Pasniedzēja un dietoloģe Lolita Neimane ir krievu toiterjera sugas suņuka Bendžamina īpašniece. Pastaigā un sarunā ar žurnālu »Vakara Ziņas« viņa atklāj stāstu par savu mājas mīluli. Mazais un sportiskais suņuks ir īsta enerģijas bumba, ziņkārīgs, kustīgs un ļoti aktīvs. No malas pat nepateiksi, ka ņiprajam suņu puikam nākamā gada janvārī apritēs jau 12. dzīves gads.
«Bendžamins pie manis nonāca diezgan spontāni, kad vecākais dēls teica, ka paziņas tirgo sunīti. Es varētu teikt, ka viņam nepatīk citi suņi, izņēmums ir maza, balta suņu meitene, ar kuru viņš draudzējas. Bendžamins ir ar stingru raksturu. Kad atnāk ciemiņi, tad jāsaprot, ka viņš skaļi ries dažas minūtes. Pēc tam viņš mierīgi var apsēsties klēpī, un viss ir atkal kārtībā.
Pie veterinārārsta mēs ejam tikai nadziņus apgriezt. Bet, kad viņam bija aptuveni gads, bērni bija atnesuši kūpinātu vistu. Gabaliņu vistas iedevām arī Bendžaminam. Pēc tam viņš bija jāved uz klīniku. Tur Bendžamins tika pielikts pie sistēmas. Jā, no kūpinātas vistas mazam sunītim palika slikti. Paldies Dievam, tā bija vienīgā reize. Kas attiecas uz ēdienkarti, viņam ļoti garšo tas, ko ēd cilvēki. It sevišķi, ja sajūt zivs smaržu, jo īpaši foreles. Protams, ir ļoti jāuzmanās, tādēļ viņš pārsvarā ēd specifisko suņu barību. Bet viņam garšo viss. Es pat nezinu, ko viņš neēstu. Maziem sunīšiem ļoti raksturīgi ir tas, ja kāds sēž pie galda, tad viņiem ļoti patīk diedelēt. Citi man jautā: «Vai tad tu viņu vispār nepabaro?» Bet viņš vienmēr ir izskatījies šādi un nekad nav mainījis savu formu. Bļodiņa ar ēdienu mājās stāv visu laiku. Viņam ir tāda vielmaiņa. Bendžamins neievēro nekādu speciālo diētu.
Par blēņām runājot ‒ viņš nekad neko nav sagrauzis. Ir ļoti apķērīgs un paklausīgs. Bendžamins vēlas nākt gulēt gultā. Protams, viņš grib pieglausties. Viņam ļoti vajag siltumu no cilvēka. Agrāk devāmies itin garās pastaigās, noejot 30 kilometrus dienā. Kopā ar viņu esam gājuši līdz Babītei turp un atpakaļ. Viņš man ir sportisks sunītis. Citi netic, ka viņam ir gandrīz 12 gadi. Kad ir garastāvoklis, šad tad viņš mēdz skriet dzīvoklī no viena gala līdz otram. Mājās viņam ir arī savi lācīši un mantas, ar kurām spēlējas. Kad es viņu nopirku, tad iegādājos arī daudzas drēbītes un leoparda apdrukas somu, kurā nēsāt suni. Ja ir ļoti auksts, tad uzvelku viņam mētelīti. Ziemā viņam visvairāk salst ķepiņas, tādēļ Bendžaminam ir arī zābaciņi. Bet viņam nepatīk drēbes. Pieņemu, ka viņš ir norūdījies, jo nav ne reizi nav saaukstējies.»
Lolitas Neimanes ieteikumi tiem, kas vēlas iegādāties suni
Lielākiem suņiem ir nepieciešama lielāka platība, tāpēc tos par saviem mājas mīluļiem labāk izvēlēties cilvēkiem, kuri dzīvo laukos vai privātmājās. Ja mitinies dzīvoklī, piemērotāks būs mazs suns vai kaķis.
«Suņa saimniekam jārēķinās ar daudzām lietām. Suns dzīvo pietiekami ilgu dzīvi, tādēļ par viņu ir jārūpējas. Ja cilvēkam patīk ceļot, tad jādomā, kur tiks atstāts sunītis. Ir suņu viesnīcas. Bet nespēju iedomāties, ka varētu Bendžaminu atstāt viņam svešā vidē. Iepriekš, kad ceļoju, atstāju Bendžaminu pie mammas, bet, tā kā viņai tagad ir kaķi, tad tas vairs nav savienojams. Kad esmu prom, tad Bendžaminu pieskata dēls. Tas nav dzīvnieciņš, ko var ielikt būrītī un aiznest draugam, jo Bendžaminam ir ļoti svarīgi, ka viņš ir mājās.
Sunītis nav no plīša. Viņam ir spalva. Mājās daudzās vietās ir melnas spalviņas, tādēļ regulāri ir jāizmanto putekļu sūcējs.
Neredzu vajadzību ņemt suni līdzi uz veikalu. Domāju, tas ir apgrūtinājums pašam. Iepriekš tāda bija mode, tagad es neredzu, ka daudzi dotos ar suņiem rokās uz veikalu. Jā, es biju viņu paņēmusi līdzi uz vienu pasākumu. Bet tā bija viena vienīga reize. Suns jau nav broša. Sunītis ir draugs. Viņš nav rotaslieta, ar kuru staigāt apkārt.
Es respektēju Bendžamina vēlmes. Ja jūtu, ka Bendžamins nav nosalis un viņam nepatīk, ja velk mēteli, tad to nedaru. Nespēju iedomāties, ka varētu iet uz lekcijām kopā ar savu sunīti. Bendžaminam ir liela istaba, kurā ir viss viņam vajadzīgais. Viņš ir pašpietiekams.»