Bērnībā, pusaudžu un pat studiju gados bez blēņām neiztikt. Alkas pēc piedzīvojumiem un radoša pieeja nodrošina skaistas atmiņas un komiskus stāstus. Latvijas slavenības atklāj savas darītās blēņas un dalās ar humora pilniem stāstiem.
Intars Busulis nokļūst policijā
«Es neteiktu, ka biju ļoti palaidnīgs. Protams, līšana pa svešiem dārziem toreiz bija baigi aktuāla. Toreiz būvēja piecstāvu mājas, pa tām mēs ļoti daudz skrējām, līdām no balkona uz balkonu. Ļoti daudz dzīvojāmies daudzstāvu māju pagrabos. Tas bija ļoti aktuāli. Līdām no trepju telpas pa pagrabiem. To arī nedrīkstēja darīt. Lecām lejā kūdras čupās. Protams, braukājām ar mašīnām. Tika teikts, lai aizdzen uz garāžu mašīnu. Protams, mēs izbraucām piecu stundu garā ceļojumā pa vietējo rajonu. Tad jau policija tā neskatījās. Nebijām nekādi bandīti. Bijām kārtīgi puikas. Ko tur liegties, dulli jau bijām. Tas viss varēja arī traki beigties. Braucām ar mašīnām tā, ka pat nevarējām līkumus izņemt. Varējām taču mierīgi nosisties.
Mana drauga tēvs strādāja servisā. Tēvs nezināja, ko darījām. Bet mēs smuki mašīnas atlikām atpakaļ. Augšā moskvičiem bija pieskrūvējamie bagāžnieki. Mēs aizdzinām mašīnu atpakaļ uz garāžu. Mana čoma tēvs skatās uz to mašīnu. Mēs visu bijām sakārtojuši. Izņēmuši laukā visu, kas bija no zālēm un visādiem zariem palicis mašīnas radiatorā. Bet viņš skatās, ka ar autiņu kaut kas nav kārtībā. Kaut kā trūkst. Mēs bijām braukuši tādā tempā un ātrumā, ka bagāžnieks nokrita no jumta. Bagāžnieku neizdevās atrast. Tas pazuda kaut kur pa grantētajiem ceļiem. Pārsvarā braucām pa grantētajiem ceļiem.
Vēl kopā ar čomu uz mājas uzkrāsojām grafiti. Tad diemžēl mūs pieķēra. Mēs gājām uz municipālo policiju. Toreiz bija 25 latu sods un kā pamācošais darbs bija jānotīra viss grafiti no mājas. Tā krāsa vecās mājas spraugās gan bija vēl palikusi.»