VAKARA ZIŅAS. Mērķis – Tokijas olimpiskās spēles
Ruslans Smolonskis ir perspektīvs un apņēmības pilns jaunais soļotājs, kurš šobrīd trenējas trīskārtējā olimpisko spēļu dalībnieka Modra Liepiņa vadībā. Sportists ir iekļauts Latvijas olimpiskās vienības, Ventspils olimpiskās vienības un Ventspils augstas klases sportistu sagatavošanas centra sastāvā, viņš saņem atbalstu arī kā sporta skolas «Spars» sportists. Ruslans ir startējis 2019. gada pasaules čempionātā soļošanā 50 kilometru distancē, savukārt šā gada sākumā ārpus konkursa ieguvis labāko rezultātu Spānijas čempionātā – 50 kilometrus nosoļojot 3 stundās 56 minūtēs un 2 sekundēs, kas ir gan viņa personiskais rekords, gan līdz pat septembrim bija šā gada pasaules labākais rezultāts 50 kilometru soļošanas disciplīnā. Ruslans ir 2020. gada Latvijas čempions 20 kilometru soļošanā. Lielais mērķis ir startēt Tokijas olimpiskajās spēlēs.
Cik sen tu esi sportā, un vai jau no paša sākuma tā bija soļošana?
Vispār es gribēju tikai futbolu uzsist ar puikām, bet sanāca, ka kļuvu par soļotāju. Tolaik mācījos Bauskas skolas 1. klasē. Redzēju, ka puikas stadionā spēlē futbolu un gribēju piedalīties. Izrādījās, ka tā ir soļošanas pulciņa grupa, kuru vada treneris Ilmārs Saulgriezis. Viņš mani ar futbolu ievilināja soļošanā, solīdams, ka tad es varēšu ar citiem puikām arī futbolu spēlēt. Kā jau bērns, piedalījos arī citos sporta veidos, taču soļošana bija primārais sporta veids. Varēju just, ka treneri ļoti interesēja bērnu sasniegumi. Pēc septītās klases treneris man ieteica izvēlēties Murjāņu sporta ģimnāziju, kurā es nomācījos līdz vidusskolas laikam. Murjāņos trenējos pie Aivara Rumbenieka, kas bija arī Aigara Fadejeva treneris.
Kāpēc aizgāji no Murjāņiem?
Murjāņu laikā soļošanā man bija pietiekami augsti rezultāti - biju viens no Latvijas izlases dalībniekiem savā vecuma grupā. Labākais gan nebiju, bet stabili turējos pirmajā trijniekā. Kad pabeidzu 9. klasi, mans treneris Aivars Rumbenieks aizgāja pensijā, un viņa vietā nebija neviena soļošanas trenera. Man piedāvāja pāriet uz skrējēju grupu - vienu gadu pamēģināju, bet sapratu, ka skriešana nav mana disciplīna, kurā varu pretendēt uz augstiem rezultātiem. Tāpēc pametu Murjāņus un atgriezos dzimtajā pusē, kur turpināju patstāvīgi trenēties, līdz mani uzrunāja Arnis Rumbenieks. Piebildīšu, ka, arī patstāvīgi trenējoties, mani rezultāti bija pietiekami augsti - pietrūka vien 40 sekundes, lai tiktu uz Eiropas junioru čempionātu.
Kādi vēji tevi no Bauskas puses atveda līdz Ventspilij, kas tagad ir gan tavas mājas, gan treniņu vieta nu jau vairākus gadus?
Iecavas vidusskolā pabeidzu 11. klasi, un tajā laikā mani ievēroja divkārtējais olimpisko spēļu dalībnieks soļotājs Arnis Rumbenieks. Viņš mani aicināja uz Ventspili, solot, ka šeit ir ne tikai ļoti laba sporta infrastruktūra un pilsētvide, kas piemērota gan velobraucējiem, gan aktīvo pastaigu cienītājiem un likumsakarīgi arī soļotājiem, gan arī iespējams saņemt finansiālu atbalstu Ventspils Olimpiskā centra augstas klases sportistu sagatavošanas programmas ietvaros. Kā sporta skolas «Spars» audzēknim man ir arī pieejama dzīvesvieta olimpiskā centra dienesta viesnīcā. Tie bija pārliecinoši argumenti, lai pārceltos, jo manā pilsētā nekā tāda nav - visi treniņi pamatā notika, soļojot pa šoseju.
Vai Arņa Rumbenieka solītais ir piepildījies?
Jā, pilnā apmērā, un es ne mirkli nenožēloju, ka esmu pārcēlies uz Ventspili.
Infrastruktūra tiešām ir ļoti laba, turklāt man kā soļotājam ir ļoti svarīga ārtelpa. Piemēram, ja sestdienas treniņā soļoju 45 kilometrus, tad man pilnīgi pietiek un pat paliek pāri ar veloceliņu, kas šeit ir ap 65 kilometriem. Tas ir ļoti svarīgi, lai soļošana nebūtu garlaicīga, bet pa ceļam varētu arī izbaudīt pilsētas ainavas un dabu. Reizēm izvēlētais maršruts ir par īsu - tad dažiem šķiet nesaprotami, kāpēc es metu cilpas pa pilsētas ielām. Protams, mums ir viedpulksteņi, kas precīzi uzskaita laiku, kilometrus, ātrumu un sirds ritmu.