VAKARA ZIŅAS. Viņam pieder Džeimsa Bonda auto

Kolekcionēšanas saturs mainās, mainoties laikmetiem. Pagājušajam gadsimtam varam pateikties par auto modelīšu kolekcionēšanas pirmsākumiem, un arī Mariss Stankevičs, jau 10 gadus Norvēģijā dzīvojošs liepājnieks, savu šobrīd ar skaitli 725 raksturojamo kolekciju sāka veidot tieši tad.

Kā sākās tava aizraušanās ar auto modelīšu kolekcionēšanu?

Katram kolekcionāram tas notiek citādāk, kaut gan par auto modelīšu kolekcijām tā nevarētu teikt. Padomju laikos tādas bija daudziem maniem vienaudžiem un klasesbiedriem. Pazīstu gana daudz cilvēku, kam šī bērnības kolekcija saglabājusies vēl šodien. Tiesa, ne visiem tā turpina pieaugt.

Bērnībā ar kolekcijas elementiem mēdza rotaļāties, tāpēc ne visi modelīši līdz mūsdienām saglabājušies teicamā vai samērā labā stāvoklī. Tomēr joprojām dzīvs ir mans pats pirmais 1977. gadā iegādātais modelītis. Lai gan ar to bērnībā rotaļājos, tas ir ciešamā stāvoklī un pat oriģinālajā kastītē - PSRS ražotais «Lada-2102» (jeb žigulis) mērogā 1:43.

Ar ko auto modelīši atšķiras no parastām rotaļlietām?

No parastām rotaļlietām auto modelīšus atšķir mērogs. PSRS laikos uz kastītes bija rakstīts, ka auto modelis domāts kolekcionāriem, un visizplatītākais bija mērogs 1:43, kurš ir arī viens no populārākajiem pasaulē. Iespējams, ka pie vainas bija franči, jo firmas «Dinky Toys» «Moskvich-408» mērogā 1:43 kļuva par prototipu pirmajam PSRS ražotajam tās pašas markas auto modelītim tālajā 1971. gadā. Ar to Krievijas pilsētas Saratovas rūpnīcā «Tantal» aizsākās auto modelīšu ražošana, un jau 1973. gadā tie tika ražoti sērijveidā, nemitīgi paplašinot sortimentu.

Protams, mērogs 1:43 ir tikai viens no populārākajiem šobrīd (lai gan manā kolekcijā visvairāk pārstāvēts tieši šis). Ne mazāk populāri kolekcionāru vidū ir 1:18 smalki detalizēti eksemplāri, kā arī 1:24, 1:36 un citi. Nereti kravas mašīnas un autobusi sastopami 1:87 mērogā un vēl sīkāki (lai būtu savietojami ar dzelzceļa modeļiem un infrastruktūrām).

Pastāsti par savu kolekciju sīkāk. Vai tā sadalās pa tematiskām grupām?

Mana personīgā kolekcija šobrīd ietver 725 dažādu grupu un mērogu modelīšus, taču tā regulāri papildinās. Kolekcijā kā atsevišķas grupas varētu minēt gan «Škoda 706» modelīšus mērogā 1:87 (ražoti savulaik VDR), gan 1:43 mērogā izgatavotās Džeimsa Bonda diorāmas [diorāma ir trīsdimensionāla ainava, kurā ietverti modelis un ainava ap to] ar automobiļiem no konkrētajām Aģenta 007 filmu epizodēm. Tāpat ir samērā plaša «Opel» firmas hronoloģiska modelīšu kolekcija (ražotājs IXO) un populārā modelīšu ražotāja «Minichamps» dažādu auto marku modelīšu klāsts 1:43 mērogā. Kā atsevišķu grupu gribētu nosaukt visus tos modelīšus, kas saņemti kā dāvanas no draugiem, jo tos vieno varbūt ne tik daudz mērogs vai marka, bet dāvinātāju sirds siltums un piemiņa no konkrētā cilvēka.

Vai ir pieejami katalogi, apkopojumi, pēc kuriem var teikt, ka tāda un tāda kolekcija man ir visa?

Modelīšu kolekcionēšana kā process ir absolūti bezgalīgs un arī dārgs, tāpēc vēlams izvēlēties konkrētu virzienu, kurā izpausties, jo šobrīd pasaulē ražotāju ir ļoti daudz (kaut gan vairums tiek ražoti Ķīnā kā jau visas preces), un vai ik dienu parādās kas jauns. Ir firmas, kuras specializējas auto modelīšu tirdzniecībā, izdod arī katalogus ar jaunumiem utt. Taču es jau dažus pēdējos gadus esmu pievērsies nevis jaunumiem, bet tieši otrādi - visa uzmanība un brīvie līdzekļi tiek ieguldīti, meklējot, vācot tieši PSRS 70.-80. gados ražotos modelīšus. Interese ir tikai par retiem un labā stāvoklī esošiem eksemplāriem. Modelīti par retu var padarīt gan krāsa (piemēram, dzeltenā un baltā krāsa ir daudz retāk sastopama nekā citas), gan citas nianses. Nereti divi it kā vienādi modelīši cenā var atšķirties pat par vairākiem simtiem. Šeit visu nosaka nianses. Neprofesionāļa acij pat nepamanāmas.

Un no kolekcionēšanas sākuma visu laiku aktīvi esi papildinājis kolekciju?

Kolekcionēšana no 70. gadu beigām aktīvi turpinājās līdz 80. gadu beigām. Pārmaiņu laiki ieviesa savas korekcijas: veikalos brīvā pārdošanā nekā interesanta vairs nebija, savukārt pie spekulantiem Rīgas Centrāltirgū vai klubos, kur brīvdienās sanāca kopā dažādu jomu kolekcionāri, cenas bija nepaceļamas. Salīdzinoši veikala cena par žiguļa vai moskviča modelīti bija 3,50 rubļi, kas arī nebija maz, bet GAZ-13 «Čaika» maksāja veselus 9,40 rubļus. Jāpiebilst, ka tajā laikā apkopēja saņēma 70 rubļus mēnesī, bet visai laba alga skaitījās 200 rubļi. Savukārt pie spekulantiem rets modelītis varēja maksāt 15-20 vai pat visus 40 rubļus. Matemātika te ir elementāra - pat labi pelnoši vecāki savai atvasei par mašīnītēm neatvēlēs lielu summu. Visai loģiski, ka kolekcionēšana uz nenoteiktu laiku apstājās, kaut ko iegādājoties vien pa retam.

Palēnām kolekcionēšana atsākās, kad 2009. gadā sāku dzīvot Anglijā. Tur gan krāmu tirdziņos, gan speciālos kolekcionāru veikalos atklāju ārkārtīgi plašas iespējas atkal sevi palutināt. Anglijas laikā kolekcija papildinājās ar visai iespaidīgu angļu retro autobusu kolekciju (ražotājs EFE, mērogā 1:76) un dažādiem retro auto modelīšiem.

Tāds īsts devītais vilnis sākās 2011. gadā, kad, jau dzīvojot Norvēģijā, apjautu plašās «eBay» piedāvātās iespējas. To var salīdzināt ar mazuli, kurš nokļuvis saldumu fabrikā. Bija piedāvājums, un bija arī iespējas, kas nekavējoties tika izmantotas. Iesākumā bija brīži, kad mana pastkastīte (neierakstītās sīkpakas Norvēģijā jau tolaik varēja saņemt tieši pastkastē, ja vien tās izmēri bija pietiekami ietilpīgi) atgādināja skatus no Ziemsvētkiem zem eglītes. Pa piecām sešām sīkpakām vienā dienā!

Vai laika gaitā tavas prasības pret kolekciju un vēlmes mainījās?

Protams, ar laiku prasības aug, kļūst izsmalcinātākas. Iekārotie modelīši kļūst dārgāki un tiek iepirkti mazākā skaitā. Toties to vērtība ir daudz lielāka. Teiciens «apetīte aug ēdot» ir pilnīgi vietā: pirmie «eBay» pirkumi bija ap 10-30 eiro gabalā, bet šobrīd reti kāds ir zem 100 eiro. Turklāt patiesi retumi maksās ne vienu simtu vien, ekskluzīvi eksemplāri - arī tūkstošus. Piemēram, pirms dažiem mēnešiem izsolē man ar 1400 eiro izrādījās par īsu, lai tiktu pie kārotā RAF-2907 «Latvija», kas bija speciālais Maskavas 1980. gada olimpisko spēļu olimpiskās uguns transports. Šādi modelīši tika ražoti tikai vienu gadu, un to skaits ir niecīgs. Pat visai bēdīgā stāvoklī esošs, bet oriģināls RAF-2907 var maksāt savus 300 eiro.

Ne mazāks retums ir jau minētā uzņēmuma «Tantal» ražotais zaporožecs ZAZ-68, kuru ražoja īsu brīdi, un tas šobrīd ir absolūta raritāte, rets un tāpēc vērtīgs. Zem 1000 eiro praktiski neiespējami atrast, turklāt piedāvājumā tikpat kā nav vispār. Šo modelīti gan 90. gados uz īsu brīdi atsāka ražot Krievijas Federācijā, bet arī tie jau kļuvuši gana reti, lai arī par daudz draudzīgākām cenām, līdz 50 eiro par labā stāvoklī esošu eksemplāru. Pēdējos gados ārkārtīgi daudz tirgū parādās tā saucamās konversijas - uz PSRS un Krievijas Federācijā ražoto modelīšu bāzes radīti dažādi individuālo meistaru pārbūvētie varianti. Bet mani tādi tomēr nesaista. Man svarīgs ir tieši oriģinālais produkts - nelabots, nepārkrāsots, vēlams arī oriģinālajā iepakojumā.

Kur un kā glabājas tava kolekcija?

Ja kolekcionēšanas bumam atsākoties, mana kolekcija bija it kā divās daļās - tā, kas Norvēģijā, un tā, kas Latvijā, tad šobrīd viss ir vienkopus, jo Latvijā uzturos samērā reti. Kā mana izstāžu zāle tiek izmantota viesistaba, kur viss glīti izkārtots «Depo» iepirktos praktiskos koka plauktos, kuros ievietoti no putuplasta izzāģēti statīvi trepīšu formā pārskatāmākam izkārtojumam. Ir arī pie sienas piestiprināti organiskā stikla penāļi modeļiem, kas ir bez savām kastītēm, vai arī to kastītes ir bijušas necaurspīdīgas.

Šādi penāļi lieliski atvieglo modelīšu kopšanu, kas nu galīgi nav viegls un pateicīgs process. Reizi pa reizei nākas visu šo milzumu slaucīt gan ar putekļu lupatiņu, gan izmantot kompresoru, tīrot tos, kuri neatrodas individuālās kastītēs vai penāļos (līdzīga kopšana ar kompresoru tiek izmantota arī kādai citai manai kolekcijai - 80. gadu japāņu audiotehnikai, jo modelīši nav mans vienīgais hobijs).

Vai veic savas kolekcijas uzskaiti?

Nekādas speciālas uzskaites nav, un nav jau arī tādas izteiktas vajadzības pēc tās, jo būtībā viss man ir prātā. Kamēr nav desmitiem tūkstošu vienību, viss ir viegli pārskatāms arī tāpat. Turklāt nereti apzināti tiek iegādāti eksemplāri, kas dublējas. Jo, ja gadās iespēja ko labu iegādāties par burvīgu cenu, tad ir grēks to nedarīt. Ja vajadzēs, pēc tam varēs pārdot vai iemainīt pret ko citu.

Vai ir kāds ļoti rets eksemplārs, vai arī - ar kuru visvairāk lepotos zinātāju priekšā?

Ņemot vērā, ka tieši PSRS auto modelīšu segmentā aizraujos ar retumu meklēšanu, tad visvērtīgākie un retākie eksemplāri meklējami tieši tur. Nav viena īpašā eksemplāra (vismaz pagaidām), bet ir gana daudz tādu, kas šīs jomas speciālistiem šķiet ļoti vērtīgi.

Zinot tavu nodarbošanos Norvēģijā (kapu apsaimniekošana), uzdošu vienu ar kolekciju nesaistītu jautājumu: kā Norvēģijas kapu kultūra atšķiras no Latvijas?

Jā, jau desmit gadus mana darba ikdiena saistīta ar it kā ne visai priecīgu jomu - kapiem. «It kā» saku tāpēc, ka man darbs ir sirdslieta un daru to ar patiesu prieku. Un kāpēc gan ne, ja nedraud rutīna, visu dienu ir iespēja būt svaigā gaisā, un piedevām lielā mērā esmu pats sev priekšnieks. Un kur tad vēl apkārtējo ļaužu atzinība. Norvēģijā cilvēks, kurš dara šādu sabiedrībai nozīmīgu darbu, ir ārkārtīgi augstu novērtēts.

Ja par atšķirīgo, tad šeit visas kapu lietas atrodas baznīcas pārziņā. Izvada pārsvarā tikai mācītājs, nevis profesionālie izvadītāji kā Latvijā. Vislielākā atšķirība ir ceremonijas norisē: visa atvadīšanās notiek jau baznīcā. Savukārt kapos ceremonija ir ļoti īsa, tāda kā punkta pielikšana. Visi ierodas, pie kapa notiek vairs tikai īsa atvadu ceremonija, pēc kuras visi dodas prom, atstājot kapu vaļēju, līdzīgi kā tas redzēts amerikāņu filmās. Visu aizrakt un sakopt ir kapu darbinieka pienākums. Ja salīdzinām ar latviešu tradīcijām, tad daudz ir kopīga, bet ir arī gana daudz atšķirīga.

Tu zināji, ka intervija būs par kolekciju. Varbūt domāji - labāk būtu pavaicājuši manas domas par... Vai arī - es visiem gribētu teikt...

Gribu teikt, ka jebkurš, kuram radušies kādi jautājumi vai kurš vienkārši vēlas turpināt sarunu, mani var sameklēt un droši uzrunāt «Draugiem.lv». Bet visiem lasītājiem novēlu katram savu interesantu hobiju un rast iespēju sevi piepildīt, garīgi bagātināt un lutināt. Jo, ja paši sevi nelutināsim, tad kurš gan cits to darīs?