Šīs Lieldienas ir citādākas, noteikti mierpilnākas nekā iepriekšējos gados, jo ārkārtējās situācijas dēļ nedrīkst masveidā pulcēties. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka par svētkiem bija pilnībā jāaizmirst. Aptaujājām vairākas sabiedrībā atpazīstamas dāmas, lai uzzinātu, kā viņas atzīmēja šos svētkus.
Madara Melne-Tomsone: «Dīvaina sajūta, ka nevar apciemot radus»
«Šajās Lieldienās bijām likumpaklausīgi. Svinēšana un olu krāsošana notika mājās. Nav noslēpums, ka man patīk mežā lasīt ogas. Tā kā bija pērnajā vasarā sarūpētas mellenes, tad šajās Lieldienās krāsojām olas ar mellenēm. Tāpat olu krāsošanai tradicionāli izmantojām sīpola mizas, nevis ķīmiskās krāsās.
Svētku dienā aizbraucām drošībā ‒ uz mežu. Pastaigājāmies svaigā gaisā brīvā dabā. Meitu iepriecinājām, jo mežā meklējām arī zaķa atstātās olas, par ko bija lielie prieki. Šie svētki izvērtās ļoti mājīgi. Nekādi pārsteigumi un nekas liels. Diezgan dīvaina sajūta, ka nevarējām doties ciemos pie radiem. Tagad mums ir bieži videozvani. Arī Lieldienās sazvanījāmies un atrādījām, kādas olas esam nokrāsojuši, kā mūsu premjers (Krišjānis Kariņš) bija aicinājis. Tad arī tiešā tekstā savai ģimenei prasījām, lai parāda savas olas. Visi smējās un rādīja olas. Bija vismaz kāds humoriņš. Valstsvīri izdarīja tiešām lielu pakalpojumu.
Iepriekšējos gados Lieldienās apciemojām radus, vecmāmiņas un vectētiņus, kas dzīvo attālāk. Tad sanāk tāds kā galopa skrējiens, lai pie visiem pagūtu paviesoties un apmainīties ar olām. Tā arī šogad ir tā atšķirība, ka šoreiz tā nenotiek,» par Lieldienu svinībām pastāsta aktrise Madara Melne-Tomsone.
Elita Patmalniece uzsver, ka šis ir svētīgs laiks
«Man tepat ir vasaras māja, kur varu aizbraukt. Parasti katru gadu braucu ciemos pie Ufo [Kaspars Upacieris] uz Ikšķili, un tad visi kopā krāsojām olas. No ciemošanās šoreiz bija jāatturas. Bet forši, ka ir šis pārdomu laiks. Ir jābūt mierīgam un jāieklausās sevī.
Es šajās Lieldienās nokrāsoju olas, kā arī uzcepu tās. Katram latvietim liekas, ka kaut kas nemitīgi ir jādara. Sakrāso tik daudz olu, ka pēc tam nevar apēst visu un ir grūtības. Tagad ir jāpārkārtojas.
Man arī šogad bija svētku sajūta, jo Lieldienas tomēr ir katru gadu un man tās saistās ar augšāmcelšanos. Lieldienas ir priecīgs notikums. Šogad arī laiks palīdz būt mājās, jo ir tik nemīlīgi laikapstākļi, ka negribas nekur skriet. Svētku reizē nedrīkst strādāt, jo ir jādomā par Dievu un pasauli. Tagad arī vīruss, kas nav vienkārši. Šis laiks tik ātri nebeigsies, viss būs jāpārkārto. Man jau daudz nekas nemainās. Vecāku vairs nav, un līdz ar to nav jāievēro aizliegums apmeklēt mammu vai tēti.
Svētki jau nekur nepazūd. Tie ir, bet savādāki. Tagad tieši ir svētīgi, ka nevajag ne šausmīgi daudz iepirkties, ne skriet, ne lēkt visiem barā. Šogad savādāk un vienatnē. Un ir labi! Beidzot vismaz ir tā, ka galvenais nav iepirkšanās. Tas apstāšanās laiks, kad var padomāt, šogad ir sanācis dabiski, lai visi var pabūt ar ģimenēm un bērniem.
Es šajā laikā varu nodoties zīmēšanai, gleznošanai un šūšanai. Tas man ir mierinājums un meditācija reizē. Ko darīt man pietiek! Ir tik daudz nepadarītu darbu. Ikdienas skrējienā tu tikai skrien un skrien. Es nestrādāju attālināti ar datoru, bet gan ar savām rokām. Tagad arī šuju sejas maskas, jo bija sajūta, ka to vajag. Tas nav bizness, bet interesanti un radoši. Cik nu tur aizsargā tā sejas maska, bet tas ir nepieciešams labsajūtai. Tagad jau nezini, vai esi tas vīrusa nēsātājs vai neesi. Uzskatu, kam jānotiek, tas notiks. Bet sargā sevi, un Dievs tevi sargās. Jāievēro visi norādījumi. Es salīdzinu medicīnas darbiniekus ar «Rimi» pārdevējiem. Viņi sēž neaizsargāti, un man liekas, viņiem visiem vajag sejas maskas,» par Lieldienām, kuras aizēnojis koronavīruss, aizdomājas māksliniece Elita Patmalniece.
Katrīne Sauliete svētkus svin ar meitām
«Man šīs Lieldienas neatšķīrās no citām reizēm. Tāpat krāsojām olas, slēpām no meitām, un viņas ar groziņiem devās tās dārzā meklēt, kā arī sitāmies ar olām. Protams, bērni neskrien barā ar citiem, bet gan divatā skraidīja un meklēja šokolādes olas. Labi, ka meitas ir viena otrai. Šogad nebija šūpoles, bet bija svētku galds. Beidzot pēc vairāku gadu pauzes uztaisīju rasolu un auksto zupu. Tātad var teikt, ja galdā tika celts rasols, tad bija arī svētki.
Lieldienās jau nekad nav bijusi liela skriešana, jo tās sākas ar piektdienu un visi var mierīgi sagatavoties. Citādāk ir Ziemassvētkos, kad visi līdz pēdējam, līdz 24. decembra vakaram skrien pa veikaliem, bet vakarā taču arī svētku galdam jābūt gatavam.
Mēs jau tik ilgi tagad sēžam mājās, ka visam ir laiks sagatavoties. Pūpolsvētdienu palaidām garām. Parasti citus gadus mājās ir arī pūpoli, bet šoreiz aizmirsām.
Lieldienas ir nosvinētas, un svētku sajūta bija tieši tāda pati kā citus gadus. Parasti šajos svētkos braucam pie draugiem uz Ropažiem, kas dzīvo mežā. Tad ir tā, ka visi bērni barā skrien pa mežu un meklē, kur Lieldienu zaķis atstājis olas, bet šoreiz tā nebija,» pastāsta TV personība Katrīne Sauliete.
Liene Šomase aicina beigt domāt par naudu
«Pirmkārt, dzīve ir ļoti skaista! Otrkārt, mīliet un dariet to, kas iedvesmo, nevis to, ko liek darīt. Treškārt, tā kā jau četras nedēļas dzīvoju mežos un radu savu jauno soloalbumu, tad nākamajā nedēļā nāks klajā mans pirmais singls. Un, kamēr visi jūk prātā, Liene rada savu albumu un dzīvo mežā.
Lieldienas man pagāja ļoti skaisti. Krāsoju olas ar nātrēm, sīpolu mizām un visu citu, kas ir dabā. Esmu pateicīga katrai dienai, kas man ir dota šajā dzīvē, uz šīs zemes. Es tiešām mīlu savu dzīvi. Man bija ļoti skaisti Lieldienu svētki. Kamēr visi juka prātā, tikmēr man bija atvaļinājums, ko joprojām baudu. Esmu ļoti priecīga par to, ka man viņš beidzot ir. Es ļoti daudz pirms tam biju strādājusi un esmu šo visu nopelnījusi. Mīļie cilvēki, lūdzu, mīliet šo dzīvi! Esiet pateicīgi par to, kas jums ir tagad. Un beidziet domāt par naudu.»
Ieva Akuratere svin pareizticīgo Lieldienas
«Manas Lieldienas vēl ir priekšā, jo es esmu pareizticīgā. Man ir tā, ka šobrīd ir lielā ciešanu nedēļa līdz ar ceturtdienu un piektdienu, vispār neko nevar darīt. Dažreiz katoļiem un luterāņiem Lieldienas sakrīt ar pareizticīgajiem.
Aizvadītajā svētdienā kopā ar ģimeni - dēlu, viņa sievu un mazmeitiņu biju pie jūras. Jūras krastā saplūcām pūpolīšus un iepērāmies. Vēlējām viens otram: «Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks. Slimība ārā, veselība iekšā!»
Tagad es dzīvoju pie jūras. Es ar laimīgām trīsām gaidu kluso sestdienu, kad Jeruzālemē atkal atspīdēs jaunā uguns, ko priesteris saņem Kristus kapa vietā. Priesteris ieiet Kristus kapa vietā un iznāk ārā ar uguni. Katra uguns saņemšana no debesīm nozīmē svētību nākošajam gadam. Šogad, kad visi esam tādās skumjās un baiļojamies, lūdzamies Dievu, lai dod mums veselību, izturību un cerību, ar sevišķām cerībām un gaidām domāju par klusās sestdienas svēto uguni, kura nonāks pār mums. Tas būs īpaši aktuāli visai cilvēcei, kas turpinās dzīvību. Tad būs arī manas Lieldienas.
Lieldienās vienmēr pagatavoju pashu, kas ir ārkārtīgi garšīgs ēdiens ar biezpienu, riekstiem, rozīnēm, olām un marmelādi. Visa ģimene vienmēr to gaida. Protams, mēs krāsojam arī oliņas, kas, aptītas ar puķītēm un lapiņām, tiek novārītas sīpolu mizās.
Es ļoti sen esmu pareizticīgā, aptuveni 20 gadus. Es pārgāju uz šo ticību, jo sirds aicināja. Vēsturiski pareizticība pieder pie senākajām kristīgajām tradīcijām. Es pārgāju uz šo ticību tādēļ, ka ļoti mīlu dabu, un tādēļ, ka cienu visas dabas izpausmes,» atklāj dziedātāja Ieva Akuratere.
