Visticamāk, šie Ziemassvētki būs citādāki, nekā ierasts, un tradicionālais šo svētku personāžs – Ziemassvētku vecītis – daudzās mājās paviesosies attālināti, lai uzklausītu sagatavotos dzejolīšus, piesolītu dāvanas vai žagarus. Izpaliks arī bildēšanās ar vecīti un sēdēšana viņam klēpī, jo tikties drīkst tikai vienas mājsaimniecības ietvaros, turklāt jāievēro noteiktā divu metru distance. Māksliniekiem, kuri ap šo laiku mēdz iejusties Ziemassvētku vecīša vai rūķa lomā, šajās gaitās ne reizi vien nācies piedzīvot jautras, trakas un aizraujošas lietas.
Ulmanis izmētā vecīša konfektes
Bijušais Leļļu teātra aktieris un brīvmākslinieks Jānis Kirmuška Ziemassvētku vecīša tēlā iejuties ne reizi vien, un spilgtu epizožu no piedzīvotā viņam nudien netrūkst. Viens spilgts stāsts viņam ir no tā sauktajiem krievu laikiem, kad tika rīkotas lielās pagastu egles, kurās dažbrīd piedalījās trīs un pat četri simti bērnu. «Protams, nevarēju uzklausīt visus, kas gribēja skaitīt dzejolīšus, tāpēc teicu, lai skaita tikai tie, kas ļoti grib, un varbūt paši mazākie. Reiz viena meitenīte izdomāja skaitīt nevis «Pīrāgam, nabagam…», bet «Tālavas taurētāju» no viena gala līdz otram, turklāt nevis raiti, bet lēni un pamatīgi…» Katru gadu atrodoties asprātīgi tēti, kas bērniem sameklē dzejolīšus, no kuriem daži esot parupji: «Kad esi iedevis bērnam mikrofonu, reizēm viņš pa visu zāli riktīgi «nodod matom»… Esmu domājis, ko šādās reizēs darīt - dot dāvanu vai nedot? Vai arī lūgt piecelties mammu un tēti, lai visi redz, cik inteliģenti vecāki un kādu dzejolīti iemācījuši savam bērniņam… Tā ka ir visādi «cunduri» bijuši.» Ziemassvētku vecīša gaitas Jāni Kirmušku aizvedušas arī uz eglīti Rīgas pilī laikā, kad prezidents bija Guntis Ulmanis. «Toreiz vēl strādāju Leļļu teātrī, kura direktors bija Voldemārs Dziedātājs. Kad pasākuma laikā teicu: «Un ko tad tu, Guntiņ, puisīt, mums noskaitīsi?» ‒ direktors, kurš pasākumā bija klāt, kļuva pilnīgi sarkans un grieza zobus - sak, kā tu atļaujies runāt ar prezidentu?! Atbildēju, ka man visi ir bērni, un Ulmaņa kungs arī noskaitīja dzejolīti.» Savukārt, kad reiz laukumā pie pils tika iedegta svētku egle, pasākumā piedalījies ļoti daudz cilvēku. «Viss notiek ļoti skaisti un harmoniski, pie egles uzbūvēta improvizēta skatuvīte. Un pēkšņi Ulmanis, kuram devu vārdu, paņēma no mana dāvanu maisa konfektes un sāka mest pūlī! Iedomājieties, kas notiek, ja pūlī sāk mest «Lācīšus», «Vāverītes» un citas «Laimas» konfektes...» smej Jānis Kirmuška.
