VAKARA ZIŅAS. Kādreizējās šausmu mājas

 
Glauno namu sienas piesūkušās ar tūkstošiem nevainīgu cilvēku asinīm un asarām. Nacistu un komunistu nežēlīgie režīmi tur pasludināja nāves spriedumus. ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Rīgā, Maskavas forštatē ir divi piecstāvu nami ar baisu vēsturi, no kuriem teju pusgadsimtu nāvē, spaidu darbos un nežēlīgā karaklausībā tika sūtīti tūkstošiem Latvijas un, pēc visa spriežot, arī desmitiem citu Eiropas valstu pilsoņu. Tie ir vairāk nekā gadsimtu veci īres nami Viļānu ielā 14 un 16, kuri nu smalki renovēti un kuros tiek pārdoti ekskluzīvi dzīvokļi, potenciālos iedzīvotājus piesaistot ar mistiskām pagānu zīmēm.

Tirpas pār kauliem

Vairāki »Vakara Ziņu« uzrunātie rīdzinieki, iepazīstoties ar namu vēsturi, teic, ka viņi ne par kādu naudu nevēlētos tur dzīvot. Māju sienas vārda tiešā nozīmē piesūkušās ar nevainīgu upuru asinīm un asarām, bet tas tiek slēpts, labākajā gadījumā - noklusēts. Šo namu nesenā pagātne ir ne mazāk baisa kā slavenās Stūra mājas jeb Tetera nama likteņgaitas. Varbūt pat vēl baisāka, jo Stūra mājā lēmumus pieņēma, bet Viļānu ielā īstenoja. Stūra mājas izremontētie dzīvokļi un apartamenti īpaši nevienu neuzrunā, jo visiem labi zināma šīs ēkas vēsture, bet Viļānu ielā notikušie noziegumi no vēsturiskās atmiņas pamazām sāk izgaist. Kā Viļānu ielas nami piepildīsies, to rādīs laiks, jo tur tikko sākta apartamentu tirgošana.

Uzzinot ēku vēsturi, tirpas skrien pār kauliem. Viļānu ielā 14 un 16 Latvijas un daudzu citu okupēto valstu cilvēkiem sākušies visšausmīgākie Golgātas ceļi, ko vien okupācijas vara var nodarīt saviem paverdzinātajiem - ebreji sūtīti nošaušanai uz Rumbulas mežu, nevainīgi Latvijas pilsoņi dzīti uz Sibīriju spaidu darbos necilvēcīgos apstākļos, latviešu puiši sisti par runāšanu latviešu valodā un kā lielgabalu gaļa aizvesti uz Afganistānas karalaukiem.

Parasti Maskavas forštates īres nami

Ēkas Viļānu ielā 14/16 1914. gadā kā piecstāvu īres namus uzbūvēja namīpašnieks Berkovičs, 2009. gadā vēsturiskā atskatā par Rīgas geto vēstīja raidījums «Ielas garumā». Toreiz raidījuma anotācijā tika piebilsts: «Smagā vēstures nasta ilgi traucēja apkaimes atdzimšanai, bet tagad daudzas mājas tiek atjaunotas un jūtama arī saimnieciskā rosība.»

Te jāpiebilst, ka līdzās tagadējiem namiem ar Viļānu ielas 14. un 16. numuru bija arī koka ēka Viļānu ielā 14/16, kas tāpat piederējās šim Viļānu ielas kompleksam. Pagājušā gadsimta sākumā tur atradās Rīgas kara apriņķa pārvaldes kazarmas, bet vēlāk, pēc padomju otrreizējās okupācijas, jau kara komisariāta laikā, klubs, kur okupantu savaņģotajiem latviešu puišiem rādīja padomju ideoloģijas pārsātinātas kinofilmas.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Viļānu ielas nami sāka dzīvot parastu īres namu ikdienu. Pirmajā stāvā bija veikali, bet augšstāvos dzīvokļi. Tā laika presē par notikumiem šajās ēkās neko daudz nevēsta - ir vien sludinājumi no sērijas «pērk, pārdod, izīrē». Ik palaikam (līdz Kārļa Ulmaņa pučam) parādās arī kāda kriminālziņa - kāds kaut ko nozadzis vai uzrīkojis ģimenes skandālu. Protams, savu zīmogu uzliek arī Maskavas forštates īpašā aura - strādnieki rajons, netālais Centrālcietums un līdzās esošā Sarkanā kalniņa (krieviski - gorka) tirdziņš, kur notiek naska andelēšanās.

Neķītra kopošanās, ar cirvi saskaldītā sieva...

Tomēr arī pirmās brīvvalsts laikā šajā vietā viss nebija tik mierīgi, kā gribētos, par ko liecina tā laika avīžu «karstā hronika»:

*«Par parādīšanos atklātībā piedzērušā stāvoklī sodītas sekošas personas: Ivans Bielovs no Ludzas ielas 90 ar 50 lat. vai 14 dienām aresta un Michails Kuzminovs no m. Kalnu ielas 21 ar 100 lat. vai 1 mēn. aresta. Abi pazīstami «pašpuikas», ielauzušies svešā dzīvoklī Viļānu ielā 14, apdraudot iedzīvotājus ar atvāztu kabatas nazi» («Policijas Vēstnesis», 1924. gada 23. maijs).

*«Ģimenes drāma. Vakarrīt, pulksten 6 Viļānu ielā 14 kaimiņi izdzirduši centrālcietuma jaunākā uzrauga Vasiļa Ļiņika dzīvoklī troksni un vaimanas. Piesteigušies pie dzīvokļa loga, tie ieraudzīja uz grīdas asinīs guļot vairākus cilvēkus. Tūliņ izsaukta policija un atrasta Ļiņika sieva, 36 g. v. Nadežda, un 15 g. v. meita Vera uz grīdas ar sadragātām galvām, vēl dzīvas, bet 13 g. v. dēlēns Stepans jau pagalam asinīs guļam. Pats Ļiņiks atrasts bez dzīvības sāņistabā, gultā ar pārgrieztu rīkli. Gadus 5 vecā otra meitene atradās gultā zem segas vesela un 2 g. vecais puisēns nosēdināts logā, arī vesels. Noziegums pastrādāts ar cirvi. Grūti ievainotā māte ar meitu aizvestas uz pilsētas slimnīcu, bet viņu dzīvības atrodas briesmās. Ļiņiks nedzīvojis visai saticīgi ar savu sievu, bijis grūtsirdīgs un bieži izlicies nenormāls. Izdarījis noziegumu, viņš iegājis sāņistabā, iegūlies gultā un pārgriezis ar nazi sevīm rīkli, tā kā noasiņojis un turpat nomiris» («Latvijas Kareivis» 1925. gada 27. maijs).

* Tā paša gada rudenī - 19. septembrī «Latvijas Kareivī» rodama vēl viena policijas ziņa, kas liecina, ka Ļiņika ģimenē drāmas turpinās: «17. sept. Viļānu ielā 14 iedzērusi kādas nāves zāles Anna Linika un tad izlēkusi pa 3. stāva logu un aizvesta bez samaņas uz pilsētas slimnīcu, kur mirusi».

* ««Labi kaimiņi». 21. dec. sarakstīts protokols pret Annu Landau no Viļānu ielas 16 par līdziedzīvotājas Jevdokijas Kudriašinas piekaušanu» («Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis», 1927. gada 23. decembris).

* «Par neķītrību 11. febr. sarakstīts protokols pret Jāni Erdmani no Viļānu ielas 16, kurš, ejot pa Dzirnavu ielu, no muguras puses saķēris Ernas Šķenders kāju virs ceļa, pie kam Šķ. pakritusi. E. lietojis arī neķītrus vārdus («Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis» 1928. gada 14. janvāris).

* «Smagi apsūdzēts tēvs. 8. oktobrī policijas 9. iecirknī ieradās Nadežda Voroņko no Viļānu ielas 14 un ziņoja, ka viņas vīrs Nikolajs izdarījis kopošanos ar savām meitām: 18 g. v. Jevgeņiju, 16 g. v. Lidiju un 10 g. v. Valentini. Meitenes pie nopratināšanas to apliecināja» («Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis», 1930. gada 10. oktobris).

Pēdējais ceļš

Viss kardināli mainās, ienākot okupantiem. 1940. gadā ēkas nacionalizē. Šī paša gada vasarā Latvijā iesoļo nacisti un Viļānu ielu iekļauj Rīgas geto teritorijā. Vietējiem liek sakravāt savas mantas un pārvākties uz citiem Rīgas rajoniem, kur no dzīvokļiem izdzīti ebreji. Bet ebrejus sadzen Maskavas forštates geto. Lielākajai daļai no tiem jau novembrī un decembrī bija jāmēro pēdējais ceļš uz nošaušanu Rumbulas mežā. Pēc tam Latvijas ebreju vietā Rīgas geto iemitināja citu Eiropas valstu ebrejus, no kuriem vairumam holokausta šausmas arī bija pēdējais šīs dzīves «piedzīvojums».

1941. gada 17. oktobra tā laika centrālais Latvijas dienas laikraksts «Tēvija» ziņo: «Rīgas pilsētas ceļu direkcija paziņo, ka sakarā ar geto izbūvi satiksmei slēgta visā garumā (..) Viļānu iela». Vairāk par baisajiem notikumiem Viļānu ielā tā laika prese neziņo.

Nekustamo īpašumu attīstītāji iedomājušies, ka latviešu pagāniskās spēka zīmes varēs aizgaiņāt Viļānu ielas šausmu namu baiso auru. / Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Tautas ienaidnieku cietums

Tikpat nerunātīga par notikumiem šajos namos bija arī padomju okupācijas prese. No 1946. līdz 1956. gadam tie bija vieni no visrūpīgāk apsargātākajiem namiem Latvijas galvaspilsētā, jo tur - Latvijas PSR pārsūtīšanas cietumā - tika sadzīti tautas ienaidnieki. Aiz oficiālā nosaukuma slēpās «vergu loģistikas centrs», kas nozīmēja darba spējīgo ieslodzīto no visiem Latvijas cietumiem sadzīšanu vienuviet un nosūtīšanu uz «gulaga» nometnēm Sibīrijā. Tautas valodā runājot, tas bija beztiesīgu vergu sadales punkts tiem tautas ienaidniekiem, kurus nepaspēja vai nevarēja izvest 1941. gada 14. jūnija vai 1949. gada 25. marta deportācijās.

Tikko Viļāņu ielā tika sakomplektēta 32 darba spējīgo cietumnieku grupa (viena lopu vagona porcija), tā viņus bruņotu apsargu un asinssuņu pavadībā pa tuvējo dzelzceļa uzbērumu dzina uz ešalonu Vagonu parkā. Šis dzelzceļa uzbēruma ceļš rīdzinieku vidū arī ieguva baisu apzīmējumu - Golgātas ceļš. Par Staļinlaika noziegumiem Viļānu ielā visus padomju gadus un arī labu laiku pēc tam atgādināja šo namu «arhitektoniskie dizaina elementi»: namus Viļānu ielā 14 un 16 trešā stāva līmenī savienoja pāreja - koridors (neies taču tautas ienaidniekus dzīt svaigā gaisā pāri pagalmam!) un vairākus metrus augstais dzeloņdrātīm apvītais žogs.

Novadpētnieks un Latvijas Nacionālas pretestības kustības dalībnieks Uldis Lasmanis, kurš pats 1947. gadā uz savas ādas izbaudīja Viļānu ielas cietuma «labumus», pirms 12 gadiem LTV raidījumā «Ielas garumā» stāstīja par apstākļiem cietuma kamerās. Kameras bija blakšu apsēstas, tās bija milzīgas - paredzētas 40-60 ieslodzītajiem.

Pārmērīga dzeršana izglābj dzīvību

Pēc Staļina ēras beigām Viļānu ielas kādreiz varenie īres nami pārvērtās par citu beztiesīgu cilvēku komplektēšanas un pārsūtīšanas centru. Ēkas nonāca Baltijas kara apgabala rīcībā, kas tur iekārtoja armijas iesaukšanas punkta korpusus. Tur sadzina jauniesaucamos ne tikai no Rīgas, bet arī tuvējās apkārtnes kara komisariātiem un sadalīja pa dienesta vietām padomju sarkanarmijas rindās.

Dzejnieks un fotogrāfs Livars Jankovskis savā blogā dalās atmiņās par šo laiku: «Viļānu iela Rīgā daudziem jo daudziem Latvijas iedzīvotājiem asociējas ar Rīgas rajona un pilsētas Kara komisariātu, no kurienes tūkstošiem jaunu puišu tika iesaukti aktīvajā kara dienestā (..). Tas bija šausminoši, kā tas notika, ko puiši izjuta, ko domāja... (..) Aiz šīs ēkas bija liels iekšējais pagalms, kurā jaunieši gaidīja savu likteni. (..) Kādreiz jauniesaucamie tur pavadīja vairāk par nedēļu, naktis pārlaižot komisariāta pārblīvētajās un sasmakušajās telpās, guļot uz cietām nārām... neziņa, neziņa, neziņa... jau aizrestoti logi, jau daudz visādu aizliegumu. Jau pirmās izcilās un nedzirdētās rupjības, pazemojumi, izdzīvošanas «diplomātija», visas komandas un saskarsmes tikai krievu valodā.»

Ja vēl pavisam nesen pie dzeloņdrātīm apvītā žoga drūzmējās tur ieslodzīto tautas ienaidnieku radi un draugi, lai, iespējams, pēdējo reizi cauri žogam ieraudzīto savus mīļos, tad tagad žoga ārpusi apsēda iesaukto puišu mātes un tēvi, mīļotās meitenes un draugi, lai reizēm arī uz mūžu atvadītos no saviem zēniem. Lai okupantu savaņģotajiem puišiem dotu kādu «mierinājuma avotu», pāri žogam izmazgātās ķīmisko tīrīšanas līdzekļu plastmasas pudelēs tika lidināts šņabis. Šāds alkohola sūtījums izrādījās par dzīvības glābēju, »Vakara Ziņām« pastāstīja Guntis, kurš 18 gadu vecumu bija sasniedzis padomju ofensīvas Afganistānā laikā pagājušā gadsimta 80. gadu pirmajā pusē un gaidīja iesaukumu PSRS armijā: «Bija paziņota fatālā vēsts - esmu iedalīts grupā, kuru vedīs uz Afganistānu! Pēdējā vakarā pirms došanās nezināmajās tālēs satvēru pārsviesto plastmasas šņabja pudeli un piedzēros līdz nemaņai. Nezināju ne rīta, ne vakara, galva griezās, nekādi nevarēju atrast savu kazarmas lāvu, pat vairs neapjēdzu, kurā stāvā tā ir. «Nolūzu» pirmajā brīvajā… Kad no rīta piecēlos un ar smagu galvu sāku meklēt savējos, praporščiks man uzbrēca: «Gģe šļaješsja! Vse tvoji uže ujehaļi!» («Kur vazājies! Visi tavējie jau aizbrauca!»). Man iesaukumu atlika uz pusgadu un vairs neaizsūtīja uz Afganistānu, bet gan Krievijas iekšieni. Šis gadījums pierāda, ka pārmērīga alkohola lietošana ir pat ieteicama, jo var saglabāt dzīvību. Tas tā jokam, jo citiem tā nepaveicās…»

Ar mistiskām zīmēm pret sliktu auru

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Viļānu ielas nami nonāca Iekšlietu ministrijas pārziņā un tajos iekārtojās gan Robežsardzes pārvalde, gan Policijas basketbola klubs, gan citas atjaunotās Latvijas iekšlietu sistēmas struktūras. Gadsimta sākumā ministrija ēkas nolēma pārdot un iegūto naudu investēt jaunā ministrijas kompleksa būvniecībā Gaujas ielā. Domāts, darīts. Ēkas nonāca Finanšu ministrijas pārziņā, kuras uzdevums bija tās notirgot. Tās arī nopirka nekustamo īpašumu projekta attīstītāji, kuriem Rīgas būvvalde izdeva nepieciešamās būvatļaujas ēku atkalpārbūvēšanai par moderniem īres namiem.

Ir pazudusi gan arestantu pāreja trešā stāva līmenī, gan augstais žogs, gan arī noteikti izraktas geto laikā noslēptās ebreju bagātības (kaimiņmāju iedzīvotāji savulaik zināja stāstīt, ka viņi drīz pēc kara bijušajā Rīgas geto teritorijā, saņemot padomju varas piešķirtos dzīvokļus, ik pa laikam atraduši kādas nogalināto ebreju lietas, pārsvarā ne jau zeltu un sudrabu, bet gan traukus, kurpes, drēbes, sadzīves priekšmetus).

Ēku tagadējie īpašnieki ir centušies labot to slikto auru un karmu fasādes apdarē izmantojot krāsu simbolismu - zaļš (dabas pasaule, harmonija, veiksme); zils (patstāvība, uzticamība, veiksme, gudrība, aizsardzība); balts un dzeltenīgs (drošība, tīrība, garīgums); sarkans un violets (enerģija, mundrums, spēks). Fasādes dekorā iestrādātas etnogrāfiskās zīmes, kuras mājas iedzīvotājiem aicinātas nest labklājību, mieru un harmoniju: Dievs, Jumis, Auseklis un Aka. Ēkas tik tiešām nu izskatās glītas, taču dažas nedēļas pēc to publiskas atrādīšanas uz nama fasādes var manīt nodrupušu apmetumu.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!