VAKARA ZIŅAS. Mārtiņš Šics pirms pandēmijas paviesojies Senegālā
Ārsts un politiķis Mārtiņš Šics pirms baisās koronavīrusa izplatības paspēja apceļot Senegālu un Gambiju, kas atrodas Āfrikas austrumos.
Pa Kurzemes hercoga Jēkaba pēdām
«Pēdējais mans ceļojums bija uz Senegālu un Gambiju februārī. Vēl paspēju atgriezties Latvijā pirms ārkārtējās situācijas izziņošanas. Ļoti veiksmīgi atgriezos mājās. Ceļojums bija labs, un pēc tā ir laba noskaņa.
Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers savulaik ir izveidojis cietoksni uz salas Gambijas upes iztekā. Uz šīs salas bija vergu turēšana. Vergi tika vesti uz Amerikas krastu un tirgoti tālāk. Tā ka hercogs ir nodarbojies ar tā laika netīro biznesu.
Sala gan ir kļuvusi sešreiz mazāka kopš tā laika, jo tās krastus visu laiku apskalo ūdens,» zina stāstīt ceļotājs Mārtiņš Šics.
Hercogs Jēkabs Ketlers Gambijas upes piekrastē iegādājās trīs zemes teritorijas - Svētās Marijas salu, kas šobrīd ir Bandžula - Gambijas galvaspilsēta, Jēkaba forta salu un Džilifrijas ciema teritoriju.
Dabas brīnumi un dāvanas vietējiem
«Šajā vietā skaisti dabas parki un daudz skaistu tuksneša dzīvnieku. Iepriekš nekad nebiju bijis šajās valstīs.
Ceļojums izmaksāja 2500 eiro. Savukārt 100 vai 150 eiro iztērējām pateicībai vietējiem iedzīvotājiem. Aizvedām ģimenēm maisus ar rīsiem, pārtiku, ko nopirkām turpat uz vietas. Pabarot, tā teikt, visus nevaram, bet vismaz kādam sagādājām prieku.»
Dakara - lielo cerību un bēdu ieleja
«Interesanti, ka Dakara ir kļuvusi par lielo cerību un bēdu ieleju. Šajā vietā bija sākts celt mājas, viesu namus un viesnīcas. Ar būvniecības darbiem nebija tālāk tikts par pirmo stāvu un sienām, kad šo ralliju pārcēla uz citu vietu. Tagad ar lielām cerībām iesāktais projekts ir piepūsts pilns ar smiltīm.
Mēs pavizinājāmies pa pludmali, aizbraucām uz Dakaras rallija finiša vietu. Dakara ir vieta, kuras nosaukums ir brends.
Šogad Dakaras rallijs bija atgriezies Sahārā, bet uz Apvienoto Arābu Emirātu pusi. Varbūt kaut kas tur uzlabosies, bet kas to zina, it sevišķi tagad, kad visā pasaulē ir epidēmija,» stāsta ceļotājs.
Krāšņi tērptās sievietes vīri vadā ēzeļa ratos
«Āfrikā ir ļoti krāšņi ģērbtas sievietes. Viņas valkā neiedomājami spilgtas drēbes - dzeltenas, sarkanas. Vīri savas sievas vadā ēzeļu ratos uz mājām un atpakaļ. Šeit ir ļoti daudz lietu, kas atšķiras no klasiskās civilizācijas pasaules. Vietējie iedzīvotāji ļoti daudz dejo, ir muzikāli. Priecājas un ir gatavi uztaisīt koncertu tūristiem jebkurā mirklī.
Gambija ir samērā trūcīga valsts. Vietējie iedzīvotāji ir draudzīgi. Taču visiem liekas, ka mēs esam tik bagāti, ka varam dot, dot un dot. Bērni staigā un prasa vēl un vēl. Tāpēc mēs ar gidu runājām, lai visas tās lietas, kuras dāvinām, atdod skolas direktoram, kas sadala pēc nepieciešamības,» teic Mārtiņš Šics.
Lidosta ar piedzīvojuma garšu
«Lidosta ir vienkārša telšu nojumīte, kur paiet, lai paslēptos no saules stariem. Te salasās visi aizbraucēji, sagaida un iekāpj lidmašīnā. Viņi mēģina ieviest drošības pasākumus. Dažādas kontroles sistēmas. Viņu izpildījumā tas ir apmēram tā - ejiet turp un atpakaļ. Vienai otrai dāmai aizmirst iespiest zīmogu pasē, kā dēļ viņu nelaiž nākamajā valstī. Visādi piedzīvojumi te var atgadīties. Paldies dievam, ka ne man.»
Padoms citiem
Mārtiņš Šics tiem, kas kādreiz lolo cerību apmeklēt šo valsti, protams, pēc tam, kad koronavīrusa epidēmija norims, iesaka ņemt līdzi skaidru naudu - eiro vai dolārus, jo bankomātu viņiem nav daudz. Esošajos bankomātos viņš neuzdrošinājās riskēt ievietot savu debetkarti.
Mārtiņš atklāj, ka daudzi ceļotāji mazās grupiņās no diviem līdz četriem cilvēkiem bieži vien nomā automašīnas un motociklus, kas ir ērts pārvietošanās līdzeklis. Tāpat šajā vietā ir pāris labas trīs vai četru zvaigžņu viesnīcas. Sanatorijas ar baseiniem. Samērā lētas ķermeņa lutināšanas procedūras, piemēram, masāžas.
Kāds ir Gambijas mielasts?
«Viņiem ir daudz labu zivju, kuras vietējie šad tad iemanās drusciņ par daudz piededzināt vai izkaltēt. Labā ziņa, ka viņi visu gatavo uz grila. Nevis uz griloglēm, bet cep ēdienu, dedzinot zarus un kokus. Pie visiem ēdieniem pamatā ir rīsi un salātiņi. Smalkākās vietās ir pieejamas arī picas. Nezinu, kādēļ, bet viņi taisa eiropeisku ēdienu, nesaprotot, ka mēs gribam izbaudīt viņu ēdienu un eksotiku.
Ir daudz zemesriekstu, kuru cenas ir neadekvātas, padārgas. Tirgo no Marokas atvestos apelsīnus. Mazi maisiņi ar apelsīniem ir nopērkami par diviem eiro.
Šeit mēģina tirgot visu. Arī vecas kurpes. Cilvēki mēģina kaut ko darīt, lai izdzīvotu. Ja viņi to nedarīs, tad ir grūtības. Redzējām arī kafejnīcas, kur pa pagalmu pastaigājas cūkas un žāvē iztīrītus gliemezīšus. Ar to ir jāsadzīvo.
No šī ceļojuma atvedu ļoti maz - šokolādi un T kreklu ar vietējo uzrakstu. Tie bija sociālie pirkumi, lai atbalstītu vietējos. Suvenīri ir vai nu nekvalitatīvi taisīti atšķirībā no blakus valstīm, vai arī tādi, kuriem otrā pusē rakstīts «Made in China». Meitenēm tur gan bija ko pirkt - košās kleitas un lakatiņus,» sava brīnišķīgā piedzīvojuma stāstu noslēdz Šics.