VAKARA ZIŅAS. Atklātāk un patiesāk par "Prāta vētras" ceļu uz slavu

Pēc ilgāka laika iznākusi grāmata par vienu no populārākajām Latvijas grupām «Prāta vētra». To sarakstījusi Krievijas scenāriste un reklāmas tekstu autore Alīna Katrāne-Šilinga, latviski tulkojis Ilmārs Šlāpins, kas ir arī grāmatas redaktors. Grāmatā «Prāta vētra. Meklēt vienam otru» atspoguļota grupas karjera no viņu pirmā koncerta Jelgavas 1. ģimnāzijā līdz koncertam ar 60 000 skatītāju Mežaparka estrādē. Autore stāsta par mūziķu slavas virsotnēm, ikdienu, arī par slavas tumšajām pusēm, veiksmēm un zaudējumiem. Intervijas, grupas dalībnieku pārdomas un atklāsmes par sevi, mūziku un laiku ir atklātākas nekā līdz šim. Grāmatas atvēršanas svētki tika vairākkārt atcelti un pārcelti pusgada garumā, taču 10. maijā tā vienlaikus izdota gan Krievijā, gan Latvijā. Par grāmatu un «Prāta vētru» iztaujājām tulkotāju un redaktoru Ilmāru Šlāpinu.

Kāda ir tava mūzikas sajūta, kas ir tavi iecienītākie mūziķi? Vai starp tiem ir arī grupa «Prāta vētra»?

Kopš bērnības mūzikas ierakstu kolekcionēšana man kļuva par svarīgu dzīves sastāvdaļu, taču es nekad neesmu iesprūdis kādā vienā mūzikas žanrā. Vienmēr esmu spējis klausīties un mēģinājis saprast arī mūziku, kas man nepatīk. Cik sevi atceros, man vienmēr bijis svarīgi, kas aiz mūzikas stāv: personības, idejas, teksti. Bērnībā izlasīju žurnālā «Liesma» rakstu par «Pink Floyd» un nolēmu, ka man viņi patīk - vēl pirms izdzirdēju to, kā tas skan. Un arī otrādi - man šobrīd var nepatikt Rodžera Votersa politiskie uzskati, taču viņa mūziku joprojām klausos ar sajūsmu. Ierakstu plauktā man līdzās atrodas Braiens Īno, Nina Simona, Lorija Andersone, Kīts Džerets, Lū Rīds, Nusrats Fatehs Ali Hāns, «Kronos Quartet», «Tangerine Dream», viss ECM ierakstu kompānijas arhīvs, neskaitāmi tradicionālās un «world music» ieraksti, kas ir neizsmeļams jaunu ideju un izjūtu avots. «Prāta vētra» man ir savējie, pret kuriem izturos ar subjektīvi nepamatotu mīlestību un tikpat subjektīvi nepiepildītām gaidām - man ļoti daudz kas var nepatikt un kaitināt viņu mūzikā, taču es labprāt tajā meklēju un atrodu kaut ko tuvu un svarīgu.

Kā vērtē grupas «Prāta vētras» sasniegumus, jo grupa ir viena no redzamākajām latviešu mūzikas zvaigznēm arī ārpus Latvijas?

Man šķiet provinciāli vērtēt popmūziķu «sasniegumus» tā, kā to darām ar sportistu iegūtiem punktiem, medaļām vai dalību sacensībās. «Prāta vētra» jau sen ir sasniegusi to, ko puiši bija vēlējušies vairāk par visu - iespēju darīt to, ko grib. Un saņēmuši pārpārēm mīlestības. Cita lieta, ka viņi visu laiku balansē uz robežas starp popmūziķu un rokgrupas statusu, kas ir pilnīgi dažādas lietas, ne tikai muzikāli, bet tieši iesaistītības ziņā. Popmūzika tomēr ir bizness, kura likumiem jāpakļaujas, ja gribi izdzīvot vai pat tikai noturēties tirgū. Šajā ziņā «Prāta vētra» ir izdarījusi visu, ko spēja, un pat vēl vairāk. Bet rokgrupas mūziķim, savukārt, ir svarīgi būt neatkarīgam, brīvam un oriģinālam, viņš jebkurā gadījumā nes kaut kādu vēstījumu ar savu tēlu, attieksmi, dziesmu tekstiem. Pat tad, ja šis vēstījums ir «hop, hop, lalalalalalā», tev tas ir jānodod patiesi, ar sviedriem un asinīm. «Prāta vētra» ir spējusi izdarīt arī to. Es domāju, ka viņi ir unikāli tieši šīs pretrunīgās pozīcijas dēļ. Man šķiet, nav otras tādas grupas pasaulē, kas spētu pastāvēt vienlaikus kā rokgrupa un kā popmūzikas projekts, turklāt trīs atšķirīgos mūzikas tirgos - Latvijā, Rietumos un Krievijā. Faktiski tās ir vismaz sešas atšķirīgas grupas, bet viņi tās joprojām satur vienā.

Cik sen pazīsti puišus no «Prāta vētras»? Zināms, ka esat jelgavnieki, mācījāties vienā skolā?

Mēs mācījāmies vienā skolā, staigājām kaut kur pa tiem pašiem mikrorajona pagalmiem, atceros Jubaltus, šķiet, tie bija Jāņa brālēni, Kaspars Roga uzauga mājā, kurā dzīvoja mana pirmā mīlestība. Bet mūsu starpā bija pieci gadi, kas tajā vecumā ir milzīga plaisa. Atceros kādu Skolotāju dienu, kad vecāko klašu skolēni aizvietoja skolotājus un gāja uz mazajām klasēm vadīt stundas. Man šķiet, ka es biju nokļuvis viņu klasē un nespēju tikt galā - tik dauzonīgus piektklasniekus nebija iespējams savaldīt. Pirmo reizi es viņus kā grupu ieraudzīju pēc atgriešanās no armijas - es biju dīdžejs un kādā brīvdabas pasākumā Uzvaras parkā, kur bija uzcelta atbaidoša estrāde no impregnētiem telefonu stabiem, pirms manas uzstāšanās uz skatuves puķainos kreklos, ar akordeonu rokās izskrēja viņi, lai nodziedātu: «Visvairāk man patīk būt ziemā». Tas bija satriecoši - tāda harisma, jauda, brīvība. Un pilnīgi jauna mūzika. Sīkie puikas no manas skolas bija vienā mirklī kļuvuši par zvaigznēm. Mēs sadraudzējāmies jau pēc tam, kad es ne reizi vien kā žurnālists esmu viņus intervējis, recenzējis.

Kas un kāpēc izvēlējās tevi kā tulkotāju uz latviešu valodu un grāmatas redaktoru?

Mani sameklēja grupas menedžere Aija Auškāpa un piedāvāja satikties, nolika kafejnīcā uz galdiņa izdrukātu manuskriptu un teica - te ir grāmata par «Prāta vētru», taču tā ir krievu valodā. Vajadzētu iztulkot. Puiši esot atcerējušies, ka savulaik tulkoju latviski Jevgēnija Griškoveca romānu «Krekls», viņiem esot paticis. Uzdevums, atklāti sakot, nebija viegls - tās bija sarunas ne vien ar dažādiem «Prāta vētras» draugiem Krievijā («Bi-2», Ilju Lagutenko u.c.), bet lielākoties arī ar viņiem pašiem, šīs sarunas bija notikušas krieviski, tas nozīmē, ka puiši meklējuši piemērotus vārdus, galvā tulkojuši sakāmo krieviski, centušies paskaidrot kaut kādas lokālas parādības, bet man nāktos to tulkot atpakaļ latviski, mēģināt saprast, kā viņi to būtu stāstījuši savā dzimtajā valodā. Un pie reizes rediģēt - tā, kā to esmu darījis gadus trīsdesmit, veidojot intervijas un pārceļot sarunvalodas tekstu publicējamā literārā valodā. Man šis uzdevums iepatikās, un es piekritu, taču tobrīd vēl nenojautu, cik sarežģīti tas būs. Sākās pandēmija un visi kontakti notika attālināti, tas bija tāds kā arheologa vai restauratora darbs, kad no agrāk izdarītiem nospiedumiem un detaļām jācenšas atjaunot sākotnējo skulptūru vai dinozaura skeletu. Es iepazinos arī ar grāmatas autori Alīnu, izrādījās, ka teksts vēl nebūt nav pabeigts, tam bija nepieciešams pievienot vēl vairākas sarunas, tāpēc ar Vairu Vīķi-Freibergu, Guntaru Raču, Gunu Zučiku, Aldi Hofmani tikos es. Daudzas detaļas, kas krievu lasītājam bija jāpaskaidro, latviski bija liekas, tulkošanas procesā es arī atradu neprecizitātes un kļūdas, par kurām stāstīju Alīnai - sākot no tā, kurā tieši gadā notika tas vai cits koncerts, līdz pat tam, ka stāstā par bērnības atmiņām pieminētais Annas baznīcas torņa gailis Jelgavā krieviski bija nodēvēts par vējrādītāju, kas, protams, nav tiesa. Gala versiju teksts ieguva kaut kad pagājušā gada oktobrī, tāpēc sākotnējā iecere izdot to uz 1. septembri bija jāpārceļ, pēc tam šķita, ka jāsagaida labāki laiki, kad varētu sarīkot atvēršanas svētkus, vēl bija svarīgi, lai grāmata iznāktu vienlaikus gan Krievijā, gan Latvijā - tajā ir daudz atklātības brīžu, ar grupas dalībniekiem tika runāts ar katru atsevišķi, šķiet, pirmoreiz viņi ir bijuši spiesti stāstīt par savām nebūt ne rožainajām savstarpējām attiecībām bez slēpšanās aiz kolektīvā publiskā tēla, ko trīsdesmit gadu laikā bija tik veiksmīgi izveidojuši, un līdz pat publikācijai viņi nezināja, ko viens par otru ir pateikuši. Grāmata noteikti ir pārsteigums arī viņiem pašiem. Tajā ir atklāti runāts par daudzām nepatīkamām un sāpīgām tēmām - par Mumiņa traģisko bojāeju un to, kāpēc viņa aizvietotājs Ingars Viļums tā arī nav kļuvis par pilntiesīgu grupas biedru, par konfliktu ar bijušo menedžeri Aldi Hofmani, par grupas uzstāšanos festivālā Krievijā pēc Krimas okupācijas un kā to uztvēra klausītāji Latvijā. Ir daudz aizraujošu detaļu par koncertu aizkulisēm, par satikšanos ar pasaules mūzikas zvaigznēm, faniem, ierakstu kompāniju darbiniekiem. Tur ir arī stāsts par to, kā «Prāta vētra» varēja kļūt, bet nekļuva slaveni Amerikā, patiesībā pat vairākas šī negadījuma versijas. Personiskos stāstos puiši runā par saviem sapņiem un cerībām, par privāto dzīvi un kā to ietekmējis darbs mūzikas biznesā. Tulkošanas laikā es piedzīvoju to, kā mainās mana attieksme pret viņiem - sākumā satuvinājos aizvien vairāk, jutu līdzi, tad viņi sāka mani kaitināt, vienubrīd es biju reāli dusmīgs - tulkojot ļoti labi var sajust, kurā brīdī runātājs nesaka to, ko patiesībā domā, bet tad tu saproti, kāpēc viņš grib to teikt, kāpēc viņš grib būt citāds. Mēs taču bieži melojam arī paši sev - mēs izliekamies labāki vai sliktāki, nekā patiesībā esam, jo esam iedomājušies to, kādi vēlamies būt. Un tas ļoti daudz par mums pasaka.

Ko no grāmatas sagaidīt lasītājam?

Grāmata ir ļoti bagātīgi ilustrēta, «Prāta vētras» puiši droši vien ir vieni no visvairāk fotografētajiem cilvēkiem Latvijā, un tas ir vēl viens stāsta elements - ķermeņa valoda, žesti, pozas, sejas izteiksmes, tas viss arī ļoti daudz ko pastāsta par to, kādi viņi grib izskatīties citu acīs. Faktiski jau mēs nevaram uzzināt to, kāds cilvēks ir patiesībā, tas vienmēr ir kaut kāds pieņēmums, bet mēs varam diezgan precīzi saprast, kā viņš grib izskatīties. Un šādi uzzināt par viņu kaut ko daudz svarīgāku. Ir tādas rokmūzikas zvaigznes, kas valkā saulesbrilles un neko daudz nestāsta par sevi. «Prāta vētras» saulesbrilles ir viņu atvērtība un sirsnīgais smaids - tas uzpērk un savaldzina, taču tajā pašā laikā daudz ko paslēpj. Šajā grāmatā lasītājs var ielavīties daudz dziļāk puišu privātajā telpā, domāju, ka dziļāk nekā jebkad agrāk. Un saprast kaut ko ne tikai par viņiem, bet arī par sevi.