VAKARA ZIŅAS. Rutulim ir svarīgi baudīt šodienu

N’Works [ar šo pseidonīmu dziedātājs Normunds Rutulis pazīstams kā dziesmu remiksu autors] jūnijā klajā laida albumu «Opus domi», kas ir viņa projekts, esot dīdžeja lomā. Prezentācijas laikā sirsnīgā un ģimeniskā gaisotnē skatuves mākslinieks sniedza interviju žurnālam »Vakara Ziņas«, kurā atklāja, kā pavadīja gan ārkārtas situācijas laiku, gan dalījās pārdomās, kā arī iezīmēja, ko darīs turpmāk.

‒ Kāda bija jūsu ikdiena bez saviesīgās un publiskās dzīves?

‒ Nebija uzstāšanos. Pārējais notika. Man bija sakrājušies ļoti daudzi nepabeigti darbi. Vajadzēja mājās pabeigt tos. Ļoti labi, ka es to varēju izdarīt. Tādēļ šī albuma «Opus domi» nosaukums ir latīņu valodā, kas nozīmē mājasdarbi. Tātad faktiski izpildīti visi mani mājasdarbi ‒ 19 skaņdarbi (CD formātā ir iekļauti 18). Kopumā jūtos ļoti labi. Man nedaudz sanāca atpūsties no ikdienas, negribas teikt to vārdu, bet ‒ no rutīnas. Uzstāties katru nedēļas nogali, tas jau kļūst automātiski. Bija tā, ka pamosties un dari. Pirmajā nedēļā bija grūti saprast, kas notiek. Visu pirmo mēnesi nebija tā kā iepriekš, kad katru sestdienu uzstājies. Tāda jocīga sajūta. Gribēju tieši uzstāšanās procesu, kad, skaisti saģērbies, aizbrauc, muzicē un saņem klausītāju ovācijas. Tā ir laba sajūta, kuras pietrūka. Citādi priecājos, ka bija brīvs brīdis sakopot domas, pašam izdarīt savus mājasdarbus, lai var satikties albuma prezentācijā.

‒ Daudzi skatuves mākslinieki ir teikuši, ka šis laiks bija izaicinājums, jo regulāra uzstāšanās mūziķiem palīdz saglabāt formu.

‒ Es regulāri visu ko daru. Darīju arī tagad. Esmu atsācis realizēt savu bērnības sapni ‒ vingrināties spēlēt perkusijas. Tagad to darīju katru dienu, jo man ir brīva stunda. Tas viss palīdz noturēt formu. Reizi nedēļā uzspēlēju skvošu. Braukšu spēlēt golfu, lai gan esmu pilnīgs amatieris. Kopā šad tad ar kaimiņu uzspēlējam golfu. Vēl braucu pļaut zāli. Bija sakrājušies arī daudzi praktiski darbi. Jūlijā un augustā gatavoju minisinglu projektu ar Jāņa Strazda dziesmām, tajā sadarbojos arī ar Kārli Kazāku, Jāni Peteru, Kristapu Krievkalnu. Varētu teikt, ka tas ir otrs Normunds Rutulis. Tā ir man sirdij tuva mūzika.

‒ Cik ilgi spēlējat perkusijas?

‒ Nopietni strādāju pusgadu, diendienā veltot tam stundu. Darba dienās strādāju studijā, dažreiz perkusijām veltu vairāk nekā stundu. Tas ir atkarīgs no noskaņojuma un apkārt notiekošā. Bet es jūtu progresu. Pieļauju, ja tā turpināšu, tad pēc diviem trim gadiem varēšu parādīt, uz ko esmu spējīgs. Jo tas ir arī ļoti ilglaicīgs un smalks process. Dabūt brīvību rokās, ļoti precīzu sitienu. Tā man faktiski ir tāda kā grēksūdze. Es braucu, spēlēju vienu stundu un atslēdzos. Runājot par to, ka perkusijas spēlēju tagad, nevis agrāk, ‒ visam ir savs laiks. Dēlam patīk animācijas filma «Kung Fu Panda», pirmajā daļā ir ļoti daudz ķīniešu atziņu. Ir divas atziņas, kas man ļoti patīk, ar kurām es arī dzīvoju. Pirmā - nav nejaušību. Otrā bija kā pantiņš: vakardiena ir aizvadīta, rītdiena ir miglā tīta, šodiena ir dāvana. Tas man sasaucas ar to, ka nav ko domāt, kas bija vakar vai būs rīt, baudi to, kas ir tagad un šodien. Man pat nekad lieli bērnības sapņi nav bijuši ‒ kas es būšu, kad izaugšu. Es eju pa straumi. Mēģinu aizķerties aiz tiem zariem, kuri man spīd pretī.

‒ Esat iemīļots skatuves mākslinieks ļoti daudzām paaudzēm, un mūzikas lauciņā jūsu vārds komentārus neprasa. Vai gadiem ilga pieredze, kā arī iepriekš piedzīvotā krīze palīdz pārvarēt šo satraucošo laiku?

‒ Iepriekšējā bija vairāk ekonomiskā krīzē, ko mēs, mūziķi, tik ļoti neizjutām. Tagad mēs esam apstājušies līdz ar visiem. Bet tas arī mierina, jo neesam vienīgie, kuriem rokas ir sasietas. Tāda situācija ir arī pasaulē. Jā, šī ir grūtāk pārdzīvojama. Ja es šādā krīzē būtu pirms divdesmit gadiem, man būtu krietni grūtāk pārdzīvot. Jo es tomēr esmu attīstījies arī kā cilvēks, vīrietis un nobriedis, tādēļ man domāšana ir mazliet citādāka. Domāju pragmatiskāk ‒ kā rīkošos rītdien, ja nebūs tas, kas ir šodien. Ar tādām domām maķenīt dzīvoju arī šobrīd, tādēļ ir vieglāk nekā tad, ja tas būtu pirms divdesmit gadiem.

‒ Vai pieredze un pragmatisms palīdz saglabāt optimismu? Daudzi cilvēki pauž savu neapmierinātību ar situāciju, bet ne jūs.

‒ Tas skar pilnīgi visus. Jā, lielāko triecienu ir dabūjusi kultūra, sports. Varbūt mēs gājām ar pārāk lieliem un trakiem soļiem uz priekšu. Pasaules zvaigžņu honorāri ir neiedomājami. Tāpat kā sportistu honorāri. Gribu jautāt, vai tiešām tas ir tā vērts? Varbūt mums tiešām vajadzēja ielikt spieķi riteņos, lai apstājamies un padomājām, kur esam, kas mēs esam. Cilvēki paši nosaka, kā būs.

‒ Ko plānojat darīt turpmāk?

‒ Ceru, ka atgriezīsies sabiedriskā darbošanās, vairāk varēs uzstāties. Tas ir ļoti nepieciešams sirdij. Protams, arī finansiāli tas ir nepieciešams. Šajos mēnešos sapratu, ka man pietrūkst skatuves, sarunu ar mūziķiem un klausītājiem. Nekādu lielu mērķu nav. Vienīgais, ko vēlos izdarīt, ir jaunais mini albums, kas būs jūlijā un augustā. Redzēs, kā publika uzņems.