VAKARA ZIŅAS. Neparastā pastaiga pa Torņakalnu: kur dzīvoja mūza, kur ‒ stučītāja

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Tikšanos ar mūsu gidu un labu Torņakalna un Pārdaugavas vēstures pārzinātāju Valdi Gavaru – ekspolitiķi, fotogrāfu un Rīgas Latviešu biedrības valdes locekli – sarunājam pie Torņakalna kapiem. Nolemjam pievērsties tai Torņakalna daļai, kas vai nu izzudīs, vai mainīs savu veidolu tad, kad šeit sāks būvēt «Rail Baltic».

Vienīgā rotaļlietu ražotne Baltijā

Stāvot pie kapiem, pāri ielai paveras skats uz neapbūvētu klajumu, kur savulaik bijusi tekstilrūpnīca «Tekstiliāna», bet līdz Otrajam pasaules karam - firmas «Fīreke un Leitke» rotaļlietu un leļļu fabrika, kas bija vienīgā rotaļlietu fabrika Rīgā un arī visā Baltijā.

Par to gan vairs liecina tikai senas fotogrāfijas un cilvēku atmiņas, jo pirms vairākiem gadiem rūpnīcas drupas tika pilnībā nojauktas. Blakus klajumam var apskatīt sarkanbrūnu koka ēku - izteiktu Torņakalna koka arhitektūras paraugu, ko kādreizējais rūpnīcas īpašnieks cēlis saviem strādniekiem. «Viņš pats dzīvoja otrajā stāvā, saimnieka dzīvoklī. Pirmajā augstajā stāvā joprojām saglabājušies divi lieli dzīvokļi, savukārt augšā un puspagrabā ir daudz vienistabas dzīvokļu. Šī tiešām ir Torņakalnam raksturīga būve, kas celta, kad šajā rajonā attīstījās rūpniecība. Māja nav īpaši grezna, bet ir saglabājušās oriģinālās durvis, kas pašreiz netiek izmantotas.»

Izrādās, ka pirms dažiem gadiem vismaz divas reizes kādiem uzņēmējiem radusies doma Torņakalna kapus pārveidot par parku un pretī tiem uzcelt dzīvojamo ēku kompleksu, taču šo plānu nav izdevies īstenot. Kā piebilst Valdis, kompānijai rokas pacelšana pret kapiem nav nesusi svētību un beigusies diezgan bēdīgi. Tagad esot izstrādāts nākamais projekts īres dzīvokļu mājai, bet krīze šo projektu piebremzējusi.

Nerakstīts uzdevums vairākās paaudzēs

Valdis norāda lidotāja, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera virsleitnanta un, protams, torņakalnieša Augusta Spariņa kapa pieminekli. «Viņš 1916. gadā Gatčinas kara aviācijas skolā izmācījās par lidotāju, karojis cara armijā, pēc tam - kopā ar latviešu strēlniekiem. Kad viņš redzēja, kā Stučkas valdība rīkojas 1919. gadā, tad paņēma lidmašīnas un kopā ar saviem kolēģiem pārbēga pie «pareizās» puses, pie fon Līvena vienībām. Īsi sakot, Spariņš lika pamatu latviešu lidotāju vienībai un neatkarīgajai Latvijas armijai. Diemžēl viņš gāja bojā 1920. gadā, izmēģinot lidmašīnu.»

Augusta Spariņa māte māju, kurā līdz nāvei bija dzīvojis arī viņas dēls, atstāja mantojumā cilvēkiem, kuru uzdevums bija rūpēties par viņas dēla pieminekli. Tiesa, kad 20. gadsimta 70. gados izbūvēja Ulmaņa gatvi, Augusta Spariņa māja tika nojaukta, taču mājas īpašnieces mazmazmeita aizvien nāk un kopj pieminekli un kapu. «No paaudzes paaudzē tiek pildīts nerakstītais uzdevums, turklāt šie cilvēki pat nav Spariņa radinieki,» piebilst Gavars.

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" numurā