Viens no savulaik ārkārtīgi populāriem teātriem bija Valsts Rīgas operetes teātris [arī Valsts Muzikālās komēdijas, Rīgas Muzikālais teātris]. Pagājis ceturtdaļgadsimts, kopš ar Kultūras ministrijas pavēli iestāde likvidēta, taču bijušie skatītāji teātri un tā māksliniekus atceras vēl joprojām. Operetes teātra aktrise Sarma Riekstiņa skatītāju atmiņā spilgti palikusi saistībā ar izrādēm «Karlsons, kas dzīvo un jumta», «Karlsons lido atkal», «Pauks un Šmauks» un «Vinnijs Pūks» (visas režisējusi Vera Singajevska), taču viņas kontā netrūkst arī dziesmu spēles, klasiskās operetes un mūzikli.
Porcelāna eņģelītis ir Sarmas mammas - kordiriģentes Ritas Riekstiņas - dāvināts. Tas mākslinieci pavada jau desmitiem gadu. Pašlaik figūriņa atrodas Sarmas dzīvoklī uz klavierēm, no kurienes tā viņu uzmana un sargā. «Mamma ir mans sargeņģelis!»
Sarmas mammas Ritas Riekstiņas izlaiduma fotogrāfijai piemīt īpaša maģija. «Šo bildi atradu nejauši un turu kā lielu dārgumu. Mamma pabeidza Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas nodaļu Jāņa Dūmiņa meistarklasē, taču savā izlaiduma fotogrāfijā redzama, ejot aiz režisoriem Veras Baļunas un Eduarda Smiļģa. Jā, liktenis!»
Ābeles koka krelles un apročpogas ir piemiņa no tēta Viestura Riekstiņa, turklāt krelles ir viņa darinātas pirms gandrīz 50 gadiem. «Man bija labākais tētis pasaulē. Pats iemācījās spēlēt klavieres, akordeonu, ģitāru, mutes ermoņikas, pat uz ķemmītes ar zīdpapīru. Daiļamata meistars zelta rokām,» atzīst Sarma.
«Mans bērnības foto ievietots tēta darinātā rāmītī un aizmugurē nostiprināts ar avīzi «Rīgas Balss». Pirms neilga laika sadomāju notīrīt, atsvaidzināt rāmīti un stiklu. Un nespēju noticēt savām acīm - man bija lemts satikt režisoru Arnoldu Liniņu. Vispirms 1989. gadā Muzikālajā teātrī Anšlava Eglīša lugā «Homo novus» Ragnijas Ciemaldas lomā. Pēc tam ar Arnoldu Liniņu un Ainu Matīsu Vienas izrādes teātrī iestudējām Mārtiņa Zīverta lugas «Zaļā krūze», «Tvans» un Ulda Siliņa lugu «Ir akmeņi raud». Par «Zaļo krūzi» glabāju lugas autora atzinīgo vērtējumu.»
No Rīgas Pionieru pils meiteņu vokālā ansambļa «Tonika» laikiem saglabāta krūzīte no pirmā ārzemju brauciena uz Vācijas Demokrātisko Republiku 1967. gadā. «Nez kāpēc atmiņā palicis gājiens uz Berlīnes mūri un mūsu protests apsiet pionieru kaklautus.»
«Juku laikos tēti - puiku no Valmieras ģimnāzijas pēdējās klases - vācieši iesauca kājiniekos, bet vecmāmiņa Valija Riekstiņš, bēgdama no krievu zvērībām, nonāca Amerikā. Viņi nekad dzīvē vairs nesatikās. Padomju vara neatļāva. «Es vienīgā no visas ģimenes satiku savu vecmāmiņu, kad 1988. gadā, pateicoties Pētera Dundura uzaicinājumam, kopā ar Valmieras deju kolektīvu «Gauja» un Valkas kapelu «Bumerangs» biju koncertturnejā pa ASV un Kanādu. Pateicoties Ozoliņa kungam, tiku aizvesta no Čikāgas uz Milvokiem pie vecmāmiņas. Nākamajā dienā vecmāmiņa redzēja mūsu koncertu Čikāgā,» stāsta Sarma. «Vecmāmiņa aizgāja mūžībā dažus mēnešus pēc mūsu tikšanās. Mani sagaidīja...» Piemiņai palicis gredzentiņš un rokassprādze.
No Ņujorkas Sarmai atmiņā palicis «Long Island Casino» apmeklējums dienas garumā. Paredzētais Laizas Minelli koncerts gan aizgāja gar degunu, bet sudraba rokassprādze kalpo joprojām.
«Pēc koncerta Klīvlendā gandrīz visu nakti dziedājām ar vietējiem latviešiem,» atceras Sarma. Piemiņai Klīvlendas Dziesmusvētku simtgades medaļa un A. Grintals glezna ar ziediem.
«Arī satikšanās ar režisoru Mihailu Mamilovu ir vēsturiska. Pēc titullomas izrādē «Žilī» iestudējuma Muzikālajā teātrī es tiku izraudzīta Burves-raganas lomai Henrija Persela operā «Didona un Enejs». Radošās komandas - Mihails Mamilovs, Andris Veismanis un Daiga Grosmane - iestudējums 1993. gadā saņēma pirmo Lielās mūzikas balvu un ir iekļauts «100 Latvijas pirmizrādes» sarakstā. Mazā raganiņa ir ar mani kopš pirmizrādes.»
Verai Singajevskai ir īpaša vieta Sarmas Riekstiņas atmiņās. «Ar viņas svētību manā lomu krājumā ir draiskulīgais zaķēns Pauks, dižais filozofs lācītis Pūks un visu bērnu draugs Karlsons. Vēl aizvien laiku pa laikam pārlasu, ko Singa man rakstīja brīdī, kad teātrī ļaunus nodomus izspēlēja melnā vara,» atklāj aktrise. «Mani sodīja un noņēma no repertuāra par ārpusteātra sadarbību ar Arnoldu Liniņu. Tobrīd Singa iestudēja izrādi «Pauks un Šmauks». Viņai tika dots rīkojums meklēt citu aktrisi manā vietā. Singa nepakļāvās pavēlei. Bet Karlsona propelleris mani sagaida un pavada pie dzīvokļa ārdurvīm visus šos gadus, savukārt Karlsona pīpe ir vislielākā vēsturiskā relikvija. Tā piederēja Tālivaldim Āboliņam, tad pārgāja Singas Karlsona īpašumā un visbeidzot nonāca pie mana Karlsona. Kad teātri likvidēja, pīpi gribēju atdot Singai, viņa teica, lai paliek pie manis. Arī Singas un Tālivalža dēls Gundars Āboliņš teica to pašu.»
Sarma studēja 3. kursā, kad tika uzaicināta Frēnas lomā Bērta Bakaraka mūziklā «Solījumi solījumi». «Mazā apbružātā programmiņa ir tik mīļa, jo pirmoreiz esmu uz vāka! Taču tikpat dārga piemiņa par Juliškas lomu no Freda Raimonda operetes «Zilā maska» ir no Elgas Igenbergas - vēstulīte maniem vecākiem par mani un manu lomu. Absolūti negaidīts pārsteigums!»
Kāpēc Džona Patrika «Amerikāņu komēdija»? Tā bija kā pulvermuca, kas tūlīt sprāgs! Baletmeistares Janīnas Pankrates iestudētais rokenrols bija īsts spridzeklis. «Tā nu es sēžu uz pulvermucas!»
Kad ap sirdi kļūst skumji, Sarma uzdzied Ulda Stabulnieka dziesmu «Džūditas ciešanas» no Bernarda Šova lugas «Velna māceklis». Kādā tikšanās reizē komponists aktrisei atdevis paša rakstītu nošu lapu, kur tapusi mūzika šai dziesmai.
Pirmā jaunās aktrises Sarmas Riekstiņas fotogrāfija Valsts Rīgas operetes teātra foajē.
Aktrise beigusi pirmo un vienīgo kursu Latvijas Valsts konservatorijā, kuru speciāli apmācīja darbam muzikālajā teātrī. Kursa vadītājs Kārlis Pamše tolaik bija Valsts Rīgas operetes teātra galvenais režisors.
«Dzeja ir mana stihija,» atzīst aktrise. Piemēram, dzejnieka Jāņa Petera lirikas krājumu «Dzirnakmens» viņa zina no galvas, tāpēc krājumiņš ir tik nodilis.
«Pēc Amerikas brauciena 1988. gadā, kad sadziedājos ar kapelu «Bumerangs», mūsu sadarbība turpinājās, un tās rezultātā man ir pirmais iedziedātais disks «Skroderdienas Silmačos». Ar viesizrādēm apbraukājām vai visu Latviju.»
Kāds draugs Sarmai no Tibetas atveda grāmatu «The teaching of BUDDHA», ko viņa izlasījusi vienā elpas vilcienā. «Drīz pēc 2000. gada Baltezerā Tibetas dziedniecības centrā divas reizes nokļuvu uz augsta ranga Tibetas budistu lamu semināriem. Abiem lūdzu autogrāfu. Viens no viņiem atļāva savai pavadonei iztulkot rakstīto, otrs teica: «Tulkot nevajag. Kad tas notiks, tu sapratīsi!»
