VAKARA ZIŅAS. Aina Poiša: Vīruss mūs iemācīs kļūt pazemīgākiem!

«Ir laiks grāmatu lasīšanai un filmu skatīšanai, kā arī pedantiskākai mājas tīrīšanai, skapja revidēšanai, un galu galā varam sagatavoties pavasarim. Rūpīgi nolikt malā visas ziemas lietas. Tagad vari zvanīt cilvēkiem, ar kuriem ilgu laiku neesi mierīgi aprunājies par dzīvi. Nevis tikai apmierināties ar minimālo jautājumu: «Kā iet? Viss kārtībā?»

Es šobrīd palīdzu saviem pieaugušajiem bērniem, kuriem ir darbs, mājās pieskatīt mazbērniņus. Nav nemaz tik vienkārši strādāt mājās ar bērnu. Kaut kā visi ģimenē kooperējamies. Cenšos būt lietderīga gan ģimenei, gan arī mājās varu paveikt to, kam līdz šim nebija laika.

Protams, ka ir ieteicams pārvarēt apjukumu. Ir jāsaprot, kā neuztraukties par neziņu, kas ieilgs. Kā mēs dzīvosim? Kā būs? Ir jāļaujas notikumiem un jātrenē pacietība. Dabīgi, mēs visi esam tikai cilvēki un šobrīd ejam cauri dažādiem procesiem. Kā, piemēram, šīs situācijas nepieņemšanai. Taču mēs visam lēnā garā pielāgojamies. Protams, tas viss zināmā mērā ir izjaucis plānus, bet tas ir cilvēcīgi. Domāju, ka nav kauns to atzīt. Pirmajā brīdī gluži kā dzīvnieks skaties un apošņā šo situāciju. Domā, kādi būs konkrētie soļi. Vajag iepauzēt un pieņemt. Lēnā garā strukturēt savu dzīvi. Neļauties galējībām. Varbūt temperamentīgiem cilvēkiem ir grūtāk kontrolēt savus emocionālos impulsus. Viņi vieglāk iekrīt galējībās vai histēriskā panikā, jo viņiem stresa līmenis uzšaujas ļoti augstu. Vai arī viņi drusku tā kā sastingst un paliek apātiski. Vajag optimizēt to visu. Atcerēties, ka mums vēsturē jau ir bijuši daudzi grūti brīži. Bet vienmēr esam atraduši iespēju arī priecāties un tikt grūtībām pāri. Arī zinātnieki ir satraukušies. Viņi meklē iespējas, kā savaldīt šo vīrusu, kā tam uzlikt iemauktus, lai neizplatās tik ātri. Bet es atceros, ka ir bijuši dažādi grūtību periodi. Atminos laiku, kad veikalos bija tukši plaukti. Un tagad mums pamodās vecās bailes par nabadzību. Es ceru, ka cilvēkiem nāk līdzi pieredze. Tas veicina arī pārticības krājumu palielināšanu, jo tas dod drošību.

Vai mēs pēc šī visa mainīsimies? Un kļūsim par labākiem cilvēkiem? Jutīgāki, tolerantāki pret dabu. Lai tie nav tikai saukļi vien. Tas ir ļoti spēcīgs motīvs, saprast, ka mums tiešām no patēriņa straumes ar savu gribu un disciplīnu ir jāmāk izkāpt. Mums nevajag tik daudz pirkt, ņemties, plosīties un piedalīties. Varbūt tāds mierīgāks ritms mums mentāli ir daudz tuvāks. Tā ir mana pozitīvākā cerība. Taču ilūziju jau nav. Domāju, ka cilvēka uztvere ir tāda, kāda tā ir. Mēs to nevaram kontrolēt.

Ļoti labi, ka ir autoritātes, kas šajā laikā sniedz intervijas. Mēģina nebārstīt tukšas frāzes, bet informēt. Izskaidrot, lai izprotam šo situāciju. Lai mums ir motivācija mainīt savu pieredzi un ieradumus. Ar tīrāku apziņu attiekties pret visu notiekošo.

Mēs esam ļoti pavirši attiecībās. Tagad ir iespēja tās padziļināt. Mācīties tuvības jautājumu, kas nemaz nav viegli. Cilvēkam no savas lielummānijas ir ļoti stingrā veidā jāatsakās. Cilvēks grib būt pasaules centrs. Viņam ir milzīgas ambīcijas vai arī milzīga kāre pēc varas. Tas šajā situācijā ļoti neiederas.

Domāju, ka šis vīruss mūs iemācīs kļūt nedaudz pazemīgākiem. Mums vajadzēja sagaidīt, ka mūs kāds noliek pie vietas, ka ir kaut kas lielāks un spēcīgāks nekā mēs,» situāciju analizē psihoterapeite Aina Poiša.