Izcilais pianists Vestards Šimkus savā mākslinieka profilā sociālajā tīklā «Facebook» nesen dalījies ar nesen naktī piedzīvoto.
«Šorīt, pamošanās brīdī, mani apciemoja tā sauktais «lietuvēns»! Skaidri dzirdēju, ka atvērās guļamistabas durvis. Nākamajā mirklī nevarēju ne pakustēt, ne parunāt, ne paelpot. Fonā vēl tikai trūka Aleksandra Skrjabina 6. klaviersonātes draudīgās sākuma taktis kā piemērots skaņu celiņš. Brīdi vēlāk - durvis atkal bija ciet, un viss bija kārtībā. Tā bija kāda piektā reize pēdējo desmit gadu laikā. Dārgie draugi un klausītāji - vai jums ir kādas versijas, kas tad īsti tas ir?»
Komentējot pianista ierakstu, daži raksta, ka, iespējams, šī parādība ir pārpūles vai pat veģetatīvās distonijas izpausme, taču Vestards, atbildot uz komentāru, ka beidzamajā laikā gan par pārpūli sūdzēties nevarot, rezumē: «Pat mēs, kristieši, neesam pasargāti no šādiem apciemojumiem!» Savukārt citi komentētāji mūziķim iesaka palūgt draudzes mācītājam iesvētīt māju, ja tas vēl gadījumā neesot izdarīts; vēl kāds devis padomu sadzert ar savu mājas gariņu un «sarunāt, lai tas aizbaida ļaunos egregorus». Tā kā Vestards nelieto alkoholu, daži viņam ieteikuši turēt pie gultas krūzīti ar zāļu tēju, kas arī palīdzot šādās situācijās. «Paldies, tad nu mēģināšu to zāļu tēju turēt pie gultas pa rokai! Pareizi - nav ko dehidrēt ne sevi, ne nabaga lietuvēnu!» ar humoru uz šo ieteikumu reaģējis mākslinieks.
Visnotaļ aizraujošajā diskusijā par savu pieredzi pavēstījis arī komponists Andris Dzenītis: «Man pirms dažām nedēļām, kad bija vēl svaigi uzsnidzis, laukos, aizslēgtā šķūnī pēkšņi nozvanīja divriteņa zvaniņš, un brīdi vēlāk savā priekšā ieraudzīju divas pēdas sniegā - ne no kurienes nākušas, blakus. Lieki teikt, ka ātri lasījos iekšā un aizbultēju durvis...»
