VAKARA ZIŅAS. Vai Covid-19 ir mainījis cilvēkus ap jums? Atbild sabiedrībā pazīstami cilvēki

 
Politoloģe Ilga Kreituse ©F64 Photo Agency

Jau gandrīz gadu dzīvojam Covid-19 apstākļos, pielāgojoties nemitīgām izmaiņām. Mainās ne tikai dzīves ritms, bet arī mēs paši. Žurnāls »Vakara Ziņas« vaicāja vairākām sabiedrībā zināmām personībām, kādi ir viņu novērojumi par kovida sekām, proti, izraisītajām pārmaiņām pašos, līdzcilvēkos un sabiedrībā.

Fotogrāfs un politikas vērotājs Mārcis Bendiks: tā dzīvoju sen

«Pēdējos četrus gadus dzīvoju tā, kā šobrīd iesaka valdība. Dzīvoju mājās, braucu uz veikalu viens un jūtos ļoti labi pats ar sevi. Izrādās, tagad tā dzīvo visi. Bet es to daru gadiem. Drusku kaitina, ka jāvelk maska, man tas nepatīk. Bet neko darīt. Divreiz nedēļā 15 minūtes veikalā - tik daudz es varu pieciest.

Pie mums Baldonē cilvēki negrūstās, ievēro noteikumus. Te vispār ļoti jauki un mierīgi cilvēki dzīvo. Neesmu ievērojis, ka cilvēki kļūtu nepieklājīgāki. Es nevienam neesmu jautājis: «Cik priecīgs jūs esat ievērot šos noteikumus?» Bet noteikumus, cik redzu, visi ievēro. Dzīve turpinās. Veikali strādā. Aptiekas strādā. Pakomāti pie veikaliem strādā, pie tiem reizēm ir rindas. Baldone man ir lielpilsēta. Es dzīvoju krietnu gabaliņu ārpus pilsētas, Baldones novadā. Dzīvoju skaistā vietā pie dabas jau 15 gadus un iesaku arī visiem citiem.

Gan jau citus cilvēkus Ziemassvētku svinēšana un tādas lietas ietekmē, bet es nesvinu Ziemassvētkus. Pēdējos 20 gados šajā laikā esmu otro reizi Latvijā, jo man riebjas Ziemassvētki. Es vienmēr esmu centies tos sagaidīt vai nu budisma, vai islāma valstīs. Nebija jāēd kāposti, līdz ar to briesmīgākās lietas, kas saistās ar Ziemassvētkiem, gāja garām. Ceļot nevar, toties nauda ietaupās. Vienīgais, ko varu ieteikt citiem: nekad nemelot bez vajadzības!»

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!

Garīdznieks Valters Korālis: mācītājiem grūts laiks

«Protams, esmu sašutis par to, kas notiek pasaulē. Piederu pie cilvēkiem, kas uzskata, ka tas ir mākslīgi radīts. Vienalga, kā mani sauktu, es uzskatu, ka tā ir pasaules līmeņa ekonomiska afēra, kas piesegta ar vīrusu. Domāju, ka kāds vīruss gan ir, vai to sauc par kovidu vai ko citu. Domāju, ka nevajadzētu satraukties par to, jo dabā mēdz būt arī dabiskā atlase. Šī histērija par to, kas tagad notiek, ir diezgan pārspīlēta. Taču ziņu raidījumos būtu jārunā par cilvēkiem, kas tagad izdarījuši pašnāvības. Nupat Cēsīs viens cilvēks izdarīja pašnāvību pie tilta. Paudīšu diezgan nepopulāru viedokli, bet uzskatu, ka tas ir saistīts ar šo laiku. Attālinātā distance atsvešina cilvēkus.

Esmu tās tautas pusē, kas uzskata, ka tā lieta tiek skatīta vienpusēji. Jā, protams, no vīrusiem, gripas ir jāuzmanās. No daudz kā jāuzmanās. Bet šī panika, manuprāt, ir pārspīlēta. Tas ir mans viedoklis. Par saslimšanu ar AIDS un pašnāvībām nerunā. Redzam, kā norej Pēteri Apini. Es neesmu mediķis, bet pasaulē ir mediķi, kas ir publicējuši citādāku viedokli, bet tas tiek izņemts. Par kādu demokrātiju mēs runājam? Tā ir ilūzija. Ja cilvēks nesludina vardarbību, karu vai ieročus, tad kāpēc šis viedoklis tiek ignorēts?

Domāju, ka pienāks brīdis, kad tie ļaudis, kas nevēlas nēsāt maskas un uzskata tās par cilvēktiesību pārkāpumu, pieprasīs veikalu, kur to drīkst darīt. Ļausim šiem cilvēkiem iepirkties tādā veikalā! Cilvēki sāk neticēt tam, ko raksta un saka valdība. Tas ir pašsaprotami, jo mēs redzam, kas notiek. Kur paliek tie lielie miljardi? Man kā mācītājam cilvēki zvana, saka, ka viņi nedzer, nepīpē un neko sliktu nedara, bet viņiem nav darba. Viņiem ir jāmaksā ne tikai ikmēneša rēķini, bet arī kredīti bankām. Bankas nav nemaz tik pielaidīgas, kā izskan reklāmās. Bankas uz tiem īpašumiem skatās diezgan kārīgi. Laimīgi ir tie, kuriem ir darbs un nav kredītu. Tāda sajūta man ir par šo laiku.

Nerunāšu ar tādām frāzēm: būs jau labi; vienreiz tas beigsies. Nekas te nebeigsies. Ja cilvēki neprotestēs pret to, kas notiek, nekas te nebeigsies! Šis viss ir izdevīgs tām kompānijām, kas visu šo atbalsta un nopelna ar to. Ar to nopelna ļoti daudzas pasaules korporācijas. Manuprāt, Latvijai ir tik liels ārējais parāds, ka to vienkārši nevarēs atdot. Mēs kā valsts dabūsim atdot privātkompāniju rokās «Latvijas valsts mežus» vai «Latvenergo», jo nevarēs atdot naudu, kas tiek nemitīgi ņemta. Ražošana mums jūk un brūk, bet meži tiek cirsti.

Kā raksta Jaunajā Derībā, tikko tu esi spitālīgs, tevi ir jānošķir no sabiedrības. Ja būtu izolējuši slimos cilvēkus, ļaujot pārējiem dzīvot kā ierasts, tas pat nebūtu cietsirdīgi. Kad saslimu ar gripu, tad slimnīcā mani ievietoja karantīnā, atsevišķā istabā un izolēja.

Es diezgan daudz laika pavadu kapsētās. Pārsvarā tagad ir bēres. Dodos arī iesvētīt mājas. Redzu, ka daži cilvēki, kurus pazīstu personīgi, ir mainījušies. Viņi grib, lai iesvētu māju, jo ir depresija. Domāju, ka patiesākiem mācītājiem, kas strādā no sirds, šobrīd ir grūti.»

Politoloģe Ilga Kreituse: tas ir pārbaudes moments

«Mans novērojums: pārmaiņas ir jūtamas. Jūtamas tanī ziņā, ka paši pārliecināmies - jaunieši nav tikai interneta paaudze, jaunieši nevar dzīvot tikai no telefona, planšetes. Cilvēkiem tiešām ļoti pietrūkst savstarpējās saskarsmes, pietrūkst visos līmeņos, sākot jau no radinieku attiecībām. Reizēm pat brālis ar māsu nevar lāga satikties. Īpaši, ja dzīvo ārzemēs. Varbūt pietrūkst pat tas, kas mums ikdienā reizēm šķita kaitinoši: ko viņš man uzbāžas, es ļoti labi varu bez viņa iztikt... Tas liek pašiem aizdomāties par to, kā mainās attieksme. Bet, no otras puses, cilvēki kļūst nervozi pavisam cita iemesla dēļ, ko agrāk nevarēja iedomāties. Tas ir pārbaudes moments. Tagad veikalos varam ieraudzīt cilvēku iekšējo neapmierinātību. Agresivitāte, kas tiek izrādīta, parāda, ka cilvēkos tā iekšējā neapmierinātība ir bijusi.

Kovids ir veicinājis to, kas lēnā garā briedis. Kā augonis, kas ir uzsprādzis vaļā un beidzas. Tā negācija, kas lēnā garā brieda, nonākusi galapunktā. Iespējams, citos apstākļos tas notiktu pēc ļoti ilga laika un uz cilvēku iedarbotos negatīvāk nekā šī brīža risinājums. Es zinu piemēru, ka cilvēki ļoti ilgi nevarēja izlemt, ko darīt. Tagad, mājās dzīvojot, izrunājoties, nonāca pie secinājuma, ko darīt. Kariņš piespieda, cilvēki atrisināja.

Un vēl. Mēs runājam par sevi, bet nesaistām kopā, ka es ir sastāvdaļa no mēs. Tā ir necieņa un nerēķināšanas ar citiem cilvēkiem, kas, man šķiet, agrāk tā neizpaudās. Tas nozīmē, ka parādās individuālisms: es esmu Dievs augstākais, es darīšu to, ko gribēšu, man nevienam nav jāpakļaujas. Tas ir diezgan nepatīkams sindroms, skatoties uz sabiedrību kopumā.

Un ir vēl viena lieta, kas, manuprāt, izraisīja pilnīgi nevajadzīgu diskusiju. Vai demokrātija ir visatļautība, kad daru, ko gribu, runāju, ko gribu? Tas ir absurds, to nevar saukt par demokrātiju. Demokrātija nav visatļautība. Tikko tu apdraudi citu cilvēku dzīvību, tu esi pārkāpis citu cilvēku pamattiesības uz dzīvību. Viss pārējais ir pakārtots. Ja tas nonāk pretrunā ar pamattiesībām, tad beidz piesaukt demokrātiju! Jāsaprot atšķirības un prioritātes.»

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!