VAKARA ZIŅAS. Attiecību pieredze: "melnā atraitne" un sieva uz stundu

 
©Pixabay

Pēc savas dabas cilvēks veidots tā, lai kontaktētos ar citiem un būtu sabiedrisks. Un, lai arī daudzi saka, ka dzīvot vienam ir liela priekšrocība, nav nekā bēdīgāka kā vecumdienās attapties, ka neesi nevienam vajadzīgs. Savā ziņā tā ir cena par savu egoismu, ko bieži vien maksā sievietes, kuras kā no patversmes reiz paņemts un pamests kaķēns baidās atkal piedzīvot vilšanos, tāpēc, lai sevi nesāpinātu, labāk dzīvo vienas…

Būt kādam vajadzīgai

Arī Liene pēc otrā vīra nāves bija norobežojusies no citiem. Viņa stāvēja uz balkona un atcerējās, kā kādreiz pie mājas smaržoja ābele, kas kādam laikam traucējusi, jo tagad nozāģēta, kā dzīvoklī skanēja balsis… «Mans pirmais vīrs nomira, kad bērni vēl bija pavisam mazi, tas bija briesmīgi… Man toreiz daudz palīdzēja vīra draugi, un tikai tā pamazām es atguvos. Spēku guvu no tā, ka kādam biju vajadzīga - bērniem, kaimiņiem un draugiem. Pēc kāda laika sagāju kopā vienu no vīra draugiem - Andreju,» stāsta Liene. «Un nodzīvojām kopā deviņus gadus. Oficiāli precējušies nebijām, šķita - kāpēc lieki jāķēpā papīri? Dzīvojām labi, saticīgi, kā cimds ar roku, bet te pēkšņi kādā dienā Andrejs, ejot uz darbu, nokrita. Insults…» atceroties notikušo, Liene notrauc asaras. Šo aiziešanu jau pārdzīvot bijis grūtāk, kā nekā - jau otrais vīrs aizsaulē. Liene pat sākusi domāt, vai nav «melnās atraitnes» karmu iemantojusi. Lai gan visi viņu uzskatīja par spēcīgu sievieti, tā nebija. Liene gribēja būt stipra, taču patiesībā vakaros viena spilvenā mēdza izraudāt lielās asaras. Bērni bija izauguši, dzīvoja savu dzīvi, bet Liene tagad jutās viena. It kā, no vienas puses, viņa gribēja padzīvot sev, bet no otras… Ko viņa viena iesāks? Kā dzīvos?

Radi pārdod dzīvokli

Visu izšķīra pēkšņs Andreja radu uzbrukums Lienei. Viņa joprojām dzīvoja abu kopīgajā dzīvoklī, kas oficiāli bija uz Andreja vārda. Tā kā precējušies viņi nebija, Lienei šajā dzīvoklī vairs nebija nekādu tiesību un teikšanas. Deviņus gadus kopīgi iekārtots, pucēts, uzturēts un kopts - tās bija tikai emocijas. Andreja radi nolēma dzīvokli pārdot un Lieni izlikt ārā. Tikai šajā brīdī viņa saprata, cik liela nozīme ir «papīriem», bet, kā zināms, izlietu ūdeni vairs nesasmelsi… Viņa paņēma vīra fotogrāfijas, savas drēbes un pārvācās dzīvot pie bērniem. «Ko es daudz tur paņemšu līdzi? Neko jau nevajag,» viņa noteica, lai gan neviens jau arī no nelaiķa radiem nepiedāvāja sadalīt kopīgi sarūpēto mantu. Katru dienu gāja pie sava Andreja uz kapiem, noraudāja savu asaru un domāja, ka vairs nekad ne ar vienu… Ka viņa vīriešiem nes tikai postu. Taču atlika vien tā nodomāt, kad pēc neilga laika viņa parkā, kur regulāri devās barot kaķus, iepazinās ar Sergeju - vientuļu pensionāru, kurš uz parku savukārt veda staidzināt savu taksi, un kādu dienu mazais nejaucenis uzmetās virsū Lienes kaķiem. Vārds pa vārdam, kaķumīle Liene un takša saimnieks Sergejs sāka vienlaikus iet uz parku un pēc pastaigām pasēdēt kafejnīcā. Izrādījās, ka viņš arī ir atraitnis, dzīvo un saimnieko viens kopā ar savu šuneli.

Vīra drauga zvans

Vārds pa vārdam, mēnesis pēc mēneša, un Liene ar Sergeju sagāja kopā. Nu nosacīti gan, jo pavisam pārcelties pie Sergeja viņa negribēja. Labāk būt vajadzīgai visiem, viņa nolēma un palika dzīvot gan pie bērniem, gan regulāri saimniekoja Sergeja mājoklī. «Man bija divas mājas, un es jutos labi. Biju vajadzīga bērniem, mazbērniem, braucu pie Sergeja, varējām stundām staigāt pa parku, pļāpāt… Sergejs nepiedāvāja precēties, un es par to arī nesatraucos. Ko nu vairs… Man šķita, ka dzīve atkal iegājusi normālās sliedēs, ja ne pēkšņi nelaiķa vīra drauga zvans… Jānis piezvanīja pēc vairāku gadu pārtraukuma, klusuma. Pēc vīra nāves negribēju ne ar vienu no draugiem kontaktēties. Te pēkšņi viņš uzradās, piedāvāja tikties, jo tā neesot telefona saruna. Pat satraucos, kas varētu būt noticis… Jānis kādreiz mūsu kompānijā bija no tiem, kam patīk dominēt, izcelties… Un viņš arī varēja to atļauties - izskatīgs, asu mēli un prātu apdāvināts cilvēks. Nezin kāpēc vienīgi sievietes pie viņa ilgi neturējās. Vienmēr pēc kārtējās šķiršanās no savas pasijas viņš smējās, ka nav īstā, ka vēl jāgaida.» Un sagaidīja Jānis Lieni kafejnīcā ar pārsteigumu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. «Biju iepriecināta, ka viņš atcerējās, ka man ļoti patīk gerberas, tieši dzeltenās…» nostalģiski atceras Liene. «Bet tālākais viņa teksts pat nebija prognozējams. Proti, viņš man piedāvāja kļūt par savu mājsaimnieci. Lūdza, vai nevaru reizi, divas nedēļā aizbraukt pie viņa un uzkopt dzīvokli, pagatavot ko siltu. Smējāmies, ka es varētu būt sieva uz stundu.» Jānis tā komplimentējis, ka Liene nav spējusi atteikt. «Un kur gan tas tavs Sergejs skatās, ka neprec? Tu esi tāds dārgums, tāds atradums,» viņš sajūsminājās par Lieni.

Trīs mājas vienlaikus

Un tā viņa sāka saimniekot pa trim mājām. Sergejs neiebilda, ka mīļotā brauc arī pie Jāņa, viņš nebija greizsirdīgs, jo, kā nekā, viņi taču bija brīvi cilvēki un viņš uzticējās Lienei. «Man patika pie Jāņa, viņa dzīvoklis bija kā muzejs, antikvariāts, daudz dažādu interesantu priekšmetu, grāmatu, gleznu… Jānis ļoti lepojās ar savu bibliotēku, ko bija mantojis no saviem senčiem, un varēja stundām man stāstīt par kādu vēsturisku notikumu, un es kā pirmklasniece viņā atvērtu muti klausījos. Ciemošanās un dzīvokļa uzkopšana bija kā mazi svētki, ne darbs. Man patika arī pats Jānis, viņa attieksme, uzmanība… Vienmēr galants, uzdāvina kādu ziediņu, konfektes… Turklāt mūs vienoja arī kopīgas atmiņas par aizgājušo laiku, kad vēl bija dzīvs mans vīrs un Jāņa draugs.» Tā Liene braukāja no vienas mājas uz otru, visiem viss bija pierasts un ērti. «Kamēr esi vajadzīgs, tikmēr ir labi. Tad nav laika skumjām, sāpēm. Ja ir mērķis, ja ir ko darīt, tad tikai jāiet, jādarbojas,» saka Liene. Tad kādudien Jānis piezvanīja un palūdza, vai Liene nevar atbraukt sagatavot svētku maltīti, esot gaidāmas svinības. «Protams, ka es varēju. Produktus jau viņš bija nopircis, vajadzēja izdomāt tikai, ko un kā gatavot. Jautrā noskaņā abi darbojāmies virtuvē, smējāmies, kad Jānis pēkšņi apklusa un pasauca mani ārā uz balkona… Bija pavasaris, gaiss smaržoja. Viņš atvēra kārbiņu un deva man gredzenu, kas ļoti līdzinājās saderināšanās gredzenam. «Vai tu kļūsi par manu sievu? Es negribu, lai tu man esi vienkārši draudzene, sieva uz stundu. Gribu atlikušo sev atvēlēto mūža grāmatas lappusi rakstīt kopā ar tevi,» viņš teica. Es biju mēma! Jā, viņš man patika, bet par sievu? Ko teiks Sergejs? Ko teiks bērni!? Es taču nevaru tā visus nostādīt fakta priekšā…» Liene no jaunumiem bija apmulsusi. Bet Jānis tikai turpināja skaistās runas. Izrādījās, ka viņš par sava drauga sievu bija sajūsminājies un iekārojis jau sen, tikai labā audzināšana un tolerance neļāva viņam sist kanti Lienei. «Kāpēc gan mēs nevarētu pavadīt skaisti vecumdienas? Dzīvot viens otram un sev?» viņš turpināja pierunāt Lieni. «Tajā brīdī es nesapratu, ko darīt, teicu, ka man jāpadomā, un izmetos ārā no dzīvokļa. Svinību galds palika nesaklāts, bet, kā vēlāk izrādījās, Jānis to bija izdomājis kā ieganstu, lai es atbrauktu, un mielasts patiesībā bija domāts mūsu saderināšanās ballītei.»

Izšķiršanās. Jā vai nē?

Lieni mocīja pienākuma un atbildības izjūta pret Sergeju. Lai gan viņi nedzīvoja kopā, nebija precējušies, tomēr gluži svešs cilvēks viņš nebija. Un tagad še tev, Anniņ, vasaras svētki, vēl viens brūtgāns! «Ja godīgi, Jānis man patika labāk nekā Sergejs. Bet kā lai visu atrisina?» Risinājums atnāca pats. Un atkal «melnās atraitnes» stilā. Sergejam bija infarkts, pēc kura viņš tā arī neatgriezās no reanimācijas. Lienei nācās ne tikai glabāt savu dzīvesbiedru, bet atkal savākt savas mantas, jo oficiāli viņa Sergejam nebija nekas. Viņa bija uzkāpusi uz tā paša grābekļa. Bet tik ļoti toreiz negribēja palikt viena vecumdienās, ka viņai bija vienalga - oficiāla vai neoficiāla sieva. Visu šo grūto laiku viņai līdzās bija Jānis. Viņš palīdzēja, rūpējās un atbalstīja. Pēc nepilna pusgada viņi apprecējās. Jo - papīriem tomēr jābūt kārtībā.