Atlanti, kas rotā Latvijas Nacionālā teātra ēku, lauvas Vērmanes parkā, strūklaka ar brīnišķīgo nimfu parkā pie Latvijas Nacionālās operas ēkas, trīs atlanti ar zemeslodi plecos virs ēkas Teātra ielā 9, Benjamiņu nama rotājumi, Biržas komercskolas (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija) interjers, Rolanda statuja un vēl, un vēl… Visi šie mākslas darbi ir izcilā vācu tēlnieka Augusta Folca (1851 – 1926) apbrīnojami ražīgā darba augļi.
Viņa veikums ir novērtēts mākslas zinātnieces Ināras Appenas grāmatā «Rīgas tēlnieks Augusts Folcs», kas klajā nāca pirms deviņiem gadiem, taču visprecīzāk skulptora devumu, šķiet, raksturo luterāņu baznīcas Kristus draudzes mājaslapā teiktais: «Ja nebūtu Augusta Folca veikuma, Rīga būtu garlaicīga, skumja, neizskatīga...»
Vikipēdijā pieejamā informācija par Augustu Folcu ir visai lakoniska: tā vēsta, ka viņš dzimis 1851. gadā Vācijas pilsētā Magdeburgā. Stucco (jeb stuka) meistara amatu viņš sāka apgūt jau 14 gadu vecumā pie tēlnieka Hāba, bet 1869. gadā ieguva vispusīgu profesionālo izglītību Berlīnes Karaliskajā mākslas akadēmijā un 1876. gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Bijis pedagogs Jungas-Štilingas zīmēšanas un gleznošanas skolā, kā arī Rīgas pilsētas mākslas skolā. 1876. gadā Folcs atvēra dekoratīvās tēlniecības darbnīcu Nikolaja, savukārt kopš 1911. gada viņa darbnīca atradās Gaujas ielā 9 (tagadējā Latvijas Mākslinieku savienības kvartāla «Kombināts Māksla» teritorijā).
Runājot par Folca māksliniecisko ieguldījumu, noteikti jāpiemin kādreizējā Rīgas Pirmā pilsētas teātra (tagad - Latvijas Nacionālā opera) atjaunotais interjers, kuru pēc 1885. gada ugunsgrēka Folcs apdarināja ar greznām, graciozām «putti» figūriņām, ziedu vītnēm un teātra simboliem, kas šādā izskatā ir saglabājušies līdz mūsdienām. 1896. gadā Vecrīgas Rātslaukumā virs artēziskās akas, tika uzstādīta Augusta Folca veidotā bruņinieka Rolanda skulptūra (skulptūras oriģināls atrodas Rīgas Sv. Pētera baznīcā, bet Rātslaukumā uzstādīta kopija). Folca darbnīcā darinātie klasicisma dekoratīvie elementi redzami arī Latvijas Nacionālā teātra fasādē. Augusts Folcs veidojis ne tikai Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja) ēkas frontona skulpturālo grupu, bet arī kāpnes, ārējās un iekštelpu kolonnas, viņa roku darbs ir arī netālās Latvijas Mākslas akadēmijas (toreiz Rīgas Biržas komercskola) ēkas dekoratīvais ietērps, un ne velti savulaik šī celtne tika dēvēta par skaistāko ēku Rīgā. Lielajos un Meža kapos atradās daudzi viņa darinātie pieminekļi, un interesants ir fakts, ka Folcs ir autors divu latviešu dižgaru - Kronvaldu Ata un Jāņa Cimzes - kapa pieminekļiem.
Krietni plašāka informācija par Augustu Folcu rodama vietnē Periodika.lv apkopotajās publikācijās. Piemēram, 1987. gada 23. jūnija laikraksta «Cīņa» rakstā «Kamēr atlanti atpūtās» lasāms stāsts par restaurētās zemeslodes atgriešanos Teātra ielas 9 jumta korē. Citastarp raksta autore Aiva Kalve pieminējusi arī faktu, ka 1903. gadā celtās ēkas rotāšanai Augusta Folca vadībā tika izgatavotas trīs atlantu figūras: «(..) Iespējams, ka par ideju kalpoja grieķu mitoloģijas tēls Atlants, kuru par piedalīšanos titānu cīņā pret Olimpa dieviem Zevs sodīja, likdams turēt uz pleciem debesjumu.»
Augusts Folcs ir arī «Nimfas» - otras vecākās Rīgas strūklakas - autors. Strūklaka skvērā pie teātra ēkas 1887. gadā tika uzstādīta par godu 1. Vācu teātra ēkas atjaunošanai pēc ugunsgrēka. Presē ir pavīdējušas neapstiprinātas ziņas, ka skulptūras iedvesmas avots ir viņa paša dzīvesbiedre, savukārt senās fotogrāfijās redzams, ka vienam no četriem bērniem, kas rotaļājas nimfai pie kājām, rokās ir bijusi makšķere. Interesants ir fakts, ka Rīgas strūklakai ir dvīņumāsa Vācijā, Gerlicas pilsētā (arī tā uzstādīta 1887. gadā). Kā pirms vairākiem gadiem norādījis pazīstamais privātvēsturnieks Voldemārs Eihenbaums, Vācijā šī strūklaka tiekot dēvēta sievietes vārdā, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ja, ejot gar Operas skvēru, izdzirdat, ka nimfu kāds tūrists nodēvē par Minnu. Tā kā ārējo apstākļu ietekmē oriģinālā skulptūra bija diezgan cietusi, divsimt gadus vēlāk - 1986. gadā - to nomainīja tēlnieces Mirdzas Lukažas un viņas kolēģu veidotā kopija bronzā; savukārt skulptūras oriģināls atrodas Rundāles pils muzejā.
