VAKARA ZIŅAS. Kā ārkārtējā situācija finansiāli ietekmē pašmāju mūziķus?

 
©F64 Photo Agency

Valdības ierobežojumi pulcēties un liegums rīkot plašus pasākumus sit pa kabatu radošām personībām, kam maizes darbs ir koncerti un citi ar kultūru saistīti pasākumi. Atļauja pulcēties līdz 25 cilvēkiem nemaina to, ka lielāki koncerti un festivāli vasarā izpaliks. Kļuvis zināms, ka festivāli «Laima Rendezvous Festival» un «Country Bauska» ir pārcelti uz 2021. gadu. Aizvien biežāk ir lasāmas ziņas par to, ka atpazīstami mūziķi ir spiesti strādāt citās nozarēs, lai izdzīvotu. Sazinājāmies ar vairākiem Latvijas mūziķiem, kuri raksturoja savu situāciju.

Alex: «Grupa «Opus Pro» ir leģenda bez papīriem»

«Domāju, ka šī situācija ietekmē visus, ne tikai mūs, mūziķus. Ceru, ka situācija drīz mainīsies, jo ir atļauts pulcēties pa 25 cilvēkiem. Cilvēki brauc elektrovilcienos un autobusos bez maksām, viss ir labi. Tikko kā citur pulcējas vairāk par trīs cilvēkiem, policija ir klāt. Varbūt vajag taisīt koncertus, uzstāties piecus metrus no skatītājiem. Protams, ir grūti. Gribas jau, lai valdība saprot, kas notiek. Mēs negribam zaudēt kvalifikāciju un, atvainojiet, gribam arī ēst.

Ja cilvēkam ir oficiāls darbs, tikai tad viņam dod to pabalstu. Bet, piemēram, grupa «Opus Pro» ir leģenda bez papīriem. Ja aiziešu un teikšu, ka dziedāju dziesmu «Brīvību Baltijai», tāpēc dodiet man pabalstu, man pateiks: ejiet... Mēs nedosim. Ja vadzis plīsīs, valdībai būs slikti. Bet varbūt es kļūdos.

Es nedzīvoju viens. Mana otrā pusīte arī strādā. Viss ir ok. Viss notiek. Mēs viens otram palīdzam. Pašu ietekmē tas, ka mēs nevaram darīt, ko un kā gribam. Nevaram uzstāties. Tik daudzus koncertus jau izlaidām tāpēc, ka nevaram pulcēties, būt kopā. Normāli kopā, nevis divu metru attālumā. Tas nav normāli. Visi tik un tā pieskaras priekšmetiem, virsmām, un nekad nevar zināt, kur tieši ir tas vīruss. Bet nevar taču skraidīt ar dezinfekcijas līdzekli apkārt pilnīgi visur! Pandēmija skar tos cilvēkus, kuriem jau bija problēmas ar veselību. Sajūta, ka notiek tīrīšana. Šausmas,» grupas «Opus Pro» līderis Alex vēlas, lai ātrāk var muzicēt.

Harijs Zariņš nevēlas mainīt profesiju

«Zaudējumi ir kā visiem. Nauda no gaisa nekritīs. Vistrakākais ir tas, ka nevar plānot. Varbūt viņiem augšā liekas, ka tikko kā ierobežojumi beigsies, tā viss uzreiz tiks saplānots. Tas nenotiek dienas laikā. Pasākumus plāno vairākus mēnešus uz priekšu.

Mēs nofilmējām koncertu, ko parādījām skatītājiem bez maksas. Neko nedarīt nevar, nekādu ieguvumu nav. Ir tikai mīnusi. Dīkstāves pabalsts arī nav. Es saņemu atlīdzību par autortiesībām, bet par to tiek pirkti instrumenti. Nav tā, ka nauda tiek iztērēta tikai dzīvokļa maksājumiem un pārtikai. Mums neviens nepērk instrumentus. Ja grib strādāt labā līmenī, tas nav lēti.

Ir visādi darbi, par kuriem tagad jādomā, lai pelnītu naudu. Tas ir vēl viens mīnuss, jo mazāk laika veltu dziesmu un teksta rakstīšanai. Man nākas to darīt. Cilvēks ir tā uzbūvēts, ka pielāgojas dažnedažādiem apstākļiem. Protams, piespiedu kārtā. Diez vai kāds citas profesijas pārstāvis būtu apmierināts, ka viņam pēkšņi nāktos darīt pilnīgi kaut ko citu. Piemēram, zinu, ka kāds no maniem kolēģiem ir sācis likt flīzes. Šaubos, ka kādam citas profesijas pārstāvim patiktu, ja nāktos mūrēt ķieģeļus. Negribētu teikt, ka, redz, muzikanti ir apsviedīgi un viņi var izdomāt visu ko. Protams, var izdomāt un izdarīt. Bet vai tas ir pats labākais? Domāju, ka valsts varēja parūpēties tieši par šo nozari,» mūziķis ir rūgtuma pilns.

Roberto palīdz trūcīgajām ģimenēm

«Mīnuss ir tāds, ka nevaru ceļot. Man ļoti patīk ceļot. Tas ir saistīts arī ar manu ģimeni. Tas nav labi, ņemot vērā, ka mana mamma ir gados, bet es nevarēšu kādu laiku lidot uz mājām.

Redzu, ka cilvēkiem ir slikti, tāpēc mēģinu palīdzēt caur labdarību tiem, kuriem nav ko ēst. Vai arī, kad redzu, kas notiek ar savējiem, kuriem nav darba. Es redzēju, kas notiek Itālijā, kad cilvēki iebrūk lielveikalos, jo nav ko ēst. Tāpēc piezvanīju pāris sponsoriem un sazinājos ar sabiedriskā labuma organizāciju «Palīdzēsim viens otram». Braucu pie trūcīgām ģimenēm. Tur tie stāsti ir ļoti skumji.

Par citiem mūziķiem dzirdu ļoti skumjus stāstus. Protams, pluss ir arī tas, ka mēģinu darīt kaut ko citu. Piemēram, tagad es strādāju, palīdzu un sadarbojos ar itāļu veikalu «Gusto Italiano».

Pluss ir tāds, ka tagad paliek laika vairāk sev. Es atradu senus draugus no augstskolas laikiem. Vairāk sarunājos ar viņiem. Cerību palīdz saglabāt tas, ka cilvēki tomēr dara kaut ko, lai ir labi, un apvienojas. Paldies Dievam, man nebija jāmeklē jauna mājvieta. Man bija kaut kas iekrāts, tādēļ turpinu dzīvot, kur dzīvoju. Ir darbs televīzijā, tāpēc ir ienākumi. Ļoti priecājos par to, ka var pulcēties līdz 25 cilvēkiem. Jā, situācija ir sarežģīta. Tomēr mums nav ne karš, ne kaut kas ļoti, ļoti bīstams. Vienkārši ir jābūt uzmanīgiem.

Varētu teikt, ka esmu palicis pieticīgāks. Nepērku jaunas drēbes, kuras tik un tā nebūtu, kur vilkt. Pērku tikai nepieciešamāko. Protams, situācija ietekmē. Bija ieplānotas septiņas grāmatu prezentācijas, kas ir pārceltas. Arī kāzu vadīšana ir pārcelta uz nākamo gadu. Tomēr galvenais ir tas, ka var dzīvot cienīgi. Paliec mājās un domā par pārējiem, tas ir mans moto. Pēc raidījuma [«La Dolce Vita. Ar Roberto»], kad eju mājās, aprunājos un iepazīstos ar cilvēkiem.

Man palīdz tas, kā Latvijas valdība rīkojas attiecībā uz vīrusu. Jā, varēja palīdzēt vairāk tiem, kas ir palikuši bez ienākumiem. Tomēr ar visiem ierobežojumiem mēs varam staigāt brīvi. Nav kā Itālijā, kur jāsēž mājās, lai nedabūtu 500 eiro sodu,» Latvijas un Itālijas situāciju salīdzina Roberto.

«Triānas parka» Agnese cīnās par mūziķu interesēm

«Ir skaidrs, ka nav godīgs veids, kādā tiek gatavoti šie regulējumi un ierobežojumi kultūras darbiniekiem. Situācija pēc savas būtības un tas, kā tā tiek realizēta, diemžēl nesakrīt ar to, ko valdība sludina. Mūsu žanra cilvēkiem tas ir emocionāls pārdzīvojums. Mēs nedrīkstam strādāt. Īstenībā tas nav trakākais. Atzīšos, ka tādas piespiedu brīvdienas sākumā bija ļoti pat foršas. Bet šis jautājums ir svarīgs tāpēc, ka tas skar mūsu ienākumus. Nebaidīšos teikt ‒ ir nihilistiska attieksme no valdības puses saistībā ar pabalstiem, kad Valsts ieņēmumu dienests lepojas ar izmaksātiem četriem eiro dīkstāves pabalstā. Tā ir ņirgāšanās.

Cilvēki šajā nozarē nav slimi, esam spējīgi darīt savu darbu. Satversmē ir ļoti labi noteikts, ka mēs katrs šajā valstī varam izvēlēties, ko darīt, kā piepildīt savu profesionālo nodarbošanos. Tas ir demokrātijas pamatprincipa jautājums. Ja tiekam ierobežoti, ir ļoti skaidri jāpamato, kāpēc. Tas šajā gadījumā nav izdarīts. Pulcēšanās ierobežojumi attiecas uz visiem cilvēkiem. Tad varbūt aizslēdzam ciet veikalus? Aizslēdzam ciet lielveikalus, kur cilvēki pulcējas rindās. Domāju, ja kādam no valdības pajautātu, cik brīvdienās stundas laikā iziet cauri veikalam «Depo», man liekas, ka neviens nevarētu atbildēt uz šo jautājumu.

Mēs gribam atbildes. Nozares 300 cilvēku parakstītā vēstule pieprasa skaidras atbildes, balstītas faktos un datos. Kāpēc ir atļauts tieši 25 cilvēkiem? Kāpēc ne 30? Ne 42? Tiekam baroti ar informāciju, ka tas ir vienkārši aizliegts aizliegumu dēļ. Mani šī atbilde neapmierina, jo man negūtos ienākumus šajā sezonā neviens no valdības puses nav piesolījis.

Vēl nekad nebiju saskārusies ar šādu situāciju. Vienmēr ir bijusi sajūta, ka esi tautā mīlēts mākslinieks un cienīts. Arī pārstāvot Latviju Eirovīzijā. Visur, kur brauc, tevi sagaida kā gaidītu viesi, kura darbu cilvēki novērtē. Vienmēr esmu sevi uzskatījusi par šīs valsts kultūras darbinieku, kas rada un mēģina veidot produktu ar augstu pievienoto vērtību. Es jūtos ļoti lepna, ka man ir tādi kolēģi. Šajā situācijā pirmoreiz saskāros ar sajūtu, ka diemžēl kultūras ministrs [Nauris Puntulis], Kultūras ministrija nepietiekami spēcīgi aizstāv mūsu intereses. Man bija gara saruna ar Kultūras ministrijas pārstāvi. Un šī sajūta diemžēl nav mainījusies. Tāpēc ceru nākotnē izveidot spēcīgāku apvienību, kas spēs lobēt mūziķu un kultūras darbinieku intereses valdībā. Maziem solīšiem tas notiek. Liels paldies Guntaram Račam, kas veido šo biedrību. Tā nav tikai mana subjektīvā sajūta, tā ir kolektīva sajūta,» stāstot par vēstuli, ko parakstījuši 300 cilvēki, uzsver Agnese.