Viss aprakstītais ar Juri notika tikai dažus mēnešus pirms visas šīs jezgas ar koronavīrusu. Toreiz viņam dzīve likās vienkārša, paredzama un apnicīga. Katru dienu viens un tas pats. Nu cik var?!
Sievas kontrolēšana kā pusaugu zeņķim
Juris atklāj savu stāstu: «Tikko eju no mājas laukā, tā: «Juri, paņēmi atslēgu, mobilo un pusdienas? Silto jaku uzvilki? Nosalsi taču!» Sieva vienmēr piekodināja, pārprasīja, izkontrolēja… Pie velna, viss bija apnicis! Vai tad tiešām bija tik grūti iebraukt, ka es vairs neesmu tas pats zaļais gurķis, kāds biju pirms četrpadsmit gadiem? Mans dievs, jau četrpadsmit gadu dzirdu vienu un to pašu tekstu - «jaciņu un atslēgas...» Labi vēl, ka toreiz nebija mobilo tālruņu ar video zvana funkciju, tad tiešām sen jau būtu nojūdzies. Drīz jau nakts vidū man sāks šie atgādinājumi par atslēgām nākt virsū. No tā visa pārņem mazvērtības sajūta, ka es vēl joprojām esmu māceklis, nevis nodaļas direktors ar savu kabinetu un sekretāri. Liene... Lienīte... Nu gluži kā no tautas pasakām - visa tāda zeltmataina, ar debeszilām acīm, trausla un neaizsargāta. Skaista... Viņa manā kabinetā uzradās pēc kastinga, kurā mēģināju sev atlasīt kādu, kas prastu strādāt ar presi. Kad ieraudzīju Lienīti pirmo reizi, es vēl nodomāju, ka viņa taču nomirs, kad mēģinās pacelt mobilo telefonu līdz ausij. Vienīgais, ko viņa varēja, bija pateikt: «Labdien» - un to pašu tikko dzirdami. Uzreiz domās viņu nokristīju par Lienīti. Jā, viņa palika. Pat neteiktu, ka es viņu pieņēmu. Viņa pati palika. «Direktora kungs, liekas, ka šodien viss. Vai nevēlaties kafiju?» Pie velna, kā viņa zināja, ka man rīklē viss pārkaltis?! Jēziņ! Kā vispār es viņu pieņēmu darbā? Es taču par viņu neko nezinu! Vienkāršāk būtu pieņemt pirmo ar vajadzīgajiem papīriem, bet, nē, man taču vajag, kā mamma bērnībā iedīdīja - būt līdzcietīgam un atbildīgam. Tāpēc pat apkopēju kastingu veicu personīgi pats pēc sev vien saprotamiem kritērijiem.»
Jaukā sekretāre Lienīte
«Mēs ar Lienīti kopā darbā esam katru dienu. Un es esmu laimīgs. Priecājos redzēt bedrītes viņas vaigos, kad Lienīte smaida. Un man patīk skatīties viņas mirdzošajās acīs, pat tajos brīžos, kad viņa mēģina man kaut ko nopietni stāstīt. Un vispār, tās ir muļķības, ka blondīnes ir aprobežotas un stulbas. Mana Lienīte ir gudra, atjautīga un, tas ir ļoti svarīgi - viņai ir laba humora izjūta. Īsta aktrise! To, kā mums notika pirmais sekss, atceros visai miglaini. Pareizāk sakot, atceros visu līdz brīdim, kad viņa vilinoši pacēla savus matus, kuri pārslīdēja viņai pāri pleciem, un mans skatiens sastinga tajā vietā, kur viņai bija trešā blūzītes podziņa - kārdinoši atpogāta līdz ar pirmajām divām. To brīdi, kā mēs nokļuvām līdz manam kabinetam, vairs neatceros. Atjēdzos jau uz sava darba galda, pie kura vēl nesen viņa bija pirmo reizi nočiepstējusi: «Labdien.» Labi, ka monitors bija pieskrūvēts pie virsmas. No galda lidoja zemē papīri un skavotāji, kā arī mana neizdzertā kafija... Un labi, ka neviens nepamanīja, kā mēs divatā pazudām no korporatīvās ballītes, kura bija par godu firmas divdesmitajai gadadienai.» «Vaaau, Jurīti, mīļais. Tu gan esi labi nosvinējies!» Sieva atvēra durvis un, stingri turot mani aiz jakas piedurknes, ievilka dzīvokļa siltajās dzīlēs. «Fūu, kā no tevis nes, mīļumiņ! Tūlīt iedošu tev lielo aspirīnu, savādāk rīt tev galva plīsīs pušu.» Laba doma, rīt galva nemaz nedrīkst sāpēt, jo jau no paša rīta mani gaidīs Lienīte. Un būs daudz jāstrādā... Dzerot skābu tēju ar citronu un uzgraužot lielo aspirīnu, nevarēju aizmirst Lienītes skūpstus un maigās krūtis uz galda sev deguna galā...»
Sajūtas kā puikam, kuram visi okeāni līdz ceļiem
Nu jau mēnesis pagājis, kopš mēs ar Lienīti kopā braucam savās mašīnās no darba un satiekamies parkingā pie viņas mājas. Viņas mazajā dzīvoklītī vienmēr ir priekšzīmīga kārtība un uz galda labs sarkanvīns. Katrā istabas stūrī deg sveces, bet uz gultas nevērīgi nomests caurspīdīgs halātiņš. Bet visa šī romantika sašķīst lupatās, kad mēs ieejam, nē - iedrāžamies šajā sievišķās erotikas oāzē! Lai nu kā, bet fons bija rosinošs varoņdarbiem. Atkal biju puika, kuram visi okeāni līdz ceļiem. Līdz vienam brīdim. «Juri. Esmu stāvoklī!» Pirmā doma, ka viņa grib mani izāzēt un pavērot reakciju. «Tu mani dzirdi? Es esmu stāvoklī. Apmēram pēc astoņiem mēnešiem mums būs bēbis... krikumiņš, mazulis, mantinieks... Saproti? Ko tu klusē?» «Bļāviens! Ko tad vēl lai saka?! Jo mantinieks un krikumiņš vienā personā man jau ir! Tas ir mans dēls Dairis.» Galvā sāka drudžaini rosīties domas par to, ka Dairis jau ir liels puika. Trīspadsmit gadi. Gan jau viņš sapratīs tēti. Mana māmiņa gan, lai viņai vieglas smiltis, mani kategoriski nosodītu. Bet priekšā man visa dzīve! Mana Lienīte! Bet Marika... Nu... Marika... uz brīdi man acu priekšā pazibēja viņas brūno acu skatiens, kas bija ierāmēts smukās smieklu krunciņās. Tikai tagad es nekādus smieklus tur neredzēju. Jopcik bumbās...»
Sievas un dēla pārsteidzošā reakcija
«Marika, man ar tevi šis tas ir jāizrunā... Pat nezinu, ar ko lai sāk!? Ar Dairi es pats visu izrunāšu, viņš jau ir liels un visu sapratīs. Nu, man darbā... īsāk sakot, es aizeju!» «Tu ko, Juri?! Kur tad tu iesi?» Lūk, atkal viņa mēģina nogludināt asumus, kaut arī lieliski saprot, kur aizeju. Ko viņa mēģina panākt? Spiež uz žēlumu vai vienkārši tēlo muļķīti? Nē, lai nu kas, bet muļķīte viņa nav. Tas vienkārši ir vāks! Pieceļos un eju pie skapja savākt drēbes pirmajam laikam. Marika velkas pakaļ. Nostājas durvīs un visu vēro. Ne histērijas, ne asariņas. Ja jāsaka atklāti, tad biju iedomājies, ka būs daudz briesmīgāk. Nu, lūk, lielā sporta soma ir sapakota un stāv uz grīdas koridorā pie apaviem. Marika pa to laiku virtuvē vāra kafiju. Bet es kā tāds muļķis sēžu un skatos uz ārdurvīm. Galvā tikai viena doma par to, ka man vēderā ir gandrīz pudele konjaka, ko biju ierāvis drosmei. Tāpēc tagad sēsties pašam pie stūres būtu stulbi. Taksometru nebiju izsaucis, bet var mēģināt noķert uz ielas. Pēkšņi sāk grabēt durvju atslēga. Kā es nebiju ievērojis, ka Dairis nemaz nav mājās! Un tagad mums būs šitā jāsatiekas! Reizēm gribas nolamāties ar tādiem vārdiem, kurus vēl neviens nav bijis spējīgs izteikt... «Tēti, tu ko, taisies kaut kur braukt?» un viņš skatās uz milzīgo piestūķēto somu. «Apmēram uz to pusi ir dēls. Man jāaiziet... uz laiku... pavisam. Jā, un sargi mammu.» Velns lai parauj! Visu būtu gatavs atdot, lai neredzētu šo skatienu un naidu. «Ai, bļāviens, dēls. Paaugsies, gan jau tad sapratīsi veco... Bet vispār, nedod Dievs, tev to visu uz savas ādas izciest!» Paķēru somu, no kuras vīdēja Marikas gludinātā krekla rokas stērbele un skrēju pa trepēm lejā. Pavisam aizmirsu, ka mājā taču ir lifts.
Beidzot laimīgi kopā ar Lienīti
«Lienīt, mīļumiņ, beidzot mēs varam ar tevi būt kopā! Uz visiem laikiem un ne no viena nevajadzēs slēpties. Sāksim visu no jauna. Es, tu un mūsu mazais. Bet tagad nāc un sagaidi savu lielo balto virsaiti, kurš dēļ tevis no visiem ir aizgājis.» Izdzertais konjaks lika par sevi manīt. Lienīte paņēma nomesto sporta somu ar visu manu «pūru» un aizvilka to uz istabu. Tagad es no rītiem ceļos agrāk. Agrāk par savu mazo Lienīti, jo viņai tagad vajag labi izgulēties. Viņa jau otro mēnesi zem savas sirsniņas nes mūsu mazuli. Gatavoju viņai brokastīs salātiņus. Galvenais Lienīti nepamodināt ar to mežonīgo blenderi. «Juri, es taču teicu, ka gribu «minīti» ar ledu. Vai tad tiešām ir tik grūti atcerēties?» Atkal viņa niķojas, bet es viņai visu piedodu. Arī darbā uz lielajām «razborkām» eju pats viņas vietā. Galvenais, lai viņai nesākas visādas fobijas. Atceros, Marika kad bija stāvoklī, pēc katra blusas kodiena skrēja pie ārsta. Visus nervus man noēda. Ar Lienīti ir daudz mierīgāk. Taču beidzot arī viņa aizgāja pie ārsta. Viss esot kārtībā un grūtniecība norit normāli. Tikai viens viņu uztrauc. Mazulim vajadzīgs tēvs. Likumīgs tēvs. Es, protams, esmu ar mieru, tikai ļoti jau nu negribas skatīties acīs Marikai, kad vajadzēs parakstīt šķiršanās dokumentus. Biju visu izplānojis, bet kādudien izdzirdēju savas mīļotās Lienītes telefona sarunu… «Jā, Karīn, viss ir kārtībā. Aha, stāvoklī. Kā tad, ka tik ne tā! Viņš? Nē, neko. Pagājušajā nedēļā izšķīrās ar savu veco govi. Protams, precēsies. Ko, kad «dzemdības»? Nu pēc plāna man drīz būs «spontānais». Es jau visu ar ārstu sarunāju. Būs arī papīri. Pēc tam braukšu kaut kur uz atveseļošanos. Nu nekur tālu, domāju, ka uz Tenerifi. Jau esmu noskatījusi foršu viesnīciņu pie jūras. Pagaidi, man laikam caurvējš durvis atrāvis. Iešu aizvērt...» Koridorā stāvēju es ar atkārušos žokli. «Lienīt... Es biju mājās aizmirsis mobilo... Tu man neatgādināji, un es aizmirsu... un, un atslēgas arī. Labi, ka durvis bija vaļā... Pareizāk sakot, ļoti slikti...» «Jurīti! Tu ne tā visu saprati!» «Jā, jā, Lienīt! Es jau no paša sākuma ne tā visu sapratu... idiots.»
Kļūdu labojums
Ko man maksāja atpakaļceļš uz mājām? To var saprast tikai tas, kurš kādreiz ir kādu nodevis. Mana dvēsele izgāja cauri visiem elles koridoriem, līdz izšķīda milzīgā alkohola daudzumā, ko izdzēru, pirms piezvanīju pie savas ģimenes namdurvīm. Marika tās atvēra, paskatījās uz mani ar saviem brūnajiem rentgeniem un visu saprata. Viss reibums man pazuda kā uz burvja mājiena, kad viņa pieņēma lēmumu un aicināja iekšā. «Tu saproti, ka tu esi cūka?» viņa atkal ieurbās manī. «Jā...» «Nu, tad velc nost kurpes un ej uz virtuvi, paēd zupīti.» Ko vēl piebilst? Tāda bija mana dzīves skola. Un šīs dienas kontekstā es saprotu, cik ļoti man noveicās ar kļūdu labojumu.»