas grupas virzienā skrien Rīgas stacijas priekšnieks, kliegdams: «Jūs, ko - prātu zaudējuši? Valstī sēras! Bet pie jums tāda jautrība!» Filmēšana tika pārtraukta, bet ne uz ilgu laiku. Šahnazarovs piezvanīja kinostudijas «Mosfiļm» direktoram un uzprasīja, ko darīt. PSRS lielākās kinostudijas direktors muzikālās komēdijas režisoram Brežņeva nāves dienā atbildēja - lai mūziku pagriež mazliet klusāk un tik turpina filmēšanu. Laikā, kad visa padomju tauta bija spiesta televizorā baudīt Pētera Čaikovska «Gulbju ezeru», Rīgas stacijā visi līksmoja amerikāņu džeza pavadībā!
