Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Igates pili visdrošāk varēja atrast, ja taujāja nevis pēc Igates ciema atrašanās vietas Limbažu rajonā, bet gan tad, ja skaidri un gaiši paprasīja: «Kur atrodas Valsts agrokomitejas civilās aizsardzības mācību kombināts?» Šobrīd Igates pils vairāk asociējas ar glauniem apartamentiem un smalkām ballēm, kas gan apsīkušas, bet padomju okupācijas laikā uz turieni partijas un valdības spice grasījās mukt, glābjoties no atomkara.
Vēl vairāk - Igates pilī bija jāpieņem lēmumi, kā un cik daudz ar pārtiku apgādāt Latvijas iedzīvotājus, ja karotu ar pūstošajiem imperiālistiem vai kapitālistu izraisītās globālas katastrofas gadījumā. Kādreiz vācbaltu muižnieka savam dēlam celtajai rezidencei briesmu gadījumā bija lemts kļūt par latviešu tautas «maizes klēts» centrālo sadales punktu. Paldies Dievam, tāds brīdis nepienāca!
Varam skepsē raukt pieri un neticēt brīnumainajiem makšķernieku stāstiem, bet viens no patiesākajiem šādiem stāstiem saistīts ar Igates pils izglābšanu. Tieši augsti stāvošu komunistu partijas un valdības vīru kāre pēc līdaku loma no iznīcības paglāba vienu no skaistākajām un lepnākajām pilīm jeb muižām Vidzemē - Igates pili.
Pēc okupantu aizvākšanās un valsts neatkarības atjaunošanas arhīvos brīvpieejā nu izlasāmi vēl pirms dažām desmitgadēm no tautas acīm rūpīgi slēpti dokumenti, kuri liek izbrīnā un neizpratnē ieplest acis. Viens no šādiem dokumentiem ir LPSR kompartijas un Ministru padomes 1982. gada lēmums nr. 154-5, kas par īpaši slepenu objektu pasludināja vēl pirms neilga laika tik daudzu tūristu un kāzinieku iecienīto Igates pili Limbažu novada Vidrižu pagastā. Tagad, pandēmijas apstākļos, pilī saviesīgā dzīve un tūrisma bizness ir pačākstējis, bet gan jau tur atkal uz nebēdu griezīs kāzu valšus un varēs baudīt izsmalcinātu atpūtu un sniegbaltus viesnīcas pēļus.
Padomju laikā Igatē tika paredzēta liela rosība, bet tikai atomkatastrofas gadījumā, kad naidīgo rietumvalstu militāristi uz Rīgu būs uzmetuši kādu atombumbu, bet NATO kareivīgās armādas un kavalkādes vagotu Rīgas jūras līča ūdeņus un Latvijas baltos lielceļus. Šādā apokalipses gadījumā, kā liecina minētais partijas un valdības rīkojums, par kuru nesen grāmatā «Latvija - PSRS impērijas militārā kolonija» atgādināja Ilgonis Upmalis (Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izvešanas no Latvijas kontroles biroja vadītājs no 1992. līdz 1995. gadam), paredzēja uz Igati evakuēt LPSR Sagādes, Meliorācijas un ūdenssaimniecības, Augļu un dārzeņu, kā arī Lauksaimniecības ministriju. Tas nozīmē, ka atomkara gadījumā visas Latvijas cilvēku pabarošana būtu atkarīga no Lauksaimniecības ministrijas pārziņā esošajā Igates pilī pieņemtajiem lēmumiem.
Daudzu padomju Latvijas ministriju evakuācija tika paredzēta uz puslīdz nozarei atbilstošiem namiem, piemēram, Izglītības ministriju bija paredzēts pārvietot uz Madonas 2. vidusskolu, Pārtikas rūpniecības ministriju - uz Cēsu alus brūzi, Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministriju - uz Inčukalna mežniecību, Veselības ministriju - uz Krimuldas tuberkulozes sanatoriju, Tieslietu ministriju - uz Valmieras tiesu, tāpēc mazliet mulsina fakts, kāpēc Igate bija izpelnījusies tādu lauksaimnieku un sagādnieku labvēlību? Šī pils padomju gados, salīdzinot ar daudzām citām Latvijas muižām, netika aizlaista postā. Bet kāpēc?
Pašreizējo Igates pili ap 1880. gadu neorenesanses stilā pēc vācbaltu arhitekta Rūdolfa Heinriha Cirkvica projekta (šī arhitekta meistardarbi ir arī vairāki jūgendstila nami Rīgā - Vīlandes un Elizabetes ielā, kā arī viņa darba devēja pils Bīriņos) uzbūvēja Bīriņu pils īpašnieks, muižkungs Augusts fon Pistolkorss savam dēlam, lai viņš nemaisītos pa kājām senioru Bīriņu muižā un vienlaikus būtu arī vecāku sasniedzamības zonā. Neibādes (tagad - Saulkrastu) kūrorta attīstītājs, dodoties uz pludmali, varēja pa ceļam iebraukt arī Igatē un ne tikai aprunāties, bet arī uzraudzīt sava juniora gaitas lepnajā pilī ar plašu parku un zivju dīķiem.
Pēc Pirmā pasaules kara neatkarīgajā Latvijā vācu baronu un pilskungu laiki beidzās un Igates pils tika nodota Brīvības cīņu dalībniekam Edvartam Jenertam, kas tur saimniekoja līdz 1934. gadam, kad Latvijas bērnu palīdzības savienība no viņa nopirka Igates muižu un tur izveidoja atpūtas namu «Māte un bērns», bet pēc okupācijas 1940. gadā tas tika pārveidots par bērnunamu, kas tur darbojās līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Pēc tam enciklopēdijās ir tikai neliela atsauce: «Sākot ar 1972. gadu Igates pils atradās Lauksaimniecības ministrijas pārziņā. 1996. gadā Igates pili savā īpašumā pārņēma Valsts nekustamā īpašuma aģentūra (VNĪ)».
Šajā gadsimtā pili no VNĪ nomāja un tur bija gan glauna viesnīca, gan iecienīta baļļu, sevišķi kāzu vieta. Līdz aizpērnam gadam tajā saimniekoja šveicietim Rūdolfam Meroni piederošais uzņēmums «Domaines et Chateaux». Nomas līgums beidzās, Meroni aizbrauca no Latvijas, tad sākās pandēmija, tā nu pils pāris gadus stāv pamesta. VNĪ nesekmīgi centušies to iznomāt, bet kurš gan šajos apstākļos grib ieguldīt naudu viesnīcu, tūrisma un saviesīgu pasākumu biznesā.
Vēl pagājušā gada martā, pāris dienas pēc pandēmijas izraisītās ārkārtējās situācijas izsludināšanas, VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs bija visai optimistiski noskaņots un teica: «Zināmākais īpašums, kuram pašlaik tiek meklēts nomnieks, ir Igates pils. Iepriekšējais nomnieks nomas attiecības ar mums izbeidza. Pili vairākkārt esam piedāvājuši nomai, tostarp izsolēs ar lejupejošu soli. Turpināsim meklēt jaunu saimnieku pilij. Mērķis ir, lai Igates pili, tāpat kā ikvienu citu ēku, kāds apdzīvotu, veidotu tur darbavietas un cilvēki to apmeklētu». Nomnieku tā arī nav izdevies atrast, un tagad valsts to nolēmusi pārdot.
Tomēr neatbildēts ir jautājums, kā Latvijas valsts tika pie tādas glaunas, padomju varas neizpostītas arhitektūras pērles. Atbildi uz to var rast ASV latviešu laikrakstā «Laiks» 1995. gada aprīlī publicētajā Latvijas preses apskatā: «Interesanti, ka pili no postīšanas paglābusi tās pārveidošana par civilās aizsardzības objektu. Reiz uz Limbažu rajonu makšķerēt devies kāds augstāks amatvīrs. Salacā vimbas neesot ķērušās, un, lai glābtu situāciju, vietējie kungi dižvīrus atveduši uz Igates pils dīķi, kur pie līdakām tikt vieglāk. Ieraugot pamesto pili, dzima ideja izveidot civilaizsardzības paraugobjektu. Trīs gados pili piemēroja jaunajam mērķim, vēl piecus gadus te notika augstu amatpersonu mācības. Tā kā mācību laikā pilī vajadzēja izvietot pat 220 cilvēkus, tad blakus uzcēla māju, kurai nav apkures, to apsilda ar elektrību, tagad to izmanto kā viesnīciņu. Pilij apkārt ir ļoti skaists parks ar dīķi. Parkā aug Mandžūrijas riekstu koks, tāpēc nekožot odi.»
Savukārt «perestroikas» laikā 1988. gadā Vides aizsardzības kluba (VAK) Limbažu nodaļas biedrs A. Andruss Limbažu rajona laikrakstā «Progress» jau bija paziņojis Igates pils oficiālo statusu: «Pašreizējā brīdī Igates pilī iekārtots Valsts agrokomitejas civilās aizsardzības mācību kombināts. Mācības līdz šim notiek divas reizes gadā ne ilgāk par divām līdz trim dienām, bet pārējā laikā kompleksa ēkas netiek izmantotas.»
PSRS sabrukuma priekšvakarā VAK rosināja «saglabāt lgates pils kompleksu kā Valsts agrokomitejas civilās aizsardzības mācību kombinātu. Noteikt civilās aizsardzības mācību laiku, bet pārējā laikā pilij jābūt izmantotai, dodot priekšroku Limbažu rajona un, pirmkārt, Vidrižu ciema iedzīvotāju vajadzībām».
Pēc 10 gadiem ar VNĪ gādību Igates pilī nekas neatgādināja par tās superslepeno statusu - notika pils restaurācija, atjaunoja iekštelpas, pagrabā ierīkoja baseinu ar mākslīgu ūdenskritumu, pirti un citām atpūtas telpām.
Bet nu vismaz pāris gadus Igates pils ir slēgta. Limbažu novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Kamala »Vakara Ziņām« teica: «Limbažu novada pašvaldībā nav vērsies neviens interesents ar vēlmi nomāt Igates pili. Mūsu rīcībā nav informācija, ka pils komplekss būtu iznomāts. Pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas, zinām, ka apsaimniekota tiek tikai pilij pieguļošā ēka - Igates Dzirnavu krodziņš, bet plašāku un precīzāku informāciju var sniegt «Valsts nekustamie īpašumi».
Pašvaldība nav domājusi par Igates pils tālāko attīstību vai apsaimniekošanu. Vienlaikus norādām, ka pašvaldībai šis objekts ir nozīmīgs no tūrisma un atpūtas viedokļa, gan kā apskates, gan naktsmītnes vieta, bet jautājums par Igates pils tālāko attīstību vai apsaimniekošanu nav pašvaldības dienas kārtībā.
Arī attiecībā uz jautājumu par bunkuriem zem pils lūdzam vērsties pie VNĪ, mūsu rīcībā informācija par to, kādas liecības saglabājušās no tā laika, nav.»
Pilsētpētnieku biedrības «Grauzti», kuras īpašā uzmanības lokā ir padomju laika bunkuri un patvertnes, pārstāvis Māris Rudzītis »Vakara Ziņām» teicās neko nezinām par bunkuriem zem Igates pils: «Pēc man pieejamās informācijas, tuvākās pazemes būves ir Limbažos, tur arī ir bijušais rezerves vadības punkts. Iespējams, varbūt ir bijušas pārveidotas Igates pils pagrabu telpas.»
Kāda ir Igates pils nākotne un kas varētu būt noticis ar iespējamiem padomju laikā izbūvētajiem bunkuriem, »Vakara Ziņām« pastāstīja VNĪ valdes loceklis Andris Vārna: «Izvērtējot Igates pils jeb muižas kompleksa Limbažu pusē ilgtermiņa attīstības iespējas un nepieciešamos ieguldījumus, pieņemts lēmums īpašumu pārdot, radot iespēju kompleksa jaunai attīstībai. VNĪ šogad uzsāks īpašuma pārdošanas izsoles. Pārdošanā iegūtos līdzekļus ieguldīsim valstij nepieciešamo īpašumu sakārtošanā.
Komplekss līdz 2019. gada rudenim tika iznomāts. Nomnieks pildīja līgumā noteiktās saistības un veica īpašuma uzturēšanu. Pēc īpašnieka lēmuma pārcelties ārpus Latvijas, VNĪ pārņēma īpašumu 2019. gada rudenī un turpināja nekustamā īpašuma apsaimniekošanu. Tika uzsāktas nomas tiesību izsoles, meklējot jaunu kompleksa nomnieku, tomēr tāds līdz šim nav rasts. Īpašuma tehniskā stāvokļa uzturēšana valstij izmaksā 129 000 eiro gadā. Pēc VNĪ provizoriskajām aplēsēm, Igates pils īpašuma tālākai attīstībai nepieciešami kapitālieguldījumi dzīvojamās mājas ar jumtu izbūvei, pagrabu un kūts ar siena šķūni konservācijai vai būvju atjaunošanai ap 287 000 eiro apmērā. Šādus ieguldījumus valsts var veikt ēkās, kurām ir skaidrs nākotnes pielietojuma mērķis.
Lai īpašums nestāvētu tukšs, VNĪ pērn pieņēma lēmumu atgriezt dzīvību krodziņam, atdalot kafejnīcu no pārējā īpašuma, kas deva iespēju šīs telpas iznomāt publiskās izsoles ceļā, tādējādi mazinot valstij radītos zaudējumus. No 2020. gada augusta krodziņu nomā SIA «Munda».
Atbilstoši uzņēmuma stratēģijai VNĪ ilgtermiņā uztur īpašumus, kas nepieciešami valsts pārvaldei, savukārt īpašumi, kuri publiskajām iestādēm ilgtermiņā nav nepieciešami un valstij rada zaudējumus, tiek atsavināti likumā noteiktajā kārtībā.
Liecības par padomju laika bunkuru Igates pilī nav saglabājušās. Vieta, kur bija pils (bunkura) rezerves izeja, ir aizmūrēta un uz tās izveidota dobe, kur savulaik, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā (2004. gadā), iestādīja rozes.»
