Plašāka publika ar Lindu Šulci iepazinās 2017. gadā, kad «STV Pirmā!» skatītājiem piedāvāja sociālā raidījuma «Caur ērkšķiem uz…» pirmās sezonas sērijas. Linda pārējo dalībnieču vidū izcēlās ar to, ka ārēji tik sievišķīgā būtne patiesībā ir transpersona – piedzimusi par vīrieti, bet vīrieša ķermenī vienmēr jutusies slikti.
Iznākt no skapja kopā ar kleitām
Kad 2012. gadā Lindu intervēja kādam portālam, viņa atļāva rakstam pievienot tikai vienu fotogrāfiju, turklāt tādu, kurā redzamajai visnotaļ sievišķīgajai būtnei ar apskaužamo figūru matu krāsa neatbilda tam, kāda Linda tobrīd dzīvē izskatījās. Viņa baidījās, ka tikai kāds viņu neatpazītu... Tāpēc pārsteidza Lindas piedalīšanās raidījumā «Caur ērkšķiem uz...» - kas mainījās, ka ne tikai nebaidījās, ka viņu pazīs, bet pat piekrita kļūt par sabiedrībā atpazīstamu personu? Vai saprata, ka tā labāk tuvosies savam mērķim - dzimuma maiņas operācijai?
«Jā, atceros, ka tā bija... Jāsaka, ka pirmajam šovam - «Caur ērkšķiem uz...» - es nepieteicos pati. E-pastā saņēmu negaidītu ziņu ar piedāvājumu piedalīties. Man nebija, ko zaudēt, varēju tikai iegūt, un es piekritu. Labi, ka tā, jo tur tiešām daudz ieguvu - ar lielu daļu saviem tarakāniem tiku skaidrībā, pēc šova beidzot atjaunoju pasi, tās termiņš bija labu laiku beidzies. Vārdu sakot, radās vēlme un drosme ko darīt. Sapratu, ka dzīvoju savu dzīvi un tā jānodzīvo tā, kā man ērtāk, nevis jāklausās, ko citi grib.»
Jutās morāli sagrauta
Linda atzīst, ka pēc pirmā šova sāka uzdrošināties piedalīties visur, kur patiesībā jau vienmēr gribējies, tikai neatļāvās. Šovam «Gatava pārvērtībām» pieteicās pati, jo tad pirmo reizi bija paredzēta plastisko ķirurgu iesaistīšanās. «Diemžēl no visa, ko izrunājām, neko nedabūju. Biju pāris reizes tikties ar ķirurgiem, noticēju, ka simt procenti būs krūšu palielināšana un puse uz pusi, ka varbūt arī ko darīs sejai. Kā šodien atceros 2018. gada 18. februāra rītu, kad man piezvanīja no šova un pateica - 25. februārī lāzera epilācija un 1. martā fināla filmēšana. Es pat apdullu no tik negaidīta pavērsiena, jo jau biju noticējusi, ka beidzot manā dzīvē kas sāks reāli mainīties. Un te pēkšņi kā ar mietu pa pieri. Staigāju to dienu apdullusi un kā pa miglu. Saņēmu sevi rokās un 1. martā biju, bet 25. februāra pasākumu gan izlaidu, jo mani tas piedāvājums salīdzinājumā ar to, ko gaidīju, vairs neinteresēja. Turklāt biju jau iekāpusi alus jūrā meklējumos, kāpēc tā notika. Lai nu kā man izgāja, noteikti sen jau vairs negribu pārmest šova veidotājiem. Šovs daudzām ir palīdzējis. Ar mani tas tā sanāca, jo tomēr es biju pirmā no transseksuāļiem, kas piedalījās šāda veida šovā Latvijā, un tāpēc, iespējams, nobijās vai kā tamlīdzīgi. Tomēr, atklāti sakot, pēc šī šova biju morāli sagrauta un gandrīz nodzēros,» vēsta Linda.
Patīk filmēties
«Trešais šovs bija TV Net «Egoistes» pārvērtības, kurās uzaicināja pirmo «Ērkšķu» pārstāves, man tur sākumā nebija paredzēts nonākt, bet pāris no meitenēm nevarēja tikt, piedāvāja man, un es, protams, piekritu. Par šīm pārvērtībām man vissiltākās atmiņas,» stāstu turpina Linda.
«Šovos neesmu piedalījusies, lai paspīdētu TV ekrānā, vienmēr to esmu darījusi savtīgos nolūkos. Ja man no tā labums, eju, ja tikai mistisks, ka varbūt, es noteikti nepiedalos. Man labāk patīk filmēties. Esmu filmējusies «Nekas mūs neapturēs», «Suņi nevalkā bikses», «Gads pirms kara» masu skatos, maza lomiņa ar tekstu bijusi seriālā «Viss pa jaunam». Patiesībā aktiermāksla man patikusi kopš bērnības.»
Dzīve ārpus šoviem
Ar «Ērkšķu» meitenēm Linda, protams, sazinās, bet ne ar visām un ne tik regulāri kā kādreiz. Toties viņa var palepoties, ka ir divas ļoti atraktīvas un uzticamas draudzenes, kuras nepametīs, tiklīdz kas ne tā. Viena no tām ir iepriekšējās dzīves sieva Guna. Otra - tagadējā labākā draudzene Laima. Kopā viņas pat izveidoja savu «YouTube» šovu «Nereālās pārvērtības». Tiesa, tikai vienu sēriju.
«Man daudz palīdzēja Aija Strazdiņa - «Caur ērkšķiem uz...» režisore, un viņai esmu ļoti pateicīga. Var teikt, ka viņa paņēma mani savā paspārnē - palīdzēt viņas mammai ar mājas uzkopšanu, aiziet uz veikalu vai, ja vajag, ēst pagatavot. Sadraudzējos ar viņas mammu. Irēna Strazdiņa kļuva, var teikt, man par otru mammu. Tā es saucu viņu līdz šai dienai, kad sazvanāmies,» atzīst Linda.
Vai atpazīstamība, ko sniedza piedalīšanās šovos, nepalīdzēja atrast darbu? «Melošu, ja teikšu, ka galīgi neko dabūt nevarēju. Vienkārši tie varianti bija ar tik mazu atalgojumu, ka, saņemot algu, es jau pat knapinoties pēc nedēļas būtu bez centa kabatā. Tā ka turpināju vien nodarboties ar to pašu, ar ko parasti nedižojas.»
...un neatgriezties vairs nekad
2020. gada oktobrī Linda kopā ar Laimu, vienu no pieminētajām draudzenēm, nolēma, ka jāmeklē darbs ārzemēs, un jau 24. oktobrī apmetās Vācijā netālu no Gotas. Līdzi paņemts gan spilvens, gan sega. 26. oktobris bija pirmā darbadiena «BLG Logistics» (apģērbu noliktava). Draudzene gan šīgada janvārī atgriezās Latvijā, jo tuvojās pases derīguma termiņa beigas, bet šobrīd atgriezties Vācijā neļauj veselības problēmas.
Vaicāta par darba pienākumiem, Linda stāsta, ka sākusi ar pasūtījumu komplektēšanu. «Tā ir skraidelēšana pa lielu noliktavu, vācot kopā preces. Dienā savi 20-30 kilometri kā minimums jānoskrien, un, ja daudz pasūtījumu, tad tīri raitā solī. Kājas, protams, vakarā vairs nenes. Turklāt jāņem vērā, ka pēdējos gadus desmit tāda mājās sēdētāja vien biju. Sākumā gāja ļoti grūti, līdz atguvu fizisko formu un izpratu, kādā tempā strādāt, lai jau darbā aiz bezspēka nenogāztos no kājām.»
Sarunā Linda vairākas reizes uzsver, ka Vācijā ir uz palikšanu, atgriezties Latvijā neplāno un nevēlas par to domāt. Ja nu vienīgi ciemos... Kāpēc tāda pārliecība? «Šeit mani nevērtē pēc tā, kas esmu pēc pases, bet gan uz ko esmu spējīga un kāda esmu kā cilvēks. Pārliecināta esmu, jo strādāju ne to vieglāko darbu, un šādos apstākļos jau kādos divos mēnešos izpaužas visi plusi un mīnusi un jebkurš aptver, ko un kā tālāk. Esmu noklausījusies daudzu citu tekstus. Sākuma stāsta, ka te uz ilgu laiku, bet nepaiet pāris mēnešu kā - ai, te neko nevar nopelnīt, es Latvijā varu nopelnīt vairāk! Man parasti gribas pajautāt - tad kāda velna pēc tu triecies šurp, ja jau Latvijā vari labi pelnīt? Esmu šeit sešus mēnešus, un, ja līdz šim neesmu salūzusi, tad arī nesalūzīšu. Man šeit ir labi, man patīk. Tad kamdēļ lai es brauktu atpakaļ tur, kur man nav nekādas perspektīvas, kā tikai atkal tirgot savu miesu?»
Lindas vēlmes
Līgums ar starpnieku firmu, kura piedāvā darbaspēku vāciešiem, beidzas jūlijā. Vai būs otrs līgums uz nākamiem deviņiem mēnešiem vai ne, vēl nevarot galvot. Firmai nepatīkot tādu piedāvāt, jo tad jāpaaugstina alga. Linda gribētu iestāties tajā pašā darbā bez starpniekiem. Tad būtu gads pārbaudes laika ar tiem pašiem 10,10 eiro stundā. Otrā gadā nāk klāt prēmijas, un tikai trešajā gadā tiktu pie vācu algām. Nav gluži tā, ka, ja atbrauci uz ārzemēm strādāt, tad naudu nav, kur likt.
Darbā izturas ar cieņu
Kāda ir darba devēju un darbinieku attieksme pret cilvēku, kura pasē foto atbilst ikdienas izskatam, bet vārds un dzimums tam neatbilst? «Gan uz darba vestes, gan darba žurnālos, kur visi pierakstās un izrakstās atnākot un aizejot, mans vārds ir Linda. Oficiālos darbinieku sarakstos, protams, ir oficiālais vārds. Uzruna nav oficiālā - gan algas lapas, gan bankas vēstules pienāk ar uzrunu Frau, nevis Herr.
Protams, arī darbā birojā darbinieces zina oficiālo vārdu, bet ar to mani neviens nav uzrunājis, pat ne tad, kad nezināja mani un nebiju sevi apliecinājusi, kāda esmu. Vācu kolēģes, kuras arī zina, kas esmu, ja sākumā smīkņāja, tad tagad ir ļoti draudzīgas.»
Galvenais mērķis nav atmests
Dzīvojot Latvijā, Lindai nebija lielas cerības piepildīt savu mērķi - veikt dzimuma maiņas operāciju. Strādājot te, pati varēs pamazām sponsorēt sev ceļu uz dzimuma maiņu pilnībā. Sākumā - labākiem hormoniem, un tālāk visu pārējo pēc kārtas.
Domājot par to, kā psiholoģiski jūtas cilvēks, kurš piedzimis kā vīrietis, bet iekšēji jūtas un tāpēc arī grib izskatīties kā sieviete, nāk prātā dažādās teorijas par vīriešu un sieviešu raksturu un pārējām atšķirībām. Piemēram, saka, ka vīrieši nesaprot mājienus, bet sievietes grib, lai viņu vēlēšanos uzmin. Uz tādu teorētisku prātuļošanu Linda atbild īsi: «Es uzvedos tā, kā uzvedos, un, kā tas ir, to labāk redz no malas. Es par to sen nedomāju, man jau sen nekas no sevis nav jātēlo.
Rakstura iezīmes... Ja kādreiz biju iecietīga, tagad varu ātri aizsvilties, no bijušās jautra rakstura meitenes maz kas pāri palicis. Pārāk daudz neveiksmju bijis ceļā uz mērķa sasniegšanu. Visvairāk pāri nodarījušas tās mīcīšanās uz vietas, kad neredzi gaismu sava tuneļa galā. Ja kaut kas paspīd, bet tad kādu mistisku apstākļu dēļ nojūk, nervi sāk neturēt, tomēr, lai gan aizsvilstos ātri, es ātri arī atdziestu un nomierinos. Ja esmu bijusi netaisna, nekautrējos atvainoties.
Jebkurā cilvēkā ir abu dzimumu iezīmes. Gluži kā hormoni. Ko es ieteiktu citiem, kas fiziski vai kā citādi nejūtas kā savā ādā vai vietā? Esi, kas esi, un neko netēlo!»
Dzīves fakti
Dzimusi kā zēns 1970. gadā Valmierā. Ir divas māsas - 8 un 9 gadus vecākas. Bērnībā patika vilkt māsu kleitas.
1989. gada rudenī žurnālā «Krokodils» nejauši izlasīja rakstu par transseksuāļiem un saprata, kā dēvējamas paša dīvainās izjūtas.
1995. gada decembrī apprecējās.
2003. gadā atzinās sievai, ka vīrieša loma neatbilst viņa sievišķīgajai būtībai, un turpmāk centās pēc iespējas dzīvot tā, kā iekšēji jūtas.
2017. gadā piedalījās «STV Pirmā!» piedāvātajā sociālajā raidījumā «Caur ērkšķiem uz...»
No 2020. gada 24. oktobra dzīvo Vācijā 15 km no Gotas (Gotha).
Mērķis joprojām tas pats, kas Latvijā - sakrāt naudu dzimuma maiņas operācijai.
