Pasaules vēsturē jau bijuši precedenti, kad epidēmiju laikā labāk nošķirties no sabiedrības. Ārkārtas apstākļos radušies nozīmīgi atklājumi un mākslas darbi, arī literārajos darbos aprakstīta pašizolēšanās. Publicējam dažādus pastāstiņus, kas varētu iedvesmot šajā sarežģītajā laikā.
Puškins aizkavējas karantīnā kāzu dēļ
Slavenais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, sākoties holeras epidēmijai, 19. gadsimta sākumā nepaspēja atgriezties Sanktpēterburgā vai Maskavā no Boldinas, kur atradās viņa dzimtas īpašumi, jo bija jāpaliek karantīnā. Un tas viss kāzu dēļ.
Vēsturiskais stāsts ir šāds. Dzejnieka vectēvam Boldinas apkaimē piederēja lieli zemes īpašumi, kuri pēc viņa nāves tika sadalīti vairākiem mantiniekiem. Puškina tēvam tika daļa no muižas, 140 zemnieku mājas, apmēram tūkstoš «dvēseles» jeb dzimtļaudis un Kistenevas ciems. Aleksandrs Puškins bija neglābjami iemīlējies Natālijā Gončarovā, un pāris gatavojās kāzām. Lai viss izdotos godam, dzejnieks bija nolēmis daļu īpašuma ieķīlāt. Viņš negrasījās tur ilgi uzkavēties, tikai nokārtot dažas darīšanas. Taču 1830. gada rudenī tuvojās holeras epidēmija un tika noteikta karantīna. Sākotnēji dzejnieks vēstulēs draugam pauda bažas - ko gan te sadarīs, taču vēlāk vēstīja, ka tik intensīvi un radoši neesot strādājis nekad. Dzejnieks palika laukos trīs rudens mēnešus un šajā laikā saņēma aptuveni 14 vēstules. Taču viņam radās spēcīgi literārie darbi, un tieši tur viņš pabeidza un pieslīpēja nelaimīgās un sarežģītās mīlestības stāstu, romānu dzejā ‒ «Jevgeņijs Oņegins».
Pikantie stāsti mēra ēnā
«Dekamerons» vilina ar pikantajiem stāstiem, kas dažkārt pat uzskatīti par tādu kā puspornogrāfiju. Tā autors Džovanni Bokačo, 14. gadsimta itāliešu renesanses prozaiķis un dzejnieks, savus skaistākos jaunības gadus pavadījis Neapolē. Šī romantiskas auras apvītā pilsēta bija liels feodāls centrs ar greznu Roberta Anžū galmu, kurā rakstnieki un zinātnieki tika turēti godā. Bokačo guva panākumus, un viņam sākās romāns ar grāfieni Mariju d’Akvīno, Neapoles karaļa ārlaulības meitu, kas Bokačo darbos apdziedāta kā Fiammeta.
«Dekamerona» notikumi risinās ap 1350. gadu ārpilsētas villā, kur no netālajā Florencē trakojošā mēra glābjas desmit cilvēku kompānija ‒ septiņas jaunas, daiļas dāmas vecumā no 18 līdz 28 gadiem un trīs jauni vīrieši, no kuriem jaunākajam ir apmēram gadi 25. Lai īsinātu laiku, viņi stāsta dažādus atgadījumus par pikantām tēmām, ko ierosina ik vakaru izvēlēts karalis vai karaliene.
Interesanti, ka noveļu krājuma «Dekamerons» ievads ļoti sasaucas ar šī brīža situāciju. Džovanni Bokačo raksta: «No dieva dēla svētības pilnās iemiesošanās cilvēkā bija pagājuši tūkstoš trīs simti četrdesmit astoņi gadi, kad slaveno Florenci, visskaistāko no visām Itālijas pilsētām, piemeklēja nāvējošā mēra sērga, kas bija izcēlusies vai nu debesu spīdekļu iedarbībā, vai arī dievs to taisnīgās dusmās par mūsu grēkiem bija uzsūtījis mirstīgajiem, lai viņus sodītu. /../ Sākusies pirms dažiem gadiem austrumu apgabalos, nolaupījusi tur neskaitāmu daudzumu iedzīvotāju, sērga nemitīgi izplatījās no vienas vietas uz otru un nelaimīgā kārtā nonāca arī līdz rietumiem. Pret to nelīdzēja nekāda gudrība, ne cilvēku piesardzība.»
Pikantēriju šajā darbā netrūkst. Ieskatam divi nelieli fragmenti:
«Reiz pusdienas laikā, kad visi pārējie mūki gulēja, viņš, gluži viens klejodams ap baznīcu, kas atradās ļoti vientuļā vietā, neviļus ieraudzīja brīnumdaiļu jaunavu. /../ Tiklīdz mūks to ieraudzīja, viņam uzbruka stipra miesas kārība; tāpēc viņš piegāja jaunavai tuvāk un uzsāka sarunu, kas vārdu pa vārdam vedās tik labi, ka drīz viņš vienojās ar to un aizveda sev līdzi uz savu celli, nevienam nepamanot. Kamēr mūks, pārlieku stipras saldkāres sagrābts, ne visai piesardzīgi kaitējās ar meiteni, gadījās, ka abats, piecēlies no diendusas, lēnām gāja gar mūka celli un izdzirda troksni, ko viņi abi sacēla. Mūks, lai izglābtos no soda, vēlāk ar nevainīgu seju celles atslēgas aiznesa abatam, bet tas nolēma izmantot situāciju. /../ Viņš piesēdās meitenei tuvāk, sāka to klusu mierināt un lūgt, lai tā neraudot. Tā vārdu pa vārdam viņš nonāca tik tālu, ka atklāja savu vēlēšanos. Jaunava, kas nebija no dzelzs, nedz dimanta, ļoti viegli padevās abata gribai, kurš, viņu apskāvis un vairākas reizes noskūpstījis, iegūlās mūka gultā un, varbūt ņemdams vērā savas cienības lielo svaru un meitenes jaunību, varbūt baidīdamies viņai kaitēt ar pārāk lielu smagumu, nenogulās vis uz viņas krūtīm, bet noguldīja meiteni uz savām un ilgu laiku ar viņu tā iepriecinājās. /../»
Vēl citas noveles fragments vēsta: «Kad Alatjele, kas nekad
agrāk nebija zinājusi, ar kādu ragu vīrieši bada, to bija izbaudījusi, viņa gandrīz vai nožēloja, ka tik ilgi nebija ļāvusies Perikones glāstiem, un, negaidīdama ielūguma uz tik saldām naktīm, bieži pati likās ielūdzama ne ar vārdiem, kuros viņi nemācēja saprasties, bet ar darbiem.»
Tas tā ieskatam - kas radies «mēra laikos».
Arī koronavīrusa laikā izskan «Dekamerons»
Patlaban, kad visā valstī un pasaulē ir ārkārtas situācija saistībā ar koronavīrusa epidēmiju, kuras laikā iesaka palikt mājās, Jaunā Rīgas teātra aktiera Gundara Āboliņa lasījumos internetā var noklausīties Džovanni Bokačo «Dekamerona» noveles.
Ja vēlies noklausīties «Dekameronu» un izbaudīt Gundara Āboliņa balss tembru, tad meklē šādu interneta platformu, kur pieejamas vairākas noveles:
Šekspīrs mēra laikos uzraksta slavenas lugas
Slavenais angļu dramaturgs tieši mēra laikos sarakstīja divas slavenas lugas «Karali Līru» (1605) un «Makbetu» (1606). Atsevišķos avotos rodamas ziņas, ka šajā laikā Šekspīra teātris «Globuss» un citi Londonas teātri tika slēgti - kopumā uz 78 mēnešiem. Dramaturgs atradies karantīnā un ražīgi strādājis.
Mēris ir infekcijas slimība ar garu vēsturi. Eiropā tas ar dažādu intensitāti plosījās vairākus gadsimtus. «Melnās nāves» izcelšanās vieta nav skaidri zināma, taču - visticamāk, tā sākās Centrālajā Āzijā vai Tālajos Austrumos, no kurienes pa Zīda ceļu izplatījās tālāk Āzijā, līdz pat Melnajai jūrai. Tur inficējās itāļu tirgotāji, un tādējādi briesmīgā slimība nonāca Eiropā.
Ņūtons atklāj gravitāciju
Neraugoties uz to, ka apkārt plosījās «Melnā nāve», dzīve neapstājās, un radās arī dažādi zinātniskie atklājumi. Viens no tā laika spīdekļiem bija fiziķis un astronoms Īzaks Ņūtons, kurš 1665. gadā beidza Kembridžas universitāti, iegūstot bakalaura grādu. Viņš taisīja spožu karjeru un divdesmit septiņu gadu vecumā kļuva par profesoru. Jaunajam zinātniekam cita starpā nedeva mieru doma, kas tas par spēku, kas planētām liek riņķot ap Sauli. Un tālāk seko slavenais stāsts par ābolu.
Reiz Ņūtons sēdējis zem ābeles, un no tās nokritis ābols. Kāpēc ābols krīt vertikālā virzienā uz Zemes centru? Tātad eksistē spēks, kas to pievelk. Ja viena matērija pievelk otru, tad jāpastāv proporcionalitātei starp matēriju daudzumiem. 1687. gadā iznāca slavenais Ņūtona darbs «Dabas filozofijas matemātiskie principi». Ņūtons pierādīja, ka debess ķermeņu kustības notiek pēc vispasaules gravitācijas likuma, kas ir universāls. Vispasaules gravitācijas likums sagrāva reliģiskos mītus par debess un Zemes būtisko atšķirību, par Kristus staigāšanu pa ūdens virsmu. Tāpēc garīdzniecība pret Ņūtonu sāka cīņu.
Hemingvejs un Atoss «izolējas» vīna pagrabā
Mazliet samiksējot leģendas ar literatūru, pasmaidīsim par diviem vīna pagrabu stāstiem. Zināmā mērā arī - pašizolācija.
Franču rakstnieka Aleksandra Dimā lieliskais darbs «Trīs musketieri» ir klasika, kas aizrāvusi daudzus un piedzīvojusi neskaitāmus ekranizējumus, taču tikai lasāmā formātā var izbaudīt rakstnieka vēstījumu. Lai atceramies vienu epizodi, kurā Atoss ir ieslēdzies kroga vīna pagrabā, lai paglābtos no uzbrucējiem un pavadījis tur «pašizolācijā» ilgāku laiku, līdz sagaidījis draugu palīdzību. «Krodzinieks ar sievu, paķēruši lampas, metās lejā pagrabā, kur viņiem tik ilgi bija liegts ieiet; te viņus sagaidīja šaušalīgs skats.
Aiz nocietinājumiem, kurus Atoss bija izveidojis pēc visiem stratēģiskās mākslas likumiem no žagaru saišķiem, dēļiem un tukšām mucām un kuros iziedams bija izlauzis spraugu, varēja redzēt šur tur eļļas un vīna peļķēs peldam apēsto šķiņķu kaulus, bet viss kreisais kakts bija piegāzts ar sasistām vīna pudelēm; no mucas, kurai krāns bija palicis neaizgriezts, tecēja pēdējie sulas pilieni. Izsakoties ar kāda senatnes dzejnieka vārdiem, te valdīja posts un nāve, gluži kā kaujas laukā.
No piecdesmit desām, kas bija pakārtas pie griestu sijām, atlikušas vairs tikai desmit.
Pagraba velvēs skaļi atbalsojās krodzinieka un viņa sievas vaimanas, tā, ka pat d'Artanjanam kļuva viņu žēl. Atoss pat nepagrieza galvu.»
Saistībā ar pagrabu «ieņemšanu» un izolēšanos nereti tiek pieminēts arī klasiķis Ernests Hemingvejs. Otrā pasaules kara beigās viņš esot «pašizolējies» Parīzes hotelī «Rica».
Tolaik dižais rakstnieks, strādādams par kara korespondentu, piedalījās Parīzes atbrīvošanā. Kopā ar Francijas partizāniem viņš iekļuva viesnīcā, un viens no pirmajiem darbiem esot bijis izglābt vīna pagrabu! Cienījamais rakstnieks esot ļāvies kārdinājumam, sācis baudīt izglābto un sarīkojis arī trakulīgu iedzeršanu vienā no viesnīcas numuriem.
Kopš tiem laikiem Hemingvejs esot ticis pie iesaukas - vīna pagraba atbrīvotājs. Pēc kara viesnīcā esot bijis «Hemingveja bārs».
In memoriam
«Spāņu gripa» aizsauc dzejnieku Frici Bārdu
Šis traģiskais zaudējums tolaik nekādi nav ierindojams pozitīvo un iedvesmojošo ziņu vidū, bet tā ir mūsu Latvijas vēsture.
Tā dēvētās spāņu gripas pandēmija pasaulē plosījās 1918.‒1920. gadā. Inficēti tika ap 500 miljoniem cilvēku. Īpaši smags bija 1918. gads, kad slimība atņēma arī jaunu un pilnīgi veselu cilvēku dzīvības. Daži to dēvē par briesmīgāko pandēmiju pasaules vēsturē.
Tā aizsaulē aizsauca arī latviešu romantisko dzejnieku Frici Bārdu, kurš 1919. gada martā nomira no slimības izraisītajām komplikācijām.