25. martā mūziķis un dzejnieks Guntars Račs svinēja 55. dzimšanas dienu. Sarunā ar »Vakara Ziņām« viņš atklāja, kā, ņemot vērā esošo situāciju valstī, atzīmējis jubileju, gan arī pastāstīja par savām ikdienas gaitām.
Pieaudzis cilvēks
«Svinības nerīkojām. Savā dzimšanas dienā biju kopā ar ģimeni - sievu Sintiju un meitu Odriju. Nobaudījām dzimšanas dienas vakariņas un trijatā pasvinējām. Tā kā uz koncertu Liepājā nevaru aizbraukt un savu jubileju nevaru nosvinēt uz skatuves, tad šajā dienā no pulksten 18.30 līdz 19.30 «Facebook» profilā čatoju ar saviem sekotājiem. Lasīju dzejoļus no grāmatas «365». Savu jubilejas koncertu, kas bija paredzēts Liepājā 28. martā, esmu pārcēlis uz 14. augustu [Guntara Rača 55. jubilejas koncerts «Liepājnieku dziesmas»], bet 23. augustā koncerts būs Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē.
Apritot 55 gadiem, mainās viss. Vairs neeju tur, kur gāju agrāk. Daru citas lietas. Mēģinu pierast pie tā, ka esmu pieaudzis cilvēks, ka man vairs nav 25. Mēģinu tā izturēties, bet fiziski tā nejūtos. Protams, ir garīgais briedums. Gribas mierīgāk paskatīties uz lietām un novērtēt to, kas ir dots. 55 gadi mūsdienās nav nekas īpašs. Tagad 55 gadi ir tie paši, kas senāk bija 30,» stāsta Guntars Račs.
Rosās dārzā un izbrauc ar velosipēdu
Protams, šis ir laiks, kad visa pasaule ir gluži vai apstājusies un gaida, kas notiks tālāk. Guntars Račs atklāj, kā līdz ar ārkārtas situāciju valstī, kad jāievēro virkne drošības pasākumu, mainījusies viņa un ģimenes ikdiena: «Mēs paldies Dievam jau kādu laiku esam pārvākušies no pilsētas uz Mārupi. Esam pašpietiekami.
Tikai agri no rīta, kad ir mazāk cilvēku, lai būtu izkustēšanās, izbraucu ar divriteni. Bet visādi citādi strādājam visi dārzā. Es tiešām kļūstu par dārznieku, ko iepriekš nebiju plānojis. Bet nu jāsāk domāt, ka dārzā vajadzētu arī ko ēdamu iestādīt.
Mēs šobrīd nevienu ciemos neaicinām un arī paši apkārt nebraukājam.
Es rakstu arī jaunas dziesmas. Darbs ir no mājām. Ar kolēģiem «MicRec» [Latvijas mūzikas izdevējkompānija «Mikrofona ieraksti»] netiekamies. Visus jautājumus risinām nesatiekoties, esam pielāgojušies šai situācijai. Mums nenotiek neviens koncerts. Visticamāk, vēl daži plānotie, kas bija aprīlī un maijā, arī tiks pārcelti. Šobrīd cilvēki nepērk biļetes ne uz vienu pasākumu, jo nezina, vai tas notiks. Cilvēki taupa naudu, lai vienkārši izdzīvotu, jo ir zaudējuši darbus. Muzikanti nezina, kā viņi izdzīvos. Droši vien būs spiesti uz kādu laiku meklēt citas nodarbošanās. Bet ar muzicēšanu internetā šobrīd neko nevar nopelnīt. Var tikai par sevi atgādināt. Arī biļetes pārdot uz tālākiem koncertiem un festivāliem ir nereāli, jo nav nekādas drošības par to, ka pasākums notiks. Tā ir tā lielākā dzīves izmaiņa. Man šobrīd ir atcēlušies pieci koncerti, kas bija plānoti. Liepājas koncerts bija paredzēts gana liels, un biļetes bija izpārdotas. Diemžēl tas nevarēja notikt. Zinu, ka tika plānoti aptuveni 2000 pasākumi visā Latvijā, visi ir pārcelti uz rudeni, un tad kopumā būs 4000. Slikti ir abi gadījumi - gan tas, ka šobrīd ir dīkstāve, gan tas, ka būs pārbagātība ar koncertiem. Cilvēkiem būs mainījušās prioritātes. Visa dzīve būs izmainījusies.
Bet es nesūdzos. Mūsu ģimene tiek ar visu galā, un viss ir kārtībā. Kaut kādā ziņā jau šī dīkstāve ir atpūta. No otras puses, bizness ir apstājies. Līdz ar to nekāda baigā atpūta nav, jo ir jādomā kādas citas alternatīvas. Nav tik viegli to visu izdomāt. Šī situācija ir skārusi ļoti plašu cilvēku loku, kas attiecas uz radošo industriju.»