VAKARA ZIŅAS. Rakstnieku, sanatorijas, domes un kultūras mājvieta

Kņaza Kropotkina 19. gadsimtā celtās Siguldas Jaunās pils vēsture ir krāšņa, bagāta un aizraujoša. Savulaik te uzturējušies gan izcilākie latviešu kultūras un preses darbinieki, padomju gados darbojusies sanatorija, pēc tam ilgus gadus darbojusies Siguldas novada dome. Pēdējos četrus gadus pilī norisinājās vērienīgi rekonstrukcijas darbi, un, tiklīdz būs iespējams, pils tiks atvērta apmeklētājiem, piedāvājot plašu kultūras programmu: koncertus, literāros lasījumus, izstādes un pasākumus. Tāpēc »Vakara Ziņas« brauca lūkot, kāda nu izskatās šī nacionālā romantisma pērle, kas atjaunota kā precīza 1937. gada pārbūves kopija.

Pils vēstures īsais kurss

Tiem, kas plāno apmeklēt pili, būtu vērts arī atcerēties tās īso vēsturi, jo šķiet, ka šī ievērojamā un krāšņā ēka tiešām pie- un pārdzīvojusi daudzus saimniekus. Publiski pieejamie materiāli vēsta, ka Latvijas valdība pili piešķīra Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai, kas 1923. gadā uzsāka ēkas atjaunošanu - ierīkoja pansiju, pasākumu telpas un atpūtas kompleksu. 1934. gadā pils nonāca Latvijas Preses biedrības īpašumā, un 1937. gadā pēc arhitekta Alfrēda Birkhāna izstrādātā projekta noritēja otra pils pārbūve. Neilgi pēc Latvijas okupācijas pils kļuva par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes - padomju Latvijas valdības - atpūtas namu, bet 1953. gadā par Padomju Savienības arodbiedrību centrālās padomes sanatoriju.

Komentējot šos laikus, mūsu gide - Siguldas attīstības aģentūras pārstāve Zane Gatere - atgādina, ka, pateicoties sanatorijas kādreizējam vadītājam, izdevies saglabāt pils interjerus, jo tie nav tik ļoti izpostīti kā citviet līdzīgās ēkās. «Ir arī lielisks stāsts par Teodora Zaļkalna veidoto Doku Ata pieminekli pils priekšpusē, jo tieši sanatorijas vadītājs padomju funkcionāriem iestāstīja, ka tas ir Kārlis Markss,» ar smaidu piebilst gide. Atgriežoties pie vēstures - kopš 1993. gada pili apsaimniekoja dome, un 2017. gadā sākās pils rekonstrukcija.

Kultūras mājvieta

Pils telpās aizvien smaržo pēc krāsām un svaiga koka, un Zanes vadībā varam ielūkoties ikvienā tās telpā. «Viena otrā stāva telpa jau pielāgota laulību reģistrācijai, un pirmais pāris aprīļa vidū jau paguvis šeit salaulāties. Te mājvietu radīs arī Siguldas attīstības aģentūra, tāpat vairākas telpas tiks atvēlētas literārajiem lasījumiem, nelielām konferencēm. Tas būs līdzīgi kā laikā, kad šeit pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija Rakstnieku pils, jo esam plānojuši te rīkot ar inteliģenci saistītus pasākumus. To arī nosaka Eiropas piešķirtais finansējums - šī ēka pilnībā jāatvēl kultūrai.»

Zane stāsta, ka Rakstnieku pils darbības laikā te bijusi arī neliela viesnīca, kurā varējis nakšņot ikviens interesents, savukārt pirms tam, kad pili apsaimniekojusi Preses biedrība, šī bijusi vairāk kā preses darbinieku rezidence. «Bet īpašu atpazīstamību pils ieguva tieši 20.-40. gados, piesaistot Siguldai inteliģences un radošo aprindu uzmanību, un īpašu slavu tai piešķīra ievērojamu kultūras darbinieku rīkoti literāri vakari, balles, saieti, kongresi un jubilejas. Te viesojušies pazīstamie latviešu rakstnieki Kārlis Skalbe, Aleksandrs Čaks, Jānis Akuraters un Rainis, kurš pat Siguldai veltījis dzejoli. Arī ārlietu ministrs Vilhelms Munters, izdevēja un mecenāte Emīlija Benjamiņa, teātra dīva Lilija Štengele,» uzskaita mūsu gide. To apliecina arī kādā no otrā stāva telpām pie sienas apskatāmās lielās fotogrāfijas, kurās iemūžinātas tā laika inteliģences aprindas. «Ir bijuši laiki, kad pils apmeklētājiem no malas bija slēgta, tagad to atgriežam tādā statusā, kāda tā bija 30. gados,» skaidro Zane.

Kā nu pils bez spoka?

Taujāta, vai arī Siguldas Jaunajai pilij ir savs spoks, mūsu gide smej, ka «pilīs jau nemēdz nebūt spoki». Viņasprāt, spoku būtība ir tā, ka visi par viņiem runā, taču neviens neko skaidri nezina. «Jo, tiklīdz spokam pēkšņi nokrīt noslēpumainības plīvurs, viņš pēkšņi vairs nav spoks. Taču mēs to plīvuru gribam saglabāt!» Tomēr pils saimniekiem ir spoks, par kura klātesamību var pārliecināties ikviens interesents (kā tas iespējams, lai katrs uz savas ādas pils vēsturiskajā vannasistabā izbauda pats!), un sarunā Zane neslēpj, ka viena otra pārdabiska parādība tomēr savulaik ir tikusi piedzīvota. «Laikā, kad strādāju būvvaldē un darbu dēļ šeit uzkavējos arī vakaros, reiz dzirdu - kāds staigā pa gaiteni. Zvanīju pašvaldības policistam, kurš sēdēja stāvu zemāk un jautāju: tu tagad ej apgaitā pa pili? Jo viņam jau bija pienākums pārbaudīt, vai telpās viss ir kārtībā. Viņš atbild: nē, es sēžu savā kabinetā. Protams, es sapratu: šī ir sena ēka, varbūt izplešas vai saraujas jumta sijas…»

Nostāsti gan klīstot, piemēram, par pils sienās iemūrētām jaunavām. «Jāņem vērā, ka visa pils vēsture ir miglā tīta, tāpēc būtu labi, ja kāds cilvēks ietu cauri arhīviem, pētītu zīmējumus un rasējumus un visu savāktu vienkopus. Man jau šķiet, ka tas īsteni interesantais darbs tikai sāksies,» rezumē Zane.

Latviešu mākslinieku skaistākie darbi

Protams, īpašā vērtība ir brīnišķīgie latviešu mākslinieku Niklāva Strunkes, Viļa Vasariņa, Pētera Teodora Ozoliņa, Kārļa Sūniņa, Ludolfa Liberta un Elerta Treilona mākslas darbi, kas lieliski papildina pils interjeru. Piemēram, pils lasītavas sienu rotā Ozoliņa radītais panno «Atpūta», un Zane Gatere stāsta, ka, iespējams, mākslas darbā redzamajām dāmām izmantota viena modele - mākslinieka sieva. Izcilā latviešu glezniecības vecmeistara Niklāva Strunkes rokai pieder ne tikai glezna «Azaids» pils ēdamtelpā, bet arī pils torņa vitrāža «Četri gadalaiki», Svētku zāles četras koka intarsijas: «Dainotāja» - dziesmu kamola tinēja, «Koklētājs» - dainu vācējs, «Pegazs» - poētiskās iedvesmas simbols un «Dzejnieks» - cildenu vārsmu radītājs. Savukārt ēdamzāles kamīns ir viens no dekoratora, gleznotāja un keramiķa Viļa Vasariņa daiļrades nozīmīgākajiem darbiem. «Protams, jautājums, vai viņi strādāja par maksu. Taču ir zināms, ka tolaik pils rekonstrukcija izmaksāja 500 000 latu, kas tiem laikiem bija ļoti ievērojama summa, turklāt daļu līdzekļu saziedoja cilvēki,» atklāj mūsu gide.

Kņazu Kropotkinu nenovērtējamais devums

Taču vislielākais paldies par šo pili būtu jāteic kņazu Kropotkinu dzimtai, kas to cēla kā savu vasaras rezidenci laikā no 1878. līdz 1881. gadam, turklāt būvdarbiem tika izmantoti vietējie būvmateriāli. «Noteikti jāpiemin, ka kņaziene Olga Kropotkina kā Siguldas patronese panāca dzelzceļa līnijas Rīga-Pleskava kursēšanu caur pilsētu un kūrorta izveidošanos, atbalstot tūrisma objektu un naktsmītņu attīstību. Savukārt viņas dēls kņazs Nikolajs Kropotkins, kurš 1893. gadā pārņēma pils un tās teritorijas pārvaldību, turpināja mātes iesākto, izveidojot bobsleja un kamaniņu trasi, minerālūdens ražotni un veicinot autotūrismu.» Šie un citi interesanti fakti par Kropotkinu dzimtu (un ne tikai) nu izlasāmi pils bijušajā bibliotēkā, kur tagad iekārtota neliela ekspozīcija.