VAKARA ZIŅAS. Ievas Adamss ģimeni glābj suns

 
©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Spilgtās un šarmantās lektores un pasniedzējas Ievas Adamss ģimenes mīlulis ir cēlais Vesthailendas baltais terjers. Misters Bendžamins ir mazs, balts un mīļš skaistulis, kas ir apveltīts ar īstena bruņinieka īpašībām, labām manierēm, lauvas sirdi krūtīs un spēcīgu balsi, tādēļ godam aizstāvēs savu saimnieci.

Ģimenes elks

«Nekad mūžā neesmu gribējusi suni. Es esmu kaķu cilvēks, tāds, kurš no rītiem guļ līdz divpadsmitiem vai vieniem dienā, ja vien ir tāda iespēja, slaistās un laiskojas, iet un nāk, kur pats grib. Turklāt es neciešu pastaigas, tādu staigāšanu bez mērķa. Tāpēc suņa klātbūtne manā dzīvē vispār nekad nav apsvērta. Kamēr… pat nezinu, kā to paskaidrot. Laikam to sauc - saņemt zīmi no augšas. Vienā brīdī es pieņēmu lēmumu - sunim mūsu ģimenē būs būt. Tas ir tāpat kā palikt stāvoklī - ja tu sāc ilgi un cītīgi apsvērt, kādus pienākumus tas uzliks, kā tas mainīs tavu ikdienu, cik tas izmaksās un tā tālāk, nevienam laikam nebūtu ne bērnu, ne suņu. Bet, redz, viss notiek - jāsagaida īstais brīdis!

Un tagad es droši varu apgalvot - tā bija brīnišķīga doma! Bendžamins mani atgrieza uz zemes. Izveda ārā no galvas, no dzīvokļa un nolika ar kājām pie zemes, starp zāli un puķēm Esplanādes parkā, starp dzeltējošām lapām un kastaņiem, starp pirmo un pēdējo sniegu. Gada laikā esmu ievērojusi katru pumpuru uzplaukstam, katru lapu nokrītam. Vienkārši fantastika. Iepriekš skatījos skeptiski uz visiem šiem stāstiem par to, kā suns maina cilvēka dzīvi. Tagad es zinu - tā ir taisnība!

Mūsu ģimenē bija pienācis tāds brīdis, kad visi tā kā pašķīrušies, norobežojušies katrs savā istabā, savos sociālajos tīklos, mūzikā, videospēlēs, seriālos. Reizēm pat gadījās, ka nezināju, kurš ir mājās un kurš ne. Tāda atsvešinātības sajūta. Bet tā nekļuva par iemeslu suņa iegādei. Vīram tuvojās 60 gadu jubileja, un gribējās uzdāvināt viņam kaut ko jauku, īstu, atdzīvinošu. Kaut ko, kas mūs vienotu ar mīļumu. Tā radās doma par suni.

Jāsaka godīgi, mana dāvana drausmīgi izgāzās - vīrs nodomāja, ka grasos uzgrūst viņam arī visus suņa kopšanas un pastaigu pienākumus, lai gan biju apņēmusies to visu darīt pati.

Mjā, kā viss mainās! Pagājis gads, un nu Bens ir mūsu ģimenes elks, mīļums un pielūgsmes objekts! Bērni ir spējīgi atlikt videospēles vai citas izklaides un pa dienu vai vakarā iet pastaigāties, vīrs arī reizēm lepni aizstaigā ar Bendžaminu uz krogu - un, protams, tur uzreiz visi viņam ir draugi. Es pati esmu sākusi mosties aizvien agrāk, kas man vispār ir jauna pasaule un enerģijas avots. Reizēm pasmejos - agrāk, ejot pa ielu, cilvēki ievēroja ‒ lūk, iet Ieva Adamss. Tagad ir tā: o, cik smuks sunītis, un viņam ir piestiprināta kaut kāda sieviete.

Jā, Bens patīk ne tikai sievietēm. Jebkura vecuma bērni par viņu ir sajūsmā, turklāt neatkarīgi no sunīša tīrības pakāpes. Iet viņš izvārtījies, melns un slapjš novembra dienā, un bērni sauc: «Skaties, cik smuks balts sunītis!» Ar siltām acīm uz Bendžiku skatās arī vīrieši. No vienas puses, tāds mīļš un mazs pūkainītis, bet, no otras puses, vilka seja, terjers kā nekā, ar haizivs zobiem un temperamentīgu asti. Tāds ideālais dāmu mīļumiņa un vīrieša drauga savienojums. Tā arī sanācis ‒ Bena galvenais boss un dievs mājās ir vīrs. Es - tikai tāda kopēja un dieva vietniece. Dresētāja ir meita Uma, bet Bens viņu, šķiet, uzskata par kucēnu, viņš jūtas svarīgāks.»

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!