Koronavīrusa bīstamās epidēmijas dēļ koncerti, izrādes, sporta un kultūras pasākumi ir atcelti, daudzās darbavietās ļaudis strādā attālināti, visās publiskās vietās jāievēro drošības pasākumi, tādēļ daudziem no mums ikdienišķais vāveres ritenis ir burtiski uzlikts uz pauzes. Aptaujājām vairākas sabiedrībā zināmas personības, lai uzzinātu, kā viņas pavada šo satraucošo laiku.
Olga Dreģe: «Man ir 82 gadi, un vienmēr esmu bijusi ierindā»
«Mums teātrī ir karantīna, jo ir divi slimnieki. Es pati jūtos ļoti labi. Esmu dzīvoklī nomazgājusi visus logus. Vakar izmazgāju aizkarus un visu veļu. Tā kā esmu prasmīgs un darbīgs cilvēks, man šī dīkstāve ir pat ļoti svētīga. Es visu saposu un pārdomāju.
Lai stiprinātu imūnsistēmu, no rīta ēdu ķiplociņu, vairāk gatavoju mājās, ko iepriekš darīju mazāk, jo vienmēr paēdām teātrī. Meita stāsta, ka viņas ģimenē katrs strādā savā istabā ar datoru attālināti. Klausos kristīgo radio «Marija», kas raida šim laikam piemērotas pamācības. Bez šaubām, satraukums ir liels, domājot par nākotni un klausoties visas ziņas. Es ļoti uztraucos par lielajiem cilvēku pūļiem, kas gāžas iekšā no slimību skartajiem reģioniem. 95 procenti mūsu cilvēku inficējušies no iebraucējiem. Es esmu satraukusies, bet kāda situācija būs, tāda jāpieņem. Ar bērniem sazinos «vatsapā», un sūtām viens otram fotogrāfijas. Beidzot ir laiks sarunām. Cilvēki iemācīsies dzīvot ģimenē. Kā saka pāvests, iemācīsies ģimenēs atbildēt viens par otru. Meita atsūtīja Aleksandra Puškina dzejoli, ko viņš ir mēra laikā sarakstījis. Ļoti līdzīga situācija, kad to pārdzīvosim, kļūsim sirsnīgāki un tuvāki. Es ar lielu ticību ceru, ka cilvēki sapratīs. Klausījos, ka Liepājā viens cilvēks, kas saslimis, ir izbēdzis no slimnīcas. Savās dusmās un naidā ir teicis, ka aplaidīs visu Liepāju ar vīrusu. Cilvēku ļaunumam nav robežu, ko zinām jau no pasaules sākuma. Neuzticēšanās un atriebība, un egoisms. Cilvēkam būs ļoti jāpārdomā sava rīcība un morāle. Jaunieši, kas raduši pulcēties kafejnīcās, tagad pulcējas lielveikalos. Lielveikali par to ir uztraukušies. Ir daudzi cilvēki, kas ievēro visas šīs distances. Domāju, ka šis ir attīrīšanās laiks. Kā bija teikts, ka tas, ko mēs paši nespējam, to mums piespiedīs ievērot un darīt. Lai Dievs stāv katram klāt! Cerību nedrīkst zaudēt līdz pēdējam brīdim. Mūsu paaudze ir ļoti daudz pārdzīvojusi. Nabadzība un pieticība ir iemācījusi atbildību par sevi, otru un tuvinieku. Katrā nelaimē nāk sava atziņa, dzīvības filozofija. Šis ir pārdomu un saprāta laiks. Ne velti mamma teica, ka dzīvie apskaudīs tos, kas ir miruši. Es arī domāju, ka paldies Dievam, ka vasarā apbedīju savu māsu. Ne es viņu tagad varētu braukt kopt, ne es viņai varētu ko palīdzēt. Viss ir Dieva rokās.
Citi dusmojas uz saslimušajiem. Taču mūs katru tas var piemeklēt. Mēs varam staigāt ar stipru imunitāti un pārliecību, bet mēs nevaram zināt, kurai vietai pieskaroties varam inficēties. Redzēs, kā būs, kad beigsies karantīna. Ja cilvēku piesardzība būs pietiekama, tad Latvijai varbūt būs vieglāk.
Ir grūti pārliecināt tos, kas nav pārdzīvojuši nopietnus dzīves pavērsienus. Mums jau sākumā arī likās, ka tas mūs neskars, bet šodien saprotam, ka tas ir ļoti nopietni. Ja nebūtu nopietni, tad nebūtu šāda situācija, ka jāpārtrauc darbs. Man piezvanīja no Infektoloģijas centra un teica, ka, tā kā esam bijuši saskarē ar slimnieku, tādēļ ir karantīna. Analīzes tiek veiktas tikai tad, ja ir slimības pazīmes. Mani brīdināja, ja ir klepus vai iesnas, lai reaģēju. Es mēru temperatūru katru dienu. Tika lūgts neapgrūtināt centrus, ja nav simptomu. Mani mierina meita, sūtot ziņas. Tas neattiecas tikai uz senioriem. Ziņās rakstīts, ka no 29 līdz 50 gadiem ir tās saslimšanas. Seniori ir rūdīti un izturīgi! Man ir 82 gadi, un es vienmēr esmu bijusi ierindā. Viss mūsu darbs ir stresa kamols. Ne velti rakstniece Zenta Mauriņa ir teikusi, ka jādalās visā, kas mums pieder. Ko ir iemācījis bads, karš un nabadzība? Dalīties ar otru visā, kas tev pieder. Vienalga, vai tā ir maize vai tās ir domas,» teic pieredzējusī Dailes teātra un kino aktrise Olga Dreģe.
