VAKARA ZIŅAS. Slavenības atklāj dīkstāves ēnas puses

Aktieris Andris Bulis © F64 Photo Agency

Ir pamatots uzskatīt, ka «Covid-19» straujās izplatības dēļ ārkārtas situācija, kas sākotnēji bija plānota līdz 14. aprīlim, tiks pagarināta. Neviens vien pašmāju šovbiznesa smagsvars izteicis prognozes, ka daudzi radošo jomu pārstāvji būs spiesti domāt par darba meklējumiem. Tēlaini runājot, šķiet, ka pasākumi ar dzirkstošajiem dzērieniem, koncerti, teātri un pirmizrādes, balvu pasniegšanas ceremonijas, zvaigznes, kas mirdz un pozē fotogrāfiem uz sarkanā paklāja krāšņos tērpos, ir kā skaisti izsapņota pasaka, kura ir beigusies uz nenoteiktu laiku. Un tagad ir sākusies smagā izdzīvošanas skola.

Mūziķis Kaspars Pudniks: «Sāku tērēt uzkrājumus. Pašlaik pērku tikai pārtiku»

«Vēl 10. un 11. martā izbraucu uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu atpūtas braucienā, bet jau 12. martā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Tajā brīdī bija skaidrs, ka viss būs citādāk nekā līdz šim. Burtiski no 18. marta sākās telefona zvani, kuros tiku informēts par jubileju atcelšanu. Pasākumi tika pārcelti, un man pieprasīja atmaksāt avansa maksājumus. Cilvēki vāc naudiņu atpakaļ. Ja vēl pirms dažām dienām domāja par aprīli un maiju, ka varētu rīkot kāzas un jubilejas, jo līdz 50 cilvēkiem drīkst kopā pulcēties uz pašu atbildību, tad šobrīd cilvēki pārceļ pat jūnijā paredzētās kāzas un jubilejas. Nav nekāds noslēpums, ka daudziem kāziniekiem radi un draugi dzīvo ārzemēs un viņi nevar atbraukt, jo ir ierobežojumi ceļošanai. Pasākumi ir atcelti trīs mēnešus uz priekšu vai pārcelti uz nenoteiktu laiku.

Esmu sācis tērēt jau savus iekrājumus. Minimizēju visus izdevumus. Faktiski pašlaik pērku tikai pārtiku, kas ir pats nepieciešamākais. Domāju arī risinājumus, kā var pārkvalificēties vai meklēt citus peļņas veidus. Uz trim mēnešiem man viss ir apstājies - koncerti, pasākumi un ieraksti studijā.

Cilvēki cenšas izvairīties no kontaktēšanās. Arī savu mammu, kas dzīvo man blakus, neesmu redzējis kopš 12. marta. Apzinos situāciju un nebraucu pie viņas ciemos. Ir bēdīgi un skumji. Galu galā lielos vilcienos arī līdz šim noskaņojums sabiedrībā nebija optimistisks. Mums smagi gāja gan biznesā, gan algu ziņā, gan politikā.

Esmu viens no tiem, kam šajā gadījumā no valsts nekādi sociālie spilveni nav paredzēti. Cik nopelnu, tik nomaksāju. Smaga situācija ir muzikantiem un dīdžejiem. Viņiem ir pirktas aparatūras par lielām summām uz kredīta, kas ir jāatmaksā. Viņi arī neietilpst kategorijā, kurā valsts varētu sniegt atbalstu. Protams, šajā situācijā ir jāsaglabā pozitīvs skats uz nākotni. Domāsim, skatīsimies! Kultūra, mūzika, koncerti tomēr iedvesmo cilvēkus un dod viņiem cerību, atslodzi no ikdienas, no problēmām. Tās pašas svinības un jubilejas ir enerģijas lādiņš. Tagad pat tas ir cilvēkiem atņemts. Visi ir sabijušies. Kad pretī nāk senioru pāris, uztveru sevi kā vislielāko biedu viņiem. Eju piecus metrus riņķī pa vienu vai otru pusi. Veikalā cilvēki sāk palikt agresīvi, dusmīgi sakot: «Nenāc man tuvāk. Te ir divi metri.» Kad ieej veikalā, ir sajūta, ka esi slimnīcā, kur visi ir slimi ar mēri. Nepārtrauktie zvana signāli ar aicinājumu iepirkties ātri un neaizkavēties ilgāk par 15 minūtēm. Ir jauns izaicinājums - iet uz veikalu vai neiet?

Par pārkvalificēšanos ir sarežģīti tagad domāt. Esmu domājis par video un televīziju, kur es varētu darboties. Varu darīt daudzus un dažādus darbus. Esmu savulaik darbojies gan mārketingā, gan menedžmentā. Varu darīt arī fiziski smagākus darbus. Cilvēki šobrīd tiek atlaisti masveidā no darba visdažādākajās nozarēs. Kur ir vajadzīgi darbinieki? Pārdevēji, noliktavas darbinieki, ēdienu piegādātāji. Pieļauju, ka tagad nepieciešami darbinieki farmācijā, jo tā nozare strauji attīstās. Jāpaskatās, kas notiks vēl pēc mēneša. Nav noslēpums, ka Latvijā 230 000 cilvēku strādā par minimālo algu un pārējo saņem uz rokas. Mani baida cita lieta. Ja cilvēkiem nebūs naudas un nebūs, ko ēst, tad var pieaugt noziedzība, laupīšana un zagšana. Tie, kam nav, ies prasīt vai ņemt no tiem, kuriem ir. Bet viss būs labi! Cilvēki mainīsies. Nekur gan nav rakstīts, ka rudenī nebūs cits vīruss vai pēc gada trešais vīruss!? Tas ir stāsts par to, ka cilvēkiem ir jāpārdomā sava ikdiena. Uz kurieni viņi ir skrējuši, kas ir vērtības? Kā pārkvalificēties uz jauniem darba apstākļiem? Cik lielu lomu spēlēs internets? Manas profesijas pārstāvji nedrīkst zaudēt optimismu. Domāju jaunas formas, kā iedvesmot. Vakar man bija saruna ar nodibinājumu «Hospiss LV». Viņi vāc ziedojumus, lai mūsu medicīnas darbiniekiem nodrošinātu siltas pusdienas, kuras par minimāliem līdzekļiem iepērk no restorāniem. Ir vēl kāds jautājums. Kamēr organizācija vāc naudu, lai pabarotu mediķus, kas cīnās par mūsu veselību un šobrīd atrodas frontes pirmajā līnijā, prezidenta pilī tiek pirkti krēsli pa 32 000 eiro. Ja ir tik daudz naudas valstij, tad kāda velna pēc ir jāvāc ziedojumi ārstiem, lai viņus varētu pabarot. Kur viņi to naudu tērē, ja nav naudas, par ko pabarot dakterus,» savu viedokli pauž pasākumu vadītājs un mūziķis Kaspars Pudniks.

Mārtiņš Rītiņš: «Paies gads, līdz viss atgriezīsies ierastajās sliedēs»

«Es šobrīd dzīvoju Baltezerā. Sev gatavoju, staigāju pa mežu un braucu ar divriteni. Ir ļoti labi, ka neesmu pilsētas cilvēks. Žēl par pārējiem, kas netiek ārā. Strādāju pie saviem projektiem no mājām. Būsim gatavi laikam, kad viss būs beidzies.

Pagaidām šeit notiek tas pats, kas Londonā. Tramvaji vēl ir pilni ar cilvēkiem. Svarīgi ir katram būt izolētam. Neviens nevar atbildēt, cik tas vēl ilgi būs - līdz 14. aprīlim vai 1. maijam? Ēdināšanas nozarē ir drūma bilde. Daudzi cilvēki nezina, kas notiks tālāk un kāds būs finansiālais stāvoklis. Domāju, ka tie stiprākie izturēs. Galvenais, ka visiem trūks naudas. Tie, kuriem ir rezerves un stabils uzņēmums, izturēs. Tie, kuriem ienākumu nav, tie būs apdraudēti.

Kad ārkārtas situācija beigsies, restorāni atkal atvērsies, bet sākums būs smags. Paies gads, līdz viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Tas nebūs uzreiz, nekādā gadījumā.

Man pašam ir četri projekti. Viens Spānijā, otrs Itālijā, trešais Holandē un ceturtais Latvijā. Faktiski visi mani projekti šobrīd ir slēgti. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kad būs atvērtas robežas. Latvijā mēs neesam tik daudz un bez tūristiem nevaram izdzīvot. Kad būs drošāk, tad atsāksim strādāt. Viens labums, ka cilvēkiem pa šo laiku būs apnicis mājās gatavot un viņi gribēs kaut ko jaunu, svaigu un savādāku. Es tajā brīdī būšu gatavs! Mēs neesam apstājušies. Es vēl vairāk eksperimentēju ar gaļām, kartupeļiem un eļļām. Domāju, ka nevienam ēdienkartē vairs neparādīsies griķu ēdieni, kas visiem būs apnikuši tāpat kā makaroni un rīsi. Visi meklēs kaut ko jaunu un svaigu,» apņēmības pilns ir slavenākais Latvijas šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.

Grupas «Skyforger» līderis: «Sliktākais, ka darba devēji met ārā cilvēkus»

«Paralēli muzikālajai darbībai strādāju Dailes teātrī gandrīz 30 gadus. Teātris ir diezgan gruntīgs. Nekādas baismīgas izmaiņas nav bijušas gadiem. Redzēs, kā tagad būs ar jauno direktoru.

Bet tā, pie mums teātrī atrada koronavīrusa slimnieku, tagad esmu karantīnā un man ir jāsēž mājās. Viss ir apstājies! Skatīsimies, kas notiks tālāk. Man arī muzikāli viss ir apstājies, jo ir jāsēž mājās. Nekas nenotiek! Visi grupas koncerti ir atcelti. Es ceru, ka nekas ar darbu nemainīsies. Mums ar grupu ir nedaudz savādāk nekā citiem mūziķiem, jo mēs ar grupas darbību nepelnām dzīves iztiku. Tas nav tā kā citiem, ka visa dzīve apstājas. Mums ir bijuši arī tādi laiki, kad nav notikuši koncerti, un nekādu problēmu.

Šobrīd ar grupu ir attālināti ieraksti. Viens izpilda, un tad pārējie klausās un domā. Par santehniķa darbu, ko veicu Dailes teātrī, cenšos neiespringt, bet neviens jau nezina, kā būs. Var būt, ka pēc mēneša viss būs kārtībā, bet var būt, ka trakākais vēl tikai priekšā. Teātrī jau nav tā, ka zaudē darbu, jo algas turpina maksāt. Vasarā teātris strādās varbūt ilgāk, un ir pārlikti atvaļinājumi.

Sliktākie novērojumi, ka šajā situācijā darba devēji uzreiz sāk mest cilvēkus ārā vai liek kļūt par bezdarbniekiem ar domu, ka pēc tam jau viņi nāks atpakaļ. It kā kuģis grimst, bet žurkas laižas prom un par sevi vien domā. Nemaz nedomā par to, ka pazaudē darbiniekus, kas gadiem ir strādājuši. Nedomā par to, kā viņus pēc tam dabūt atpakaļ, vai vispār vajadzēs vai paņems citus. Skaidrs, ka darba devējam arī ir problēmas, jo nav, kur ņemt naudu. Apdraudēti ir tie, kas pārtiek no honorāriem, bet ne tikai. Ir daudzi cilvēki, kas ir nepatīkamā situācijā. Man ir draugi, kas lidostā strādā, kur arī viss ir apstājies. Ir apstājušies daudzi mazie biznesi. Kaut kur skatījos, ka ārzemēs vairs ziedus neviens nepērk un tie sapūst. Viss apstājies. Kaut ko līdzīgu esmu piedzīvojis 90. gados, arī tad valstī nebija naudas un nevarēja cilvēkiem samaksāt. Strādāja uz priekšdienām, ka pēc tam samaksās,» tā grupas «Skyforger» līderis un vokālists Pēteris Kvetkovskis.

Andris Bulis: «Šis ir neziņas laiks ar lielo N burtu»

«Ņemot vērā, ka šur tur pazibēja informācija, ka ārkārtas stāvoklis tiks pagarināts, vislielākā ir neziņa, ka nav precīzas informācijas, kad viss beigsies. Tas var ievilkties. Nav zināms, vai 14. aprīlī normāli atsāksim darbu. Skaidrs, ka cilvēki tūlīt pēc šīs pandēmijas, nedosies uz izrādēm. Visi būs piesardzīgi, bet visgrūtākais, ka darba termiņš var ievilkties līdz jūnijam. No vienas puses, tas dod laiku pašizolēties, pavadīt laiku ar sevi, palasīt grāmatas vai skatīties filmas, kam nepietiek laika. Domāju, ka radošam cilvēkam šis laiks nav īpaši viegls. It īpaši tādēļ, ka viņš koncentrējas uz to, ka jāstrādā līdz vasarai. Piemēram, šodien man bija jāspēlē Dailes teātra pirmizrādē «Santa Krusa». Neskatoties uz to, ka mēs nestrādājam, es psiholoģiski atkārtoju no rīta izrādes tekstu.

Man tiešām šis laiks nav radošs. It kā saproti, ka vari kaut ko darīt, atkārtot tekstu vai domāt par citiem projektiem, bet ir sajūta, ka kaut kas nav pabeigts, lai sāktos kas jauns. Visu laiku ir neziņa. Noteikti šī situācija ļoti spēcīgi ietekmēs Latvijas ekonomiku. Es teiktu, ka šis ir neziņas laiks ar lielo N burtu. Es nezinu, ko es vēl citu varētu darīt savos 37 gados? Te ir tā interesantākā specifikas joma. Mēs spēlējam dažādu profesiju pārstāvjus filmās un uz skatuves. Es varu nospēlēt jebko. Bet tagad šajā situācijā, kad ir dīkstāve, izdomāt, kas es varētu būt bez savas profesijas, ir diezgan grūti. Esmu ļoti liels optimists. Ceru, ka tas, kas ir tagad, drīz beigsies un viss atgriezīsies. Ja ne tikpat labi, ja ne labāk, tad savādāk.

Mūziķiem ir līdzīgi kā mums, aktieriem. Varbūt pat grūtāk. Jo koncerti ir viņu pamatvērtība. Pasākumi, kāzas ir papildu ienākumu avoti līdzīgi kā mums. Dailes teātrī ir 1000 vietu skatītāju zāle. Ja maijs būs silts, domāju, ka cilvēki drošības apstākļos izvēlēsies braukt uz mazdārziņiem. Šis jautājums paliek aktuāls. Vienmēr ir bijis tā, ka krīze kaut ko nocērt. Un kaut kam dod labu augsni. Domāt un attīstīties. Es piekrītu dažām intervijām, ko esmu dzirdējis televīzijā, ka varbūt cilvēkiem būs jāsāk domāt savādāk. Nenoliedzu, ka varbūt būs jāmeklē papildus ne tikai kādi peļņas avoti, bet arī kāda radoša izpausme. Es tieši vakar runāju ar kolēģiem no Pēterburgas, kuri arī ar visu to krievu temperamentu sākumā teica: «Nē. Viņi spēlēs izrādes.» Tagad arī viņiem 50 cilvēku zāle ir aiztaisīta ciet. Viņi arī ir šokā par to, kas notiek, jo ir tā pati problēma, ka nav zināms, cik tas ilgi būs. Viņiem apstājas milzīgi projekti, ar kuriem cilvēki bija rēķinājušies.

Jā, ir iestājies vērtību pārvērtēšanas laiks. Diemžēl. Par profesijas maiņu neesmu domājis. Bet, kā savādāk izpausties, būs jādomā. Jāpadomā par savām monoizrādēm. Šis ir laiks, ko var pavadīt ar ģimeni, bet tiem, kuriem ģimenes nav, varbūt ir nedaudz grūtāk. Nedomāju, ka šis ir viegls laiks mums visiem. Protams, ģimenei ir vieglāk, jo visi turas kopā. Jāsaprot, ka svaru kausi ir jāsadala uz visiem. Ka no kaut kā būs jāatsakās. Varbūt izklaides, kas agrāk bija pašsaprotamas, tagad kļūs par vienkāršu kopā būšanu. Domāju, ka šis ir diezgan ekstrēms laiks. Viss ir atkarīgs no mūsu līdzcilvēkiem. Cik būsim uzmanīgi un kā ievērosim visus noteikumus. Tas ietekmēs mūs visus. Vienmēr būs kādi dumpinieki, kas teiks, ka viņus tas neskar,» tā Dailes teātra aktieris Andris Bulis.

Valdis Melderis: «Mana sieva ik dienu apzvana draugus»

«Tagad ir ļoti daudz brīva laika. Tas ir galvenais ieguvums. Skrējiens bija nenormāls. Atvieglojums par to, ka skrējiens ir stājies, nāk kopā ar bažām par to, kā būs. Pats esmu ticis cauri krīzei. Pietiek atcerēties 90. gadu sākumu. Tad arī bija finanšu krīze. Visas šīs krīzes nāk un iet. Pats svarīgākais, ko no iepriekšējām krīzēm esmu iemācījies, izmantot tikai uzticamus informācijas avotus, kas šobrīd ir epidemiologi. Neklausīties visādās baumās. Necerēt uz visādiem brīnumlīdzekļiem, jo arī krāpnieki šobrīd ir sarosījušies. Tas viss agrāk vai vēlāk pāries. Mēs ar visu tiksim galā! Galvenais ir viens noteikums, lai mēs esam veseli. Tādēļ ļoti, ļoti priecājos, ka Latvijas Pasākumu producentu asociācija (LaPPA) bija vieni no pirmajiem, kas paziņoja un aicināja nerīkot arī mazus pasākumus, jo tas tomēr palielina risku saķert vīrusu. Tādēļ personiski par savu industriju esmu lepns. Protams, mums visiem tie ir lieli zaudējumi. Ja nav valsts atbalsta tādā situācijā, tad, protams, ilgi un dikti visai nozarei nāksies atkopties. Pasākumu rīkošanas biznesā ir iesaistīti visi kultūras darbinieki, mūziķi, mākslinieki un tā tālāk. Tā ir visa kultūras pasaule. Ir labi, ka esam rīkojušies ļoti atbildīgi, ievērojam svarīgāko, lai nevienam nenodarītu pāri. Pat ja nav zināms, kad, mēs noteikti tiksim ar šo situāciju galā. Pats svarīgākais, ka jāturas kopā. Lai cik tas dīvaini izklausītos mūsdienās, būt divu metru attālumā kopā. Man ļoti patīk tas, ko dara mana sieva. Viņa katru dienu piezvana kādam draugam vai draudzenei, lai pajautātu, kā iet. Ļoti plānveidīgi katru dienu piezvana, lai ar kādu aprunātos. Tas ir tas veids, kā tikt galā.

Šajā situācijā ir ļoti svarīgi, lai valsts rīkotos ļoti pārliecinoši, lai dotu pārliecību, ka viss būs labi. Pagaidām man patīk tas, ko es redzu. Man ļoti patīk, kā noreaģēja bankas, kas saprata, ka ir svarīgi, lai ilgtermiņā saglabātu klientus.

Ja tu jūti, ka tev būs problēmas, vajag savlaicīgi pieteikties uz pabalstu, lai nav tā, ka mēnesi sēdi bez naudas. Un tad pēkšņi meklē, kur ko varētu ietaupīt vai kur varētu dabūt naudu. Visgrūtākajā situācijā šobrīd ir mazie uzņēmēji. Tie, kas ir pašnodarbinātie. Viņiem nav īsti skaidrs, kāds ir atbalsta mehānisms. Ieteiktu sarunāties, jo noteikti ir kāds, kas zina, ko darīt, kur vērsties un kas jāraksta. Šobrīd vairāk nekā agrāk ir jāmācās uzdot jautājumus un lūgt palīdzību. Mēs katrs nonāksim tādā situācijā agri vai vēlu. Es teiktu tā, ka tā ir tā izeja. Šajā situācijā nevienam absolūti nebūs viegli. Ne bankām, ne lieliem uzņēmumiem, ne maziem. Ja nu vienīgi neesi konservu ražotājs, kuram šobrīd noderētu dubultot jaudu. Vissmagāk, domāju, ir tiem, kuriem ir lielas investīcijas un riski. Manā gadījumā varu riskēt tikai ar savu ģimenes budžetu. Piemēram, pasākumu producenti riskē ar padsmit darbiniekiem kā minimums. Plus vēl visiem saistītajiem uzņēmumiem. Es zinu, ka ir ēdinātāji, kas par kārtējo atcelto pasākumu, izplūst asarās tāpēc, ka tā ir visa viņu dzīve. Mums arī iet dažādi. Man, radio strādājot, pats svarīgākais uzdevums ir informēt par iespējām, brīdināt par draudiem un saglabāt arī kaut kādu cerību. Man ir vieglāk, jo katru rītu eju uz radio. Ir sajūta, ka varu kaut kā cilvēkiem palīdzēt.

Es tiešām esmu patīkami izbrīnīts, cik pārliecinoši šobrīd reaģē valsts. Protams, var piekasīties par to, kam tiek un kam ne. Bet nevaru iedomāties nevienu citu valdību, kas ir rīkojusies tik pārliecinoši un atbilstoši situācijai. Ceru, ka tas attieksies arī uz manas nozares darbiniekiem. Jo šobrīd mediji ir ļoti kritiskā situācijā. Šis ir izdzīvošanas jautājums - būt vai nebūt. Tas, ko mēs varam mācīties no tās pašas pasākumu industrijas, ka visi sanāk kopā, runā un meklē risinājumus. Runā ar valdību. Tas ir vienīgais veids, kā šobrīd var kaut ko darīt lietas labā. Uzņēmējiem ir jārunā ar saviem darbiniekiem. Darbiniekiem ir jābūt iespējai izvēlēties. Varbūt viņš ir gatavs, ka tiek atlaists un saņem, piemēram, bezdarbnieka pabalstu. Savukārt tikpat labi darbinieks saka: «Neko. Es palieku ar tevi. Cik tu vari, tik maksā. Mēs tiksim pāri šai situācijai kopā!» Galvenais, lai darbiniekam vai sadarbības partnerim ir izvēle. Mēs nezinām, cik ilgi tas vilksies bet dodam viens otram izvēli. No tā, ka esi atbalsts citiem, paēdis, protams, nebūsi. Jo tev tāpat ir jāuztur dzīvoklis, jāmaksā par elektrību, īri un ēdienu. Tādā situācijā ir ļoti svarīgi, lai bērni un savējie zina, ko mēs darīsim un kas notiek. Vistrakākais ir neziņa. Jo, tikko kā tev ir neziņa, parādās bailes nedrošība un stress. Ļoti daudz ir jārunā ar savējiem. Lai kā man pašam dažreiz būtu bail, stāstu visu, ko zinu. Šajā situācijā ir svarīgi būt komandā, vienalga, vai tas būtu uzņēmums vai ģimene. Vēl viena svarīga lieta - katram vajag kādu aizraušanos, kurā atveldzēt dvēseli un izvēdināt galvu. Mums ģimenē tā ir braukšana uz diviem riteņiem - velosipēdiem un motocikliem,» savos novērojumos un pieredzē dalās radio un TV personība Valdis Melderis.

Vita Balčunaite aktīvi meklē darba iespējas

«Ir lieliski saprotams, ka šis posms ir pārbaudījums un izaicinājums ne tikai māksliniekiem, bet dažādu jomu, arodu pārstāvjiem. Tajā pašā laikā šī ir arī iespēja no cilvēku gausības atpūsties un uzelpot dabai. Absolūti nesūdzos un nevienam neko nepārmetu. Lieliski apzinos, ka mūsu pašu izvēles veido realitāti. Tā kā mana līdzšinējā ikdienas pamata nodarbošanās - koncertēšana, dalība izrādēs, pasākumu, publisko runu meistarklašu vadīšana, arī reklāmu iedziedāšana un ierunāšana (ņemot vērā esošo situāciju valstī un pasaulē, uzņēmumi, nezinot, kā apstākļi virzīsies tālāk, ir piebremzējuši arī audio un video reklāmu izveidi) - ir iepauzēta, tad vēlos atrast tādu darbu, kurš šim laika posmam ir atbilstošs. Man ir TV, radio raidījumu vadītājas, žurnālistes pieredze, rakstu scenārijus, tulkoju tekstus, lugas no krievu uz latviešu valodu. Kā notikumu gaita attīstīsies, nezinu arī es, tomēr cenšos uzticēties savai intuīcijai un pielāgoties esošajai situācijai. Visiem šis ir pārmaiņu laiks, un katram ir savi pārbaudījumi un izaicinājumi. Kādam uzdevums ir sevī atmodināt līdzcietību, citam - pacietību, izturību, iespējams, atsvaidzināt sevī iepriekš snaudušās cilvēciskās kvalitātes.

Zinu, ka arī citiem mūziķiem, māksliniekiem, pasākumu vadīšanas kolēģiem ir līdzīga situācija, taču ne visi par to ir izteikušies publiskā laukā. Būs labi! Viss sakārtosies! Mums visiem, ne tikai māksliniekiem, bet arī daudzu citu jomu, arodu pārstāvjiem ir nepieciešams laiks pielāgoties un pārkārtoties. Izturību, pacietību un možu pašsajūtu mums visiem!» tā aktrise un dziedātāja Vita Baļčunaite.

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.

Svarīgākais