VAKARA ZIŅAS. Vīra greizsirdība. Ko darīt ar pirmo mīlu?
«Tu vienkārši neesi manis cienīgs,» viņa klusi noteica un aizejot aizvēra durvis. Droši vien man vajadzēja mesties viņai pakaļ un krist ceļos, kaut vai pa zemi vārtīties, lai tikai viņa neaizietu tādā stāvoklī – noraudājusies un izmisusi. Bet es tobrīd biju sasodīti nikns un aizvainots. Viņa teica – neesi cienīgs? Nu, to mēs vēl paskatīsimies!
Tobrīd biju laimīgs
Un kā tas viss sākās? Kā parasti, no sīkumiem. Kopā nācām mājās ar pirkumiem no veikala. Bijām tikko pirms trim mēnešiem apprecējušies, viņa kaut ko bubināja sev zem deguna par šampinjonu salātiem, kas mums būs vakariņās, bet es apmierināti smaidīju un tikai māju ar galvu. Ja atklāti, tad tobrīd biju laimīgs. Dīvains tomēr jēdziens tā laime, jums tā nešķiet? It kā visi par to sapņojam un domājam, ka laime ir sava māja, labs darbs ar daudzmaz sakarīgu šefu un atvaļinājums vasarā pēc iespējas tālāk no depresīvās nomales Eiropas austrumos. Tikai tad, kad mēs tiekam pie sava dzīvokļa un izmokām no šefa atvaļinājumu tieši augustā, lai aizbrauktu uz Horvātiju, tad maksimums, ko jūtam, ir vienkārši apmierinājums. Bet te man uz galvas uzgāzās tāda laime, ka nenopriecāties. Gāju apkrauts ar iepirkumu maisiņiem, smaidīju kā pamuļķis un priecājos par viņas meitenīgo balstiņu, kura čivināja par mammas salātu receptēm, lielo galdautu, kas mantots no vecmammas un lielu frēziju pušķi, kuru noteikti ieliks vecmammas vāzē, lai tas ar savu smaržu atgādina par pavasara tuvumu... Un kas tajā brīdī lika uzrasties šim viņas «bērnības draugam»?.. «Vauuu, čau, sīkais Inguci!» noducināja plecīgs bifelis. «Čau, Tedī Lāci!» viņam sajūsmināti atsaucās mana vienīgā, knapi apvaldījusies, lai neuzlēktu ar visām četrām viņam uz kakla. Vismaz man tā likās. Un visa mana lielā laime vienā mirklī pārvērtās no milzu kosmosa sīkā smilšu graudiņā. Izskatījās, ka primitīvais skūtgalvis nekur nesteidzās, ja jau bija apstājies, lai papļāpātu. Draudzīgi paspieda man roku. Lai izpildītu šo vienkāršo operāciju, man nācās pārlikt visas iepirkumu kules otrā rokā. Nu un tad sākās viņa sajūsminātā prieka vēsts par to, ka viņa ģimenē nesen piedzimis dēls Nauris, un par problēmām ar nabas saiti un kā braucis pie pūšļotājas, lai visu saglābtu, un par to, ka tagad viņa mazajam Naurim viss kārtībā. Bet mana Inga to visu klausījās, aizgrābti bolīja acis, līdzjūtīgi kunkstēja, bārstīja apsveikumus, bet viņas acis vienkārši mirdzēja! Kad tā visa izziņu un laipnību apmaiņas procedūra beidzās, Tedis man pēkšņi atkal pastiepa pretī savu ķetnu, šoreiz jau, lai atvadītos, un, it kā būtu kaut ko atcerējies, noburkšķēja: «Inguci, varēji jau nu iepazīstināt mūs... Savādāk, neveikli sanāk, es pat viņa vārdu nezinu.» «Ai, piedod. Tas ir mans vīrs Aigars. Aigariņ, tas ir Teodors - mans sens draugs...» To sakot, viņa jautri iesmējās, bet man deniņos asinis sāka pulsēt ar tādu spiedienu, ka likās tūlīt galva pārsprāgs. Laikam jau trešajā ģimenes dzīves mēnesī nebūtu vēlams tikties ar viņas bijušajiem. It sevišķi, ja tā ir otrā laulība. Un pirmā izjukusi tieši dēļ sievas romāna ar bijušo klasesbiedru. Es jau toreiz nebiju spējīgs saprast, kas pie velna viņiem jau skolā, sēžot blakus vienā solā, liedza saskatīt otra dziļo dvēseli un cēlo raksturu. Un tagad atkal tas pats grābeklis! Cik var?! Un te vēl Tedijs ielēja benzīnu manā ugunskurā ar neveiklu jociņu: «Un manu sievu arī sauc Inga. Bet tu gan esi nodevēja, apprecējies ar Aigaru. Varēji taču pacensties un arī sev Teodoru piemeklēt!» Un kas bija pavisam pretīgi, viņš rotaļīgi iesita knipi Ingai pa degungalu. Viegli, ar humoriņu, bet man tas likās pārāk jau nu intīmi. Sieva parīvēja degunu un atkal iesmējās. Hmm, agrāk es nebiju ievērojis, ka viņa būtu tik viegli sasmīdināma. «Nu, tā sanāca, Tedī. Tev paveicās ar Ingu, bet man ar Aigaru...»
Vai tikai banāls mīlas stāsts?
Sieva virtuvē šķiroja pirkumus, lika ledusskapī pa plauktiem un jautri dungoja dziesmiņu. Turpretī es nekādi nevarēju nomierināties, izsmēķēju trīs cigaretes pēc kārtas. Pārsteidzošā kārtā tas no viņas puses palika nepamanīts, jo citreiz viņa man stundu lasītu morāli par to, ka smēķēju uz balkona un neeju ārā. Nē, tas vairs nebija izturams, vai tad tiešām viņa domāja, ka nekas nav noticis?! «Inga, kas tev ir ar to Tediju?» «Nu, kā lai tev saka. Tagad nekas. Bet sen atpakaļ nodraudzējāmies divus gadus.» «Tavs mīļākais?» «Tu ko... man tolaik bija četrpadsmit gadu, bet viņam piecpadsmit. Kādi tur mīļākie? Staigājām pa ielām, turējāmies pie rociņas, bučojāmies, smējāmies, strīdējāmies un atkal salabām. Šķīrāmies uz visiem laikiem un jau nākošajā vakarā atkal zvērējām mūžīgu mīlestību. Aigar, nu kā tu nesaproti, ka sešpadsmit ir tikai vienu reizi dzīvē? Tas bija parastais pirmās mīlas stāsts, kurš ir visiem...» «Nu jā. Tik parasts, ka nabaga Romeo pat sievu sev piemeklēja ar tādu pašu vārdu kā tev! Nevaru vien nobrīnīties, ka savu bērnu viņš nenosauca par Ingu?» «Aigar, bet viņam taču ir dēls...» «Man pie vienas vietas, kas viņam ir. Dēls Ingus, sieva Inga un jūras cūciņa arī Inga, ja jau viņam tik liela mīla bijusi. Starp citu, kāpēc tad jūs izšķīrāties?» «Eu, Aigar, tikai beidz besīties! Tas bija pirms simt gadiem...» «Vispār jau pirms desmit.» «Nav svarīgi. Izšķīrāmies tāpēc, ka izaugām, tāpēc, ka jūtas pazuda. Saku tev, ka tas ir banāls bērnības stāsts.» «Nez kāpēc tad viņš vēl šodien nevar nomierināties? Un kāpēc tev būtu vajadzējis precēties tieši ar kādu Teodoru?» «Kā tu nesaproti? Tas vienkārši bija tāds joks. Beidz sevi uzvilkt. Tev pašam arī ir bijusi pirmā mīla, un pats saproti, ka ar mūsu attiecībām tai nav nekāda sakara.» «Nu, nu. Kas zin...» Nākamajā dienā aizvainojuma sajūta nekur nebija izkūpējusi, bet gan dziļi ielīdusi sirdī. Apsveicot Ingu mūsu pirmās iepazīšanās gadadienā, tīšām tekstu veidoju pēc iespējas oficiālā tonī, novēlēju viņai uzticamus draugus, panākumus privātajā dzīvē un vienmēr palikt tai pašai sešpadsmit gadus jaunajai meitenei. Inga izbrīnīta skatījās un apjukusi mēģināja kaut ko pateikt pretī un smaidīt. Diez ko nesanāca. Sapratu, ka esmu trāpījis mērķī un riktīgi sāpīgi. Par ko? Nevajadzēja ap to Tedī luncināties. Inga iemalkoja šampanieti un apātiski urķējās salātu šķīvī. Es gan ēdu kā badā un neaizmirsu dūšīgi uzdzert karbonādei konjaku. Kad mana pudele bija līdz pusei, tad loģiski, ka sagribējās parunāties. «Tu saki pirmā mīla. Bet kā lai to atšķir no pārējām? Atceros, biju jauns gurķis un iemīlējos divdesmit piecus gadus vecā sievietē. No sākuma bija tāds viegls flirts, bet pēc tam kā lavīna panesās. Divas nedēļas no gultas nelīdām ārā. Pēc tam viņa man pavēstīja, ka viņai ir vīrs. Un pazuda. Uz zvaniem neatbildēja un visas manas sms palika bez atbildes... Pēc tam iepazinos ar meiteni, kura man likās ir visu sapņu iemiesojums. Arī domāju, ka mums ir mīla. Bet nepaveicās. Viņa aizbrauca uz Īriju, bet es ar savu mīlu paliku viens kā nabags ar klibu suni. Domā tā nebija mīla?..» Es biju pamatīgi uzvilcies. Konis un nervi darīja savu. No manas mutes bira visādi mīlas stāsti, kuriem ar mani gan nebija nekāda sakara, bet visiem bija viens - traģisks fināls. Tie bija stāsti, kurus biju dzirdējis no draugiem vai vienkārši redzējis filmās. Tam nebija nozīmes. Galvenais, ka katra stāsta beigās varēju žēli konstatēt: «Domā tā nebija mīla?» Spriežot pēc azarta un bravūras savos mīlas stāstos es jau biju pārspējis Kazanovu vai pat Holivudas Vainstīnu (Holivudas producents Hārvijs Vainstīns tiks apsūdzēts par seksuālu uzmākšanos un izvarošanu). Bet tobrīd man bija vienalga...
Kazanovas mīlas stāsti
Viņa sēdēja pie galda, galvu nokārusi, un šķīvī pilēja asaras. Sievas skatiens bija tukšs un apātisks. Redzēju, ka viņai bija sāpīgi, taču arī man vakar viņas laizīšanās ar Tediju bija sāpīga. «Viss, man pietiek! Neuzskatu, ka būtu ar tevi kaut kur bijusi netaisna, lai klausītos visas šīs samazgas. Paldies par svētkiem. Turpinājums vairs nesekos.» «Kur tad tu tagad iesi? Pie sava Tedija? Tur taču jau cita Inga priekšā!» Un tad savā stulbajā dzērumā es viņu piebeidzu ar: «Nebiju domājis, ka atkal uzkāpšu uz tā paša grābekļa. Izrādās, ka tu esi tāda pati kā citas.» Te viņa strauji izslējās un spītīgi noteica: «Nē, es neesmu slikta. Vienkārši tu neesi manis cienīgs!» Un aizgāja. Nākamajā dienā uz maniem zvaniem viņa neatbildēja. Vakarā «vacapā» viņai uzrakstīju: «Tu zini, ka es nemāku skaisti runāt, un tu tāpat negribi manī klausīties. Bet ceru, ka tu to izlasīsi. Zini, ka manā dzīvē bez tevis nav bijusi īsta mīlestība. Līdz šim es nebiju zinājis, kas ir greizsirdība. Ar tevi es vakar pārvērtos īstā Otello. Saprotu, ka es uzvedos kā pēdējais idiots, bet neko nevarēju ar sevi padarīt. Lūdzu piedod man!... Es tiešām gribu būt tevis cienīgs. Es no visas sirds gribu tevi lūgt kopā nosvinēt mūsu gadadienu vēlreiz, tikai šoreiz jau normāli. Apsolos, ka pats nomizošu kartupeļus, uztaisīšu salātus un, ja vajadzēs personīgi izaudzēšu šampinjonus. Un vēl. Viss, ko es tev vakar sastāstīju, ir manis izdomāti murgi, ko pa dzērumam izgudroju. Speciāli to visu sarunāju, lai tevi saniknotu, un tagad to visu rūgti nožēloju. Manā dzīvē nekam nav jēgas, ja tevis nav blakus. Lūdzu atgriezies.»
Stāsta beigas. Laimīgas
Trīs dienas nebija atbildes. Savā depresijā biju iegrimis līdz padusēm. Tiešām vairs neredzēju jēgu dzīvei bez Ingas. Nekad nebiju domājis, ka parasts telefona dūciens var likt sirdij tā eksplodēt, kad ieraudzīju īsziņu no sievas. Viņa, kā parasti, visu nolika savās vietās ar vienu frāzi: «Neaizmirsti, ka man patīk tieši oranžās frēzijas.»