VAKARA ZIŅAS. "Čučumuižas" radītāji Anglijā saņem medicīnisko palīdzību un kritiku no tautiešiem

Dzīvesbiedru pāris, aktrise un dzejniece Kristīne Dina Bitēna un komponists Atvars Sirmais ir iestrēguši Anglijā. Taču šo laiku viņi izmanto lietderīgi, gan sadarbojoties ar Anglijā dzīvojošajiem latviešiem, gan Atvars var veikt savas nedziedināmās slimības izmeklējumus, kas izmaksājot krietni lētāk nekā Latvijā.

Bieži pāršķirstu tavu dzejoļu krājumu «Ticot, cerot un mīlot», kad vajag dzejoli īpašiem dzīves brīžiem. Taču pilnīgi nejauši uzšķīrās dzejolis, kurš man šķiet šim laikam gluži vai pravietisks.

Mūsu laiks

Ne bēgt, ne atkāpties,
Šis laiks mums jāizdzīvo
Ik smilšu graudiņā,
Kas cauri pirkstiem tek.

Ne krist, ne padoties,
Lai sapņu karogs plīvo,
Kaut tilti brūk
Un gaisa pilis deg!

Ne zagt, ne samainīt -
Šis laiks ir mūsu nauda,
Kas rīt vairs nebūs
Plika graša vērts.

Ne pirkt, ne piemānīt,
Ne atstāt mājās raudam;
Ne novilkt nost,
Kad nav vairs tīrs un ērts.

Ne pasaukt palīgā -
Šis laiks ir mūsu kuģis,
Kas rīt būs leģenda,
Kas rīt būs "Titāniks".

Ne lūgt, lai apžēlo.
Šis laiks ir mūsu tiesa,
Un brīvība ir cietums,
Kur mūs liks.

Ne mirt, ne aizmirsties,
Šis laiks ir jānodzīvo.
Šis laiks mums uzticēts
Kā neaizsargāts bērns.

Ne padošanās karogs
Mums virs galvas plīvo,
Tas mūsu sargeņģeļa
Baltais spārns!

Jā. Nupat pati par to aizdomājos.

Pieņemu, ka tev pašlaik ir daudz brīva laika. Vai netop jauns dzejoļu krājums?

Palēnām jau top, bet šobrīd neesmu mājās, un tāpēc domas nav pie dzejoļiem. Šorīt lasīju ziņas par Itālijas un Spānijas traģēdijām saistībā ar koronavīrusu. Nemierīga sirds arī par Latviju. Kāda dzeja tad var rasties? Manas sajūtas šobrīd var raksturot Ojāra Vācieša vārdiem: «Man reizē sirds un visums sāp.»

Kā gadījās, ka šajā laikā palikāt Anglijā?

Es jau iepriekš intervijās stāstīju - bijām abi ar vīru (komponistu Atvaru Sirmo) uzaicināti piedalīties Pīterboro Latviešu biedrības 10 gadu jubilejas koncertā. Nebijām domājuši uzkavēties, bet jau nākamajā nedēļā tika atcelti visi avioreisi. Uz pēdējo lidmašīnu 27. martā biļetes varēja nopirkt tikai vien stipri turīgi ļaudis. Par tādu naudu, ko tobrīd maksāja biļete, varēja aizceļot līdz Austrālijai un atpakaļ. Rakstīja jau, ka būšot par pašizmaksu. Ja tāda ir pašizmaksa, tad jau jādomā, ka iepriekš aviokompānija ir nodarbojusies ar tīro labdarību. Tā nu palikām Anglijā.

Kas notiek šobrīd Anglijā? Vai cilvēki ievēro karantīnas noteikumus?

Jā, cenšas ievērot! Pīterboro pilsētas dome izplatīja valdības paziņojumu par ierobežojumiem karantīnas laikā. Lai tas būtu visiem saprotams, katras kopienas pārstāvis to ierunāja savā dzimtajā valodā. Atvaram tika tas gods nolasīt šo paziņojumu latviešu valodā. To var redzēt Pīterboro domes mājaslapā. Kamēr uzfilmējām runu, no sirds izsmējāmies par mēles mežģiem, kuri parasti sākas kameras priekšā. Tā nu Atvars pasmējās, ka esot iekļuvis Pīterboro domē.

Kā tad ar «Čučumuižas» filmēšanu? Karantīnas laikā jau, protams, filmēšana nenotiek. Bet pēc tam taču atsāksies?

Jā, man arī jautā to pašu. Kad janvārī bijām ciemos Straumēnos pie latviešiem, «Čučumuižas» filmas, kas sameklētas interneta vietnē «Youtube», ar lielu aizrautību skatījās gan bērni, gan pieaugušie. Bērniem tas bija kaut kas jauns, bet vecākiem - mīļas bērnības atmiņas. Šonakt redzēju sapni, ka notiek «Čučumuižas» filmēšana un nekādi nevaram nofilmēt pēdējo kadru, rūķīši mūk uz visām pusēm, un es nevaru viņus saturēt kopā.

Taisnību sakot, nezinām, kāds būs turpmākais «Čučumuižas» liktenis. Kā jau agrāk pieredzēts, produkts bērniem - labs, krāsains, izauklēts - atkal tika izmests aiz borta. Mums ir lieliska profesionāļu komanda. Izcils leļļu aktieru sastāvs. Formāts, kāda nav ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Latviešu oriģināldarbs ar oriģinālmūziku. Dārgs projekts? Jā, nav lēts. Vai mums ir daudz raidījumu bērniem ar kvalitatīvu latviešu valodas saturu? Diemžēl valodiņa kļūst arvien nabadzīgāka, pazaudējot brīnišķos sinonīmus. Toties aizvien biežāk dzirdam slenga un angliskojuma piesārņojumus. Daudz tiek runāts par bērnu un jauniešu raidījumu prioritāti, bet dzīvē viss ir citādi. Šajā jomā ļoti kompetents un pieredzējis cilvēks mums šodien sacīja: «Žēl, ka jūsu projektu nograuza. Ļoti žēl!» Tā ir, mums arī žēl. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) šogad «Čučumuižai» valsts finansējumu nepiešķīra. Nu ko, cerēsim uz brīnumu. Kā vienmēr.

Negribu pie tā apelēt, bet nemirstīgi mēs neesam. Vēl gribētos paveikt kaut ko labu, kas paliks kā kultūras mantojums nākamajām paaudzēm. Cik saudzīgi un ieinteresēti ir norvēģi pret savām vērtībām, ko radījuši rakstnieki, dzejnieki un mūziķi no tautas. Visā Norvēģijā pazīst Turbjērna Ēgnera Kāpējpeļuku, un ir izveidota pasaku zeme Šurumburum mežs, kurā ir iespēja satikties ar dzīviem grāmatas varoņiem. Cik reižu esam piedāvājuši gan pašvaldībām, gan uzņēmējiem atbalstīt projekta «Čučumuižas zeme» realizāciju. Tas būtu prieks ne tikai latviešu bērniem, bet arī pievilcīgs tūrisma objekts. Sitamies kā pret sienu.

Kuru tas šodien vairs interesē, ja cilvēki cīnās par izdzīvošanu? Ekstrēmos apstākļos mēs ieraugām gan varoņus, kā itāļu mācītājs, kurš atdeva savu skābekļa masku jaunākam slimniekam, jo tam visa dzīve vēl priekšā, gan ieraugām arī gļēvuļus, nodevējus un egoistus. Gļēvuļus, kuri slēpjas aiz datora ekrāna un aprej citus. Arī mūsu gadījumā, kad Atvaru ir piemeklējusi nedziedināma slimība un viņam šeit, Anglijā, ir iespēja saņemt kvalitatīvu nepieciešamo palīdzību, kāds latvietis Latvijā atļaujas nosaukt mūs par vazaņķiem. Varbūt, kā saka mūsu dēls, būs bērnībā tikai ar tanciņiem spēlējies. Arī šodien izmeklējums, uz kuru bija Atvars te, Anglijā, Latvijā maksā 260 eiro. Valsts apmaksātais Latvijā pieejams tikai augusta vidū. Bet šis nav tūrisma ceļojums, kuru var atlikt, pagaidīt labākus laikus. Šī slimība negaida, kad tev būs nauda, zāles un iespējas. Katra diena ir no svara. Atvaram ir piešķirta invaliditāte, pensija 210 eiro. Ko ar to iesākt? Veselīgu diētu? Ir jau mums, protams, Latvijā zaļais koridors, tikai šajā koridorā diemžēl visiem nepietiek vietas. Latvijā ir labi ārsti un speciālisti, taču valsts slimnīcās viņu ir par maz, jo daudzi ir uzsākuši privātpraksi, citi aizbraukuši uz ārzemēm. Palikušie ir noguruši. Ne tikai no pacientiem, bet arī skaidrojot Latvijas valdībai, ka inovatīvās zāles un modernie izmeklējumi savlaicīgai diagnostikai ir vajadzīgi ne tikai sievietēm krūšu vēža gadījumā, bet arī vīriešiem, risinot viņu veselības problēmas. Tā nav tikai pusmūža vīriešu problēma. Atvara palātā gulēja puisis, aptuveni 17 gadus vecs. Smagi bija to redzēt. Ģimenes ārsti bija diagnosticējuši ARS (augšējo elpceļu iekaisumu), taču, kā vēlāk izrādījās, tās jau bija metastāzes. Reizēm par viņu iedomājamies un aizlūdzam. Tautā pazīstama dzejnieka meita šobrīd cīnās ar vēzi un nevar nopirkt zāles, kuras Latvijā maksā 500 eiro, bet Lietuvā tās varēja iegādāties par 320 eiro, taču nu vairs uz Lietuvu netiekam. Bet tā jau ir cita tēma.

Tikko piedzīvojām brīnišķīgu pārsteigumu. Atbrauca latviešu puisis, ar kura māsu mēs savulaik strādājām kopā Operetes teātrī. Viņš atveda man milzīgu liliju pušķi. Aleksandru Gudriķi te, latviešu sabiedrībā, sauc par Garo. Ir jau ar! Latvijas basketbols ir zaudējis dabas dotu spēlētāju. Vienu vakaru Atvars ierunājās, ka ir noaudzis kā Robinsons Krūzo, jo frizieri jau šajā laikā apmeklēt nedrīkst. Aleksandrs to bija dzirdējis un piefiksējis. Reizē ar liliju pušķi man, Atvaram tika atvests bārdas un matu trimmeris kopā ar skūšanās kosmētiku. Tādi šeit ir latvieši! Aleksandrs tikko braucis no darba, nākot miegs. Mūsu Ivetiņa piedāvāja viņam kafiju un piespieda apēst arī mūsu pašu gatavoto rasolu latviešu gaumē. Bijām sataisījušas veselu vešas bļodu ar rasolu.

Bija arī tāds kuriozs. Braucām mājās ar taksi. Taksometra šoferis (pakistānis) angliski runā ar ievērojamu akcentu. Ļoti laipns un komunikabls, interesējas, no kurienes esam. Atbildam, ka no Latvijas. O, jā! Latviju viņš zinot. Tad Atvars jautā viņam kaut ko angliski, bet šoferītis atbild: «Piedodiet, es latviski nesaprotu.»

Un tomēr… ļoooti gribas mājās. Apskaut savus mīļos, apmīļot savus murrātājus, izskrieties ar Reksi, sabužināt mazo sunenīti Hennu, kura, visticamāk, no prieka apčurāsies turpat uz vietas.

Ceram un ticam, ka sīkstais latvietis izturēs arī šo nelaimi. Ka tā nenodarīs neatgriezeniskus zaudējumus mūsu daudz cietušajai, genocīda izretinātajai, komunisma režīma nomocītajai, cerībās pieviltajai un apzagtajai, pasaulē izklīdinātajai latviešu tautai. Lai mūsu valsts nepaliek tikai kā ētiska vērtība mūsu apziņā, bet pastāv kā reāls savas tautas sargājošs spēks. Lai nenotiek tā, kā bērnībā man stāstīja vecmāmiņa: «Nāks pasaulē laiki, kad ik pa simts jūdzēm paliks viens cilvēks, un tad cilvēks cilvēku meklēs un mīlēs.»