Laikā, kad pasākumu nozarē jau gadu tikpat kā nekas nenotiek, atskaitot dažus tiešsaistes koncertus, daudzi radošo profesiju pārstāvji ir pievērsušies visdažādākajiem hobijiem: ada, tamborē, gatavo konservus un marinējumus, glezno, lej sveces un dara daudz ko citu. Liela daļa no viņiem līdz šim ar savu hobiju nodarbojušies tikai paša un draugu priekam, nepārvēršot to par biznesu, taču šovasar vairākās Latvijas pilsētās norisināsies mākslinieku «pop up» tirdziņi «Multimāksla», kuros šos darbus varēs apskatīt un iegādāties un, protams, satikt arī pašus darbu autorus.
Grupas «Pērkons» soliste Ieva Akuratere savulaik, starp bērnību un agrīnajiem pusaudža gadiem, esot izgudrojusi, kā pati varētu uztaisīt sev lellītes, kurās būtu iespējams ielikt izfantazētās krāsas, jūtu izteiksmes, rakstura nianses. «Savācu mammas zeķes un dažādas lentītes un, lūk, sanāca mazas pasaku princesītes ar garām bizītēm, kas līdzinājās rakstnieces Annas Sakses grāmatas «Pasakas par ziediem» puķu meitenītēm. Savukārt, kad biju pavisam maza, vislabprātāk spēlējos ar maijrozīšu ziediem: tās man bija daiļas princesītes kuplās kleitiņās.» Dziedātāja atzīst, ka, viņasprāt, veikalu lellēm, bijusi tikai viena sejas izteiksme, kas ierobežoja šo rotaļlietu rakstura izpausmes. «Tādēļ vēlāk, veidojot zeķu lellītes, kurām bija abstrakti sejas vaibsti, ļāvos brīvam iedomu lidojumam, izspēlējot katras lellītes noslēpumaino, individuālo raksturu. Vēlme dzīvot fantāziju pasaulē un izdomāt pasaku tēlus dziesmās, dzejā un arī mazās leļļu princesītēs manī ir saglabājusies līdz šai baltai dienai!»
Aktieris Gatis Gāga, kuram Ugālē pieder 20 gadu garumā paša stādīts, apkopts un lolots ābeļdārzs, pirms gada uzbūvējis sulas cehu un pievērsies ābolu sulas ražošanai. «Savā dārzā audzēju arī tā saucamās deserta šķirnes, kas paredzētas patērēšanai svaigā veidā, savukārt sula tiek spiesta no nestandarta āboliem, kas pirms spiešanas tiek nogatavināti, līdz ar to sula ir saldāka. Kad man jautā, vai lieku sulai klāt cukuru, atbildu - nē. Sulu tikai pasterizēju. Kad sulas iepakojums ir attaisīts, to nevajadzētu glabāt ilgāk par divām nedēļām, taču zinu, ka sula šādi ir nostāvējusi mēnesi, un tai nebija nekādas vainas.» Gatis reiz esot domājis arī par ābolu vīna taisīšanu, taču pašreiz ar to neaizraujas, jo vienreiz vīns padevies ļoti labs, bet nākamajā reizē sagājis etiķī. Toties viņš nolēmis eksperimentēt un piedāvāt interesentiem bērzu sulas, kas iegūtas viņam piederošajā mežā - tālu no ceļiem un apdzīvotām vietām: «Iepriekšējos gados pamanīju, ka bērzu sulu tecēšanas laikā krasi samazinās ābolu sulas patēriņš, tāpēc nolēmu - kāpēc gan pašam nepamēģināt cilvēkiem piedāvāt bērzu sulas? Tagad droši varu teikt, ka tas ir tīrs Ziemeļkurzemes zemes dzīļu spēks. Un mans moto ir: dari citam tā, kā tu darītu sev!»
Tie, kas apmeklējuši Latvijā vecākās koncertējošās grupas «Menuets» koncertus, iespējams, ir pamanījuši grupas flautistes Baibas Jageres krāšņos skatuves tērpus. Izrādās, ka to autore ir pati mūziķe, kura ar rokdarbiem - šūšanu, adīšanu un tamborēšanu - aizrāvusies jau kopš sešu gadu vecuma. «To man apgūt mācīja vecmāmiņa un mamma, kuras abas bija lielas rokdarbnieces. Adīju, tamborēju pati sev, māsai, mammai dažādus apģērbus, sākot no džemperīšiem, kleitām, svārkiem līdz pat mēteļiem.» Izrādās, ka ilgus gadus viņas tamborējumus un adījumus varēja iegādāties mākslas salonos Vecrīgā, Baiba ar saviem rokdarbiem piedalījusies Brīvdabas muzeja gadatirgos. «Jau daudzus gadus sajūtu adīšanu un tamborēšanu kā terapiju. No rīta, pie kafijas krūzes tamborējot, varu sagatavoties dienas darbiem. Tā kā ikdienā strādāju par flautas spēles skolotāju, vakarā pēc intensīvas darba dienas, malkojot garšīgu tēju, atslābinos adot vai tamborējot. Tas man sagādā lielu prieku un nomierina.» Māksliniece arī teic, ka adīt un tamborēt var pamīšus, lai nodarbinātu dažādas muskuļu grupas, turklāt rokdarbu mākslu viņa ierādījusi saviem studentiem. «Fasonus saviem darbiem izvēlos neprognozējami,» stāsta Baiba, piebilstot, ka visu savu dzīvi viņa ir arī šuvusi dažādus apģērbus, tostarp koncerttērpus. «Tāpēc, uzsākot darbiņa adīšanu, galvā grozās dažādas piegrieztnes. Iesākumā bieži nezinu, kāds būs iznākums!» rādot savus skaistos rokdarbus, smaida mūziķe.
«Pirmā pērlīšu rokassprādze tapa pirms koncerta, kad sapratu, ka gribu savu skatuves tērpu papildināt ar kādu aksesuāru, un tā uztaisīju rokassprādzi no pērlītēm,» stāsta dziedātāja Ieva Sutugova. Savukārt pirmajā kovida vilnī, sēžot mājās, viņa izdomājusi, ka var rokassprādzes pagatavot arī savām draudzenēm: «Uztaisīju vienai draudzenei, otrai, pēc tam jau viņas pašas pieteicās, ka gribētu šādu rotaslietu, un tā tas aizgāja. Uztaisīto rokassprādžu skaits varētu būt vairāki desmiti, bet man lielu krājumu nav, jo parasti tās taisu konkrētiem gadījumiem un cilvēkiem. Tagad visus brīvos brīžus sēdēju mājās un taisīju šīs vasaras tirdziņiem. Tas bija ļoti darbietilpīgs process, kurā tika ieguldīts laiks, darbs un, protams, materiāli,» saka Ieva.
Starp citu, tādā pašā pērlīšu tehnikā viņa darina greznus kroņus, un arī tie esot ļoti iecienīti: dāmas tos liek galvā gan vecmeitu ballītēs, gan kāzās, dziesmu svētkos un arī Jāņos. «Iespējams, kādu kroni varēs iegādāties arī šīs vasaras tirdziņos,» sola dziedātāja.
