Kārtējo reizi, stenot un vaidot, kad ar grūtībām nācās šņorēt apavus vai nokļūt otrajā stāvā, Dana ielūkojās spogulī un atzina, ka nekādas diētas, adatu terapija, riteņbraukšana un citas aktivitātes nepalīdzēs nomest lieko svaru. To viņa vēlējās gadu no gada un, iepērkoties Berlīnes populārajā iepirkšanās ielā, sev apģērbu lūkoja tikai «milžu» jeb lielo izmēru nodaļā.
Kad tuvojās vientulības pilnās nedēļas nogales, Dana pa ceļam no darba, piestāja pie kāda no lielveikaliem un nopirka kārtējo «Cielaviņas» kārbu. Tukšajā dzīvoklī, iekārtojusies ērti dīvānā un kādā no interneta vietnēm atradusi romantiska satura seriālu, Dana tikai noteica, ka cita dzīve viņai nespīd, un, vientulību kliedējot, iegrima seriāla notikumos.
Šāds scenārijs sekoja vairāku gadu garumā, līdz tika pārkāpts 40 gadu slieksnis, un dzīve pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm mainījās par 360 grādiem.
Ja esi sieviete pēc 40 un vēl neesi atradusi savas dzīves partneri, ar kuru izdzīvot priekus un bēdas, tātad esi problemātiskajā vecuma posmā, kad visi foršie vīrieši jau ir izķerti - veiksmīgi apprecējušies vai dzīvo pastāvīgās attiecībās, bet visi pārējie ir vai nu lūzeri, alfonsi (sieviešu izmantotāji), vai citādi orientēti. Dana daudzkārt bija mēģinājusi atrast savu īsto un liktenīgo, bet visi mēģinājumi cietuši neveiksmi.
Kā no «milža» pārvērsties par jaunu sievieti
Dana dzīvoja man kaimiņos, un es nojautu, ka patiesībā viņa ir ļoti izmisusi un kompleksu nomākta sieviete. Tiesa gan, viņa nekad nesūdzējās, galvu pacēlusi devās savās gaitās. Ilgi viņa no manis slēpa arī savu jauno mīlestību. Savu dzīvesstāstu viņa man uzticēja tikai tad, kad bija atgriezusies no Ēģiptes un mainījusies līdz nepazīšanai - smaidīga, dzīvespriecīga, enerģiska, jauneklīga, un pats galvenais no «lielā milža» vairs nebija ne vēsts. Sarunājām tikšanos mazpilsētas vietējā kafejnīcā. Ierados pirmā un nepacietīgi gaidīju kaimiņieni, jo no Danas sociālā tīkla «Instagram» profila attēliem un pāris «vatsapā» atsūtītām bildēm zināju, ka viņa vairs nav tā vecā, skumju māktā un depresīvā. Taču gribēju pārliecināties un redzēt viņu klātienē. Dana kā allaž kavējās, viņai tas ir tik raksturīgi, nekad nespēj izčammāties, lai ierastos iepriekš norunātajā laikā. Kad pie kafejnīcas piestāja Danas sniegbaltais BMW un no tā izkāpa slaida sieviete, nodomāju, ka kaut kas ir atgadījies un Danas vietā ir atbraukusi viņas 20 gadus vecā meita Rebeka, kas tuvojās straujiem soļiem. Taču, kad viņa pacēla galvu, noņēma vējjakas kapuci un, ieraudzījusi mani, smaidīgi māja ar roku, attapos, ka tā taču ir Dana. Es patiešām apstulbu! Kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Jā, realitātē viņa izskatījās vēl satriecošāk! Reāli jauna meiča, gluži kā viņas pieaugusī meita.
Nevajag stāstīt pasakas par resnulēm, kuras tik ļoti visiem patīk
«Jā, jā, tā esmu es! Nemaz nebrīnies. Tu arī tā varētu, ja beidzot uzdrošinātos dzīvot! Daudzi saka, ka mani vairs neatpazīst. Tikai nezinu, vai pa īstam neatpazīst vai arī viņiem ir ērti izlikties mani neatpazīstam,» noteica Dana, kā vienmēr aizdomu pilna. Jā, tieši aizdomas bija iznīcinājušas viņas laulību. Taču nav dūmu bez uguns, viņas vīrs tik tiešām laida pa kreisi, burtiski Danai acīs skatīdamies. Kādu laiku, ērti iekārtojies, meloja. Taču Dana ar savu aizdomīgumu viņu izprovocēja, un tad «blondais grēks», tā Danas mamma sauca meitas vīru, savāca savas drēbes, sadzīves tehniku un vēl dažas mantas un aizbrauca, atpakaļ neatskatīdamies. Kopš tā laika daudz ūdens aiztecējis. Dana pa šo laiku izaudzinājusi abus bērnus, izveidojusi karjeru, iegādājusies dzīvokli un automašīnu, daudz ceļojusi, kā arī pamatīgi bija pieņēmusies svarā. Protams, tā sauktās draudzenes jau viņu allaž mierināja, ka viņa taču ir tik omulīga un vīriešiem patīk apaļas sievietes. Varbūt arī patīk, bet Dana bija nemierā ar savu izskatu un lieko svaru. Viņa jau sen nevēlējās fotografēties, neuzkavējās pie spoguļa un, lai atrastu sev piemērotu lielo izmēru apģērbu, lidoja uz Berlīni, kur bija bagātīga izvēle apģērbu veikalu «milžu» jeb tā saukto lielo izmēru nodaļās. Meita reiz par viņu smējās: «Mamm, nu ko tu atkal uz to Berlīni! Nomaini taču valsti.» Meitas Rebekas vārdi piepildījās, Dana tik tiešām bija nomainījusi valsti. Tagad viņa lidoja uz Ēģipti, kur pirms gada iepazinās ar tūrisma industrijā strādājošu jaunekli, kas sagrieza viņas dzīvi kājām gaisā. Daudzi Danas draugi teica, ka tas nav uz labu, ka visi arābu vīrieši ir izmantotāji un jau pēc kāda laika noteikti viņu pametīs. Taču Dana neklausās šajos padomdevējos. Viņa iet savu ceļu, kas viennozīmīgi nav viegls, bet Dana vairs nav tā apaļā kundze, kas elsdama un pūzdama ar iepirkuma saiņiem un «Cielaviņas» kasti veļas pa dzīvi. «Lai arī šīs attiecības būs tikai divus gadus vai piecus gadus, bet es nodzīvošu šos gadus tā, kā es to vēlos, nevis kā to iesaka mani draugi un padomdevēji, un visi, kam gribas izteikt savu viedokli,» dzerot kafiju, atzīstas Dana un priecīga spurdz tālāk par savu jauno dzīvi: «Mēs iepazināmies pilnīgi nejauši, kad pirmo reizi dzīvē atvaļinājuma laikā biju atļāvusies aizlidot uz Ēģipti pagulēt saulē. Vienīgajā ekskursijā, ko izvēlējos tādēļ vien, ka uzstājīgais gids, lai nopelnītu sev mēneša algu, sāka viesnīcas recepcijā paaugstinātā balss tembrā norādīt, ko es iedomājos, vai esmu atlidojusi tikai tāpēc, lai saulē vien zvilnētu. Mīļā miera labad, lai tiktu no uzstājīgā arāba vaļā, biju spiesta izvēlēties vienu ekskursiju, kurā nebūtu jāklausās nogurdinošas lekcijas, bet varētu izvēdināt galvu. Turklāt tobrīd biju dabūjusi «vatsapā» pamatīgu ūdensšalti no savas it kā draudzenes. Tā ir samaksa par draudzību, toreiz nodomāju. Atļāvos viņai nepalikt atbildi parādā un pateikt visu, ko domāju, tikai tāpēc, ka visu laiku biju viņai uzticīga un toleranta. Mārīte mani ļoti skarbi «nolika» un nosauca par ienaidnieci. Tā «vatsapa» sarakste man joprojām ir saglabājusies. Sirds tobrīd sāpēja par draudzenes negantajiem apvainojumiem, jo nekad pret viņu nebiju ļauna un atšķirībā no daudziem citiem viņas tā sauktajiem sirdsdraugiem nekad nebiju izmantojusi mūsu draudzību savtīgos nolūkos... nekad. Tā nu es, pamatīgi uzvilkusies un noraudājusies, braucu ekskursijā uz Sahāras tuksnesi. Man nebija mērķis pētīt un vētīt vīriešus, jo domās nemitīgi pārcilāju konfliktu ar draudzeni, kas tā arī nav atrisinājies līdz šai dienai. Taču mēdz teikt, ka, zaudējot vienu, mēs iegūstam ko citu. Iegrimusi savā pārdomu pasaulē, truli vēroju apkārtni, un te pēkšņi mans acu skatiens apstājās pie kāda neparasta puiša, kurš sirsnīgi smaidīja, un man nez kāpēc likās, ka viņš no visa lielā tūristu pūļa pastiprināti pēta tieši mani. Pilnīgi normāls izmisušas, izslāpušas un vientuļas sievietes domu gājiens. Skatījos uz viņu un brīnījos, kā var cilvēks izrādīt savu sirsnību pret tūristiem, kas pukst, ir neapmierināti un katrs izrāda savas ambīcijas un raksturu. Tobrīd ar mani notika brīnumi un sagriezās galva, jo nez kāpēc sāku aizdomāties par savu jaunību, kad biju skaista, tieva un spēju ne vienam vien stiprā dzimuma pārstāvim sagrozīt galvu. Iedomājos, ka gribētu viņam piederēt - šim jauneklim. Kad mūsu acu skatieni sastapās, es burtiski nogrimu viņa brūnajās acu dzīlēs. Vienmēr esmu sapņojusi par vīrieti ar brūnām acīm kā manam tētim.»
52. izmērs - tā ir pagātne
Lai arī pēc piedzīvotās ekskursijas apmainījos ar jaunekli tālruņa numuriem un viņš mani uzstājīgi aicināja pastaigāties un pasēdēt kafejnīcā, nepavilkos doties uz randiņu, jo nebiju gatava tādām aktivitātēm. Turklāt tik resna! Tolaik es vairāk skatījos uz gultas pusi nekā uz aktīvu dzīvesveidu, jo allaž sāpēja galva un biju tik nogurusi, turklāt vairs neticēju, ka kādu varu interesēt arī kā sieviete.
Taču, kad atlidoju uz Latviju, ar tuksnesī iepazīto Halidu sākām sarakstīties «vatsapā». Ja godīgi, man rakstīja vēl divi viesnīcā iepazīti jaunekļi, bet tos atšuvu momentā, jo man nekad nav patikuši tie rāmie un mierīgie. Man vienmēr gribējies sev līdzās «uguni», nevis kaut kādu mieramiku. Jā, Ēģipte tik tiešām ir visu izmisušu un pēc attiecībām izslāpušu sieviešu paradīze. Ja gribas remdēt sirdssāpes vai ļauties mīlas priekiem, Ēģipte ir risinājums, jo vienmēr te var iepazīties ar kādu stiprā dzimuma pārstāvi.
Mans gadījums ir citādāks, es neatgriezeniski iemīlējos savā jauneklī. Līdz ar Halida sūtītajām sirdīm «vatsapā» mani kilogrami burtiski kusa kā sniegs pavasarī. Apmeklēju sporta zāli un ik brīdi, kad vairs nespēju izpildīt vingrojumus, atvēru telefonā viņa attēlu un teicu: «Dana, saņemies! Šī ir tavas dzīves pēdējā iespēja. Ja tev ir mērķis, tad ej uz to!» Jau pēc mēneša atvadījos no 52. izmēra mēteļa un iegādājos 48. izmēra siltu ziemas jaku. Vēl pēc mēneša varēju jau ielīst 46. izmēra mētelī. Bija pienācis laiks lidot pie sava jauniepazītā drauga. Biju nobijusies un uztraukusies, jo tik ilgus gadus biju dzīvojusi viena bez vīrieša. Taču mūsu pirmā nakts - glāsti, skūpsti un sekss bija izdevies. Mēs saderējām kopā, jo tik mierpilni un labi sen nebiju jutusies. Kopš tā laika daudz notikumu ir mūsu dzīvē bijis. Ne viss ir rozēm kaisīts un salds. Bijuši pamatīgi kritumi un kāpumi, bet mēs turamies kopā. Nav viegli būt kopā ar musulmaņu vīrieti, kuram ir tuvas viduslaiku tradīcijas. Taču mīlas un attiecību dēļ esmu gatava uz visu. Vai man ir rozā briļļu iemīlēšanās periods un es uzvedos kā izmisusi, vientuļa un nogribējusies sieviete? Diezin vai! Es jūtos mīlēta un vajadzīga, nevis nemitīgā stresā dzīvojoša sieviete, kas visu uztraukumu un mīlestības trūkumu remdē ar bagātīgu pārtikas iepirkuma grozu. Man ir Latvijā draudzenes, kas savu vientulību kliedē ar alkoholu. Teiksiet, ka tas ir normāli!? Tāpēc kritiku, ka esmu kopā ar arābu, par kuru internetā ne tos glaimojošākos stāstus var atrast, es nepieņemu. Ja sadegšu, tad pati par to arī būšu atbildīga.
Kā jau teicu, pa šo laiku, kamēr esam kopā, daudz vētru mūsu attiecībās ir bijis. Taču tas jau ir cits stāsts. Esmu bēgusi prom, mēģinājusi viņu aizmirst. Taču nav izdevies. Lai vai kāds viņš arī būtu, es mierpilni turos pie viņa rokas kā dienu, tā nakti. Es ar viņu jūtos drošībā, man vairs nesāp galva, pazudis liekais svars un dzīves apātija. Un man vairs negribas mirt, jo tik bieži, kad iepriekš grimu depresijā, es domāju, ka labāk būtu aiziet, jo tāpat nevienam neesmu vajadzīga, bērni jau izauguši un dzīvo savu dzīvi,» savu dzīvesstāstu man uzticēja kaimiņiene.
Jā, Dana ir mainījusies. Es viņu nenosodu. Ja viņai tā ir labi un viņa tik satriecoši labi izskatās un ir dzīvespriecīga, tātad izvēle ir pareiza. Noteikti nebūs viegli, bet kurš zina un var apgalvot, ka kopā ar latvieti, krievu vai kādu citu Eiropas tautu pārstāvi attiecības un laulība būs cukurmaize. Nav vienotas attiecību formulas. Kas der vienai sievietei, neder otrai. Dana ir pilnīgi normāla sieviete, kas vēlas mīlestību, ģimeni un attiecības, nevis, grūtsirdīgi pūšot, gadiem sēdēt viena un nīst visu pasauli. Dana ir izvēlējusies iet mīlestības ceļu, kas nebūs viegls, bet viņa ir pieņēmusi šos noteikumus.
«Latvijā daudzu gadu garumā nevarēju atrast sev normālu dzīvesbiedru. Nu nebija tāda cilvēka, ar kuru būtu gatava likties gultā un kurš mani stipri mīlētu,» piebilst Dana.
