«Jau trīspadsmit gadus dzīvoju Londonā. Ārprāts, kā tas laiks skrien,» sazvanīts savā Londonas mājā, telefonsarunā ar »Vakara Ziņām« saka mācītājs Māris Sants. Viņš atklāj, ka kovidlaiks ir ļoti sarežģīts, jo no šīs slimības diemžēl miruši vairāki viņa draugi, turklāt, tā kā lūgšanas un dievkalpojumi ierobežojumu dēļ notiek attālināti, viņa darba slodze beidzamajā laikā ir teju trīskāršojusies. Taču Māris cenšas izbrīvēt laiku arī saviem hobijiem – biškopībai, dārzam un pastaigām. Savukārt gleznošanai viņš nav pieķēries kopš janvāra, taču cer, ka ziedošie Londonas dārzi un parki tomēr atkal iedvesmos ķerties pie otas un krāsām.
Visvairāk pietrūkst apskāvienu
Lai arī Māris pats poti pret Covid-19 ir saņēmis jau janvārī un tāpēc jūtoties krietni drošāk, viņš neslēpj, ka gan pats, gan draugi un paziņas no visa notiekošā ir ļoti noguruši. «Mana kolēģa sievai ir tā saucamais ieilgušais kovids - sekas pēc slimošanas. Taču viskaitinošākais un visgrūtākais ir tas, ka nedrīkstam apskauties… Un cilvēkiem, kas ir vieni, visvairāk vajag tieši apskāvienu, lai nesajuktu prātā…» Māris gan atzīst, ka beidzamajā laikā šo noteikumu gadoties pārkāpt: kad pie viņa ciemos atbrauc draugi, tad pēc kārtīgas pastrādāšanas dārzā viņi mēdzot apskauties. «Tagad man liekas, ka varētu apskaut katru dzērāju - tāpēc, ka pietrūkst tieši cilvēciskas tuvības…» Pirms kāda laiciņa Māris sastapis vienu no bezpajumtniekiem, ar kuriem kā kapelāns strādā Rietumlondonas misijā (West London Mission). «Pajautāju, kā viņam klājas, kā viņš izticis nesenajās aukstajās dienās. Pēc sarunas atvadoties jau grasījos piesist ar elkoni viņa elkonim, kas tagad aizstāj sasveicināšanos, un šis cilvēks man vienkārši apkrita ap kaklu. Tā ka apskāvienu acīmredzot pietrūkst ne tikai man. Iespējams, mēs riskējām abi divi, bet ko darīsi? Patiesībā pēc šī īsā mirkļa man kļuva tik silti ap sirdi! Tagad, pēc potes, patiesībā apskauju visus, kas ļaujas…»
