Šefpavārs Mārtiņš Rītiņš vienmēr piedomā pie sava izskata un novērtē arī skaistas rotas. Sarunā ar žurnālu »Vakara Ziņas« viņš pastāstīja, kā sāka kolekcionēt rokassprādzes un piespraudes.
«Man nav daudz rotu. Tas sākās pirms pāris gadiem. No mammas rotaslietām paņēmu viņas zelta ķēdīti. Viņai bija arī pērlītes, ko liek ap kaklu. Izdomāju, ka tās pārtaisīšu. Vienu otru rotu cilvēki man arī uzdāvināja. Tā rotu kolekcija sāka augt.
Pērļu rotu droši vien mammai uzdāvināja tētis, jo mamma pati neko nepirka. Tas ir nācis no tēva rokām. Par zelta ķēdīti un pērlēm man teica: «Mārtiņ, izmanto tās, lai neguļ kastītē.» Pārējās rokassprādzes ir dāvanas no draugiem. Tās visas ir tapušas Latvijā, tās darinājuši vietējie mākslinieki.
Man patīk nēsāt ne tikai rokassprādzes, bet arī brošas. Tas sākās tad, kad princis Čārlzs bija Latvijā un uzdāvināja man sudraba bitīti. Tā sākās mīlestība pret bitēm. Man ir ļoti daudz bitīšu. Kad pagājušajā gadā biju Kalifornijā uz ēdienu festivālu, pašam galvenajam festivāla rīkotājam Deividam katru dienu bija cita broša. Man tas ļoti patika. Tāpēc es sāku kolekcionēt bites. Bitītes ir ausīs, uz kurpēm un ir bitīšu aproču pogas. Ja kāds nezina, ko man dāvināt, tad dāviniet kaut ko ar bitīti. Arī Napoleona simbols bija bite. Nu man ir astoņas rokassprādzes un kādas sešas bitītes. Senos laikos jau arī vīrieši bija grezni tērpušies.
Agrāk man bija pašam savs bišu strops, bet šis ir pirmais gads, kad bišu nav. Domāju, ka tie laiki nāk atpakaļ. Bitītes simbolizē smagu darbu, uzticību, čaklumu un kārtīgumu. Tieši tā esmu audzināts. Cik saprotu, princim Čārlzam ģimenes lauku muižā Haigrovā, Anglijā, arī ir bišu stropi, kurus, kā man stāstīja, apkopa viens latvietis,» savu stāstu par rotām un bitēm atklāj Mārtiņš Rītiņš.
